Dzīves gājums¹

Dītrihs Andrejs Lēbers Kalifornijas universitātē Losandželosā. 1974. gads

Prof. Dr. Dītrihs Andrejs Lēbers (Dietrich AndrŽ Loeber) dzimis 1923. gada 4. janvārī Rīgā kā jaunākais no pieciem bērniem. Tēvs – senators Augusts Lēbers² (Loeber; 1865–1948), māte – Emīlija, dzimusi Mencendorfa (Mentzendorff; 1881–1972).

Pirmos 16 savas dzīves gadus pavadījis Latvijā – dzīvojis Rīgā, Hospitāļu ielā 22 (pie nama uzstādīta piemiņas plāksne), mācījies Rīgas pilsētas 10. vācu pamatskolā un Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā.

1939. gadā pēc PSRS–Vācijas slepenā protokola par vāciešu repatriāciju (Molotova–Rībentropa pakta pielikums) parakstīšanas (28.09.1939.) ar ģimeni izceļo no Latvijas.³ Sākotnēji dzīvo Poznaņā (Vācijas okupētajā Polijas teritorijā), pēc tam pārceļas uz Vāciju.

Latvijas sūtniecības Londonā D.A. Lēberam 1954. gadā izsniegtā Latvijas Republikas ārzemju pase. Augšā pa labi: D.A. Lēbers 1997. gadā Hamburgā

Pēc Otrā pasaules kara Lēbers studējis tiesības Mārburgas universitātē Vācijā, kuru pabeidzis 1951. gadā, iegūstot Dr. iur. grādu. Studijas turpinājis Starptautisko tiesību akadēmijā Hāgā (1951) un Kolumbijas universitātē Ņujorkā (1953).

1958.–1966. gadā Lēbers bija zinātniskais līdzstrād­nieks Maksa Planka institūtā Hamburgā. 1966. gadā ha­bilitējies Hamburgas universitātē civiltiesībās, starptautiskajās civiltiesībās, salīdzinošās tiesībās un Austrum­eiropas tiesībās.

No 1965. līdz 1989. gadam Lēbers bijis Ķīles universitātes tiesību profesors un Sociālistisko valstu tiesību, politikas un sabiedrības institūta direktors. No 1985. līdz 1987. gadam – Ķīles universitātes Juridiskās fakultātes dekāns. No 1986. līdz 1992. gadam – Baltijas studiju veicināšanas asociācijas (AABS) viceprezidents.

Lēbers veicis zinātnisku darbu Itālijā (Bellagio Study and Conference Center, 1972), Maskavā – Maskavas Valsts universitātē (1961) un Pasaules ekonomijas un internacionālo attiecību institūtā (1976/1977); kā arī Ķīnā (80. gados). Bijis vairāku universitāšu viesprofesors: ASV (Losandželosā, Stenfordā, Ņujorkā, Berklijā), Austrālijā (Adelaidā), Igaunijā (Tartu), Latvijā. Latvijas Universitātē 1991. gadā lasījis kursu Eiropas tiesībās. 1991. gada 25. febru­ārī Latvijas Universitāte viņam piešķīrusi Dr. iur. h. c. grādu.

Līdzās zinātniskajam darbam Lēbers rediģējis žurnālu "Osteuropa Recht" (1955–1960), bijis vairāku periodisko izdevumu redakciju padomēs: "Journal of Baltic Studies", "Parkes School Journal of East European Law", žurnālā "Likums un Tiesības", Latvijas Universitātes žur­nālos "Latvijas Vēsture" un "Humanities and Social Science", kā arī bijis Getingenes universitātes Baltijas vēstures komisijas (Baltische Historische Kommission) loceklis.

Lēbers bijis vairāku biedrību dibinātājs un vadītājs: vadījis Baltiešu apvienības Vācijā latviešu sektoru (kopā ar prof. Dr. Jēkabu Ozolu) un Vācu–latviešu biedrību Latvijā. Latvijas Juristu biedrības Goda biedrs. Viens no Latvijas vēža apkarošanas biedrības dibinātājiem.

1954. gadā pēc Lēbera lūguma Latvijas sūtniecība Londonā atjaunoja viņa piederību Latvijas pilsoņu kopumam, ko viņš bija zaudējis 1939. gadā, kopā ar vecākiem izceļojot no Latvijas saskaņā ar Vācijas un Latvijas līgumu, kas tika slēgts Ribentropa–Molotova pakta ietekmē. Sūtniecība izsniedza Lēberam Latvijas Republikas ārzemju pasi, kuras derīgumu viņš turpmāk konsekventi pagarināja. Tomēr pēc valsts neatkarības atgūšanas Latvijas ierēdņu izpratne par šo dokumentu un Lēbera pilsoņa statusu, kā arī valsts kontinuitātes doktrīnu bija nepilnīga, neskatoties uz viņa paša sniegtajiem tiesiskajiem skaidrojumiem. Līdz ar to Lēbera pilsonība tika atjaunota "vēlreiz" – ar Ministru kabineta rīkojumu Nr. 197 1998. gada 29. aprīlī. Iestāžu kļūdaino rīcību ir labojis 2018. gada 22. jūnija Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr.SKA-237, kurā analizēta gan D.A. Lēbera, gan viņa bērnu piederība Latvijas Republikas pilsoņu kopumam.⁴

Bijis Saeimas deputāta kandidāts 7. Saeimas vēlēšanās (1998) no Kristīgi demokrātiskās savienības saraksta.

Precējies (1955) ar Igaunijas vācbaltieti Kristu Anitu Lēberi (Christa Anita Loeber, dzimusi Hasselblatt). Lēbe­riem ir divas meitas – Tatjana Inese Madeleine (Tatjana Ines Madeleine) un Silvija Žanna Angelika (Silvia Jeanne Angelika), kā arī divi dēli – Aleksis Svens Patriks (Alexis Sven Patrick) un Džons Henrijs Franks (John Henry Frank).

Lēberam ir piešķirti vairāki Igaunijas un Latvijas valsts un dažādu citu institūciju apbalvojumi, tostarp – Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķira; Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekļa nosaukums un Goda mecenāta nosaukums; ZA Lielā medaļa un Goda diploms; Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda goda diploms (par publikācijām starptautisko tiesību laukā, kas nozīmīgas Latvijas neatkarības nostiprināšanai); Rīgas balva (piešķirta pēc nāves) – Zelta diploms (par devumu Rīgas vācbaltiešu tradīciju uzturēšanā, kā arī par kultūras un zinātnes mecenātismu); Tieslietu ministrijas Pirmās pakāpes atzinības raksts (par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas tieslietu sistēmas attīstībā). Savukārt Latvijas Zinātņu akadēmija izveidojusi viņa vārdā nosaukto balvu, kura tiek piešķirta reizi divos vai trijos gados par izciliem sasniegumiem tiesību un politikas zinātnēs.⁵

D.A. Lēbers miris 2004. gada 24. jūnijā Hamburgā, Vācijā.

Lēbera darbības un pētījumu galvenie virzieni

[1] Tie, kas personīgi pazina Lēberu, tika klausījušies viņa lekcijas vai ir tikušies ar viņu dažādos forumos, nav jāpārliecina par viņa izcilo personību un ieguldījumu Latvijas valsts neatkarības atjaunošanā un starptautiskajā atzīšanā, virzībā uz demokrātisku un tiesisku valsti, tiesību zinātnes mantojuma apzināšanā.