Pirms pāris gadiem Saeima, grozot Izglītības likuma 14. pantu, uzdeva Ministru kabinetam noteikt izglītojamo audzināšanas valstiskās un tikumiskās vadlīnijas. Plašākā sabiedrībā šī norma guva "tikumības grozījumu" vārdu. Neilgi pēc tam ar dažādu nevalstisko organizāciju līdzdalību (un asām domstarpībām) tapa valdības noteikumi,¹ kas citastarp nosaka "kārtību, kādā izvērtējama informācijas, tajā skaitā mācību līdzekļu un materiālu, kā arī mācību un audzināšanas metožu atbilstība izglītojamā tikumiskās attīstības nodrošināšanai, kā arī šīs izvērtēšanas kritērijus". Kritiķu vidū šīs normas tiek dēvētas par "cenzūras noteikumiem".

Ar iepriekšminēto it kā šķietami nesaistīta ir jaunākā statistika par HIV/AIDS epidēmiju Latvijā. Izrādās, šīs slimības izplatības ziņā esam līderos ne vien Eiropas Savienībā, bet visā Eiropas kontinentā. Mūsu valstī jaunatklāto HIV gadījumu skaits ir vismaz 3,5 reizes augstāks nekā vidēji ES, bet vēl bīstamākajā AIDS stadijā infekcija tiek konstatēta pat astoņas reizes biežāk nekā citās ES valstīs.² 2017. gadā atklāts 371 jauns HIV gadījums, bet AIDS stadija – 118 reizes. Kopumā pagājušajā gadā Latvijā bija zināmi 7343 HIV/AIDS slimnieki,³ bet neatklāto gadījumu skaits nav nojaušams. Ja ar šo baismīgo statistiku nepietiek, jānorāda, ka starp jaunatklātajiem HIV/AIDS gadījumiem gandrīz 10 procentus veido jaunieši vecumā no 13 līdz 25 gadiem.

Kaut arī joprojām ir riska grupas, kuras HIV/AIDS apdraud visvairāk (narkomāni, ieslodzītie, prostitūcijā iesaistītie), tomēr no saslimšanas nav pasargāts neviens, lai cik izplatīti nebūtu priekšstati – "mani tas neskar". Sen aiz kalniem arī tie laiki, kad HIV/AIDS izplatījās galvenokārt homoseksuālu personu vidū. Šobrīd tieši heteroseksuāli kontakti ir galvenais inficēšanās veids.⁴

Ko veselības aizsardzības speciālisti var darīt, lai apturētu nāvējošo epidēmiju? Līdzās laicīgai diagnostikai, ārstēšanai un profilaksei visos priekšlikumos tiek nepārtraukti runāts par sabiedrības izglītošanu kā vienīgo patiesi efektīvo HIV/AIDS ierobežojošo pasākumu. Arī valdības rīcības plānā 2018.–2020. gadam kā viens no HIV/AIDS nenormālās izplatības Latvijā iemesliem minētas "nepietiekamas zināšanas pusaudžiem, jauniešiem, kā arī pieaugušajiem reproduktīvā vecumā par HIV/AIDS profilakses jautājumiem", bet kā pirmais nepieciešamās rīcības virziens norādīta "sabiedrības informēšanas kampaņa par seksuālo un reproduktīvo veselību, tai skaitā HIV un STI profilaksi".⁵

Šeit atgriežamies pie Izglītības likuma "tikumības grozījumiem". Pēc to pieņemšanas, baidoties no "tikumības sargu" sūdzībām, pedagogu vidū vēl vairāk sarukusi vēlme un drosme ar saviem audzēkņiem runāt par seksuālo veselību, savukārt skolas bieži vien liedz uzstāšanās iespējas nevalstiskajām organizācijām, kas būtu ar mieru jauniešu auditorijās runāt par šīm "kutelīgajām" tēmām, pret kurām pedagogu un ģimenes lokā bieži vien ir nepārvarami aizspriedumi un trūkst arī nepieciešamo zināšanu. Daudzi veselības speciālisti seksuālās veselības pasliktināšanos jauniešu vidū tiešā veidā saista ar strauji sarūkošo veselības izglītības līmeni skolās.

Tādējādi šis ir gadījums, kad tiesību normas pieņemšana radījusi un noteikti vēl radīs daudz plašākas (un negatīvākas) sekas, nekā sākotnēji prognozēts. Statistika rāda, ka Latvijas jaunieši dzimumdzīvi uzsāk vidēji 17 gadu vecumā,⁶ un viņiem pilnīgi noteikti ir tiesības zināt, kā palikt dzīviem un veseliem.