Starp Augstākās tiesas judikatūras jaunumiem septembra sākumā parādījās 19. jūnija lēmums lietā SKK-197/2018,¹ kur Krimināllietu departaments meklēja atbildi uz jautājumu par draudzības apstiprināšanas nozīmi sociālajos tīklos. Otrs pēdējā laikā svarīgs temats ir Eiropas Padomes Moneyval komitejas 5. kārtas novērtēšanas ziņojums par Latviju.

Aktīvākie sociālo tīklu lietotāji un vispār zinātkāri cilvēki iespējams apzinās lēmumā lietā SKK-197/2018 aplūkotā sociālā tīkla (Facebook) praksi attiecībā uz personas patiesās identitātes pārbaudi.² To zinot, var tikai minēt, vai kasācijas sūdzību iesniegušais aizstāvis par sūdzības sagatavošanu arī prasīja honorāru (varētu pastrīdēties – sūdzība iesniegta derību rezultātā vai pilnā nopietnībā). No sprieduma teksta nav iespējams secināt, kurā lietas stadijā tika nešaubīgi atzīts un ar kādiem līdzekļiem konstatēts, ka divi draudzīgie profili patiešām pieder lietas dalībniekiem un viņi īsteno efektīvu kontroli pār šiem kontiem. Vienkāršs piemērs: mēģinot Facebook atrast Andri Bērziņu (jebkuru no zināmajiem) vai dziedātāju Teiloru Sviftu, var apjukt. Daudzas slavenības sociālajos tīklos startē ar vairākiem kontiem. Twitter un Instagram ir zināmākie no sociālajiem tīkliem, kas piedāvā publikai "verificētus" kontus. Kas svarīgi, verifikāciju bieži vien piedāvā tikai slavenībām (ar izņēmumiem), kuru vārds visbiežāk tiek izmantots bez attiecīgas atļaujas.

Pazīmes, pēc kurām vēl detalizētāk izvērtēt, vai Facebook "draudzības" dēļ nepastāv interešu konflikts, katrs var iztēloties pēc savas fantāzijas, bet šādas lietas parādīšanās vienu reizi neizslēdz, ka citā lietā ar citiem faktiskajiem apstākļiem Augstākajai tiesai nāksies vērtēt draudzības izpausmes visdažādākajos veidos.

Šī sprieduma publiskošanu, iespējams, aizēnoja diskusijas par Moneyval ziņojumu,³ kurā vērtēti Latvijas (ne)sasniegumi cīņā ar naudas atmazgāšanu (jeb juristu valodā – noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jautājumos).

Reaģējot uz šo Moneyval ziņojumu, Ministru kabinets izrādījis visai nopietnu attieksmi pret šo jautājumu. Sabiedrībai izziņots, ka Finanšu sektora attīstības padome konceptuāli atbalstījusi pasākumu plānu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanai. Šāda ziņa liek domāt, ka cīņa pret naudas atmazgāšanu kā juridisks jautājums radies tikai vakar. Mēģinot vērtēt Ministru kabineta rīcību uz kopējā notikumu fona, vēl nav iespējams saprast, cik tajā visā ir priekšvēlēšanu adrenalīna, bet cik tajā ir patiesas rūpes par Latvijas finanšu sistēmas ilgtspēju.

Varētu pat pastrīdēties, vai formālāk piemēro 2005. gadā pieņemtā Azartspēļu un izložu likuma 41. panta piekto daļu⁴ vai tomēr 2008. gadā pieņemto Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumu. Pat rūdītākajiem sporta līdzjutējiem nebūtu viegli nosaukt kādu nacionālo sporta čempionātu, kura nosaukums nesatur azartspēļu reklāmu, vai kur starp vadošajiem sponsoriem netiek reklamēti azartspēļu kantori. Tikmēr finanšu sektorā varētu mēģināt vilkt un meklēt līdzīgas paralēles.

Moneyval apkopojuma tabulā Latvijas sasniegumi ir apmierinoši tikai hipotētiski piešķirto pilnvaru un vadlīniju izstrādē. Neapmierinošs vai daļēji apmierinošs vērtējums ir šo dokumentu reālās izpildes jautājumos. Kvalificēta darbaspēka trūkuma apstākļos var pamatoti jautāt: kas tad būs tie speciālisti, kas ieviesīs un ikdienā realizēs Moneyval norādīto trūkumu novēršanu?