Lai izvērtētu jautājumu par bēgļu tiesībām uz ģimenes locekļu atkalapvienošanos, jāpaskatās uz bēgļu cilvēktiesībām kopumā, kāds ir Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO), Eiropas Padomes un Eiropas Savienības bēgļu cilvēktiesību juridiskais regulējums.

1951. gada 28. jūlijā Ženēvā tika pieņemta ANO Konvencija par bēgļa statusu (turpmāk – Ženēvas konvencija), tā stājās spēkā 1954. gada 22. aprīlī.⁴ Ženēvas konvencijai jau ir pievienojušās 145 valstis.⁵ 1967. gada 31. janvārī pieņemtais Protokols par bēgļa statusu (turpmāk – 1967. gada protokols) paplašināja Ženēvas konvencijas bēgļa definīciju, "attiecinot to uz konvencijā ietvertajiem bēgļiem neatkarīgi no laika un (vai) ģeogrāfiskajiem ierobežojumiem".⁶ 1967. gada protokolam jau ir pievienojušās 146 valstis, tajā skaitā arī Latvija 1997. gada 31. jūlijā.⁷ Šie ir svarīgākie dokumenti, kas nosaka bēgļu aizsardzību starptautiskajās tiesībās.⁸ Vēl noteikti jāņem vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, kas parakstīta Romā 1950. gada novembrī, un Eiropas Savienības Pamattiesību harta.⁹

Ženēvas konvencijas 33. pants nosaka, ka "neviena dalībvalsts nekādā gadījumā neizraida vai neatgriež bēgli uz tās valsts robežu, kuras teritorijā viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem".¹⁰ Savukārt Ženēvas konvencijas 34. pants aicina valstis veicināt bēgļu asimilāciju un naturalizāciju.¹¹

Svarīgi atzīmēt, ka "viens no nozīmīgākajiem [Ženēvas] konvencijas principiem ir neizraidīšanas princips (non-refoulement), saskaņā ar kuru "nevienu bēgli nevar sūtīt atpakaļ uz to valsti, kur var tikt apdraudēta viņa dzīvība vai brīvība"".