Satversmes 100. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus; cenzūra ir aizliegta.¹ Lai arī atsevišķām personām var būt interese atsaukties uz šo pantu nolūkā paust savu attieksmi pret kādu citu personu, procesu vai priekšmetu, tomēr ir jāņem vērā, ka šajā pantā noteiktās tiesības nav absolūtas un var tikt ierobežotas atbilstoši Satversmes 116. pantam, lai aizsargātu citu personu tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību vai tikumību. Starp šīm citu personu tiesībām īpaši ir izceļamas Satversmes 95. pantā paredzētās tiesības uz goda un cieņas aizsardzību.²

Sabiedrībā daudzi apzinās, ka noteiktos gadījumos ir iespējams ierobežot vārda brīvību. Tāpat daudzi ir saskārušies ar internetā publicētiem rupjiem un aizskarošiem anonīmiem komentāriem un viedokļiem. Tomēr rodas jautājums, cik plaši sabiedrībā ir apzināta iespēja izmantot tiesību aizsardzības līdzekļus pret šādiem anonīmiem komentāriem. Ierobežotas tiesu prakses³ dēļ var rasties iespaids, ka šo tiesību aizsardzības līdzekļu efektivitāte nav novērtēta.

Šajā rakstā autors raksturo tiesību aizsardzības līdzekļus, kas var tikt izmantoti gadījumos, kad kāda persona saskaras ar internetā publicētiem anonīmiem komentāriem, kuri satur reputāciju, godu un cieņu aizskarošu informāciju. Tā kā tiesu judikatūrā, doktrīnā un juridiskajā literatūrā ir jau publicētas atziņas un viedokļi par vārda brīvības un personu goda un cieņas aizsardzības tiesībām un to līdzsvarošanu,⁴ šis raksts galvenokārt ir vērsts uz jautājumiem par tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu, nevis uz minēto tiesību satura atklāšanu un savstarpēju līdzsvarošanu. Tāpat ir jāpiebilst, ka raksts ir vērsts tieši uz goda un cieņas (reputācijas) aizskārumu, nevis cita veida aizskārumu (piemēram, privātās dzīves neaizskaramību), kuru iespējamība anonīmu komentāru gadījumos ir salīdzinoši mazāka.

1. Materiāltiesiskais pamats

Lai varētu aizsargāties pret rupjiem komentāriem, ir jāapzina, kādas ir personas tiesības un uz kāda pamata šīs tiesības var aizsargāt.

Personai ir tiesības uz goda un cieņas (reputācijas) aizsardzību, kas nodrošināta gan nacionālā (turklāt arī konstitucionālā) līmenī, gan starptautiskā līmenī. Šajā sakarā attiecīgi ir izceļams Satversmes 95. pants un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. panta otrā daļa,⁵ kurā deklarēta valsts apņēmība šīs tiesības aizsargāt.⁶ Valstij ir pienākums ne vien pašai atturēties no tādām darbībām, kas varētu aizskart personas godu un cieņu, bet arī nodrošināt atbilstošu tiesisko regulējumu, kas aizsargā personas godu un cieņu, tajā skaitā paredz iespēju vērsties pret šo tiesību aizskārējiem.

Latvijā ir izveidots attiecīgs tiesiskais regulējums un ir pieņemtas vairākas tiesību normas, kas atkarībā no apstākļiem var veidot civiltiesisko vai krimināltiesisko pamatu konkrēto tiesību aizsardzībai.

1.1. Civiltiesiskais pamats

Aizskartā persona pret tiesību aizskārēju var vērsties, primāri pamatojoties uz Civillikumu. Piemēram, Civillikuma 1635. pants var tikt izmantots apmierinājuma (piemēram, atlīdzības) saņemšanai gadījumā, ja tiek aizskartas personas tiesības, nodarot tai kaitējumu. Fiziskas personas goda un cieņas aizskāruma gadījumā kaitējums cita starpā var izpausties kā pašapziņas mazinājums vai negatīvas emocijas.⁷ Savukārt juridiskai personai kaitējums var izpausties, piemēram, kā materiāli zaudējumi. Ir būtiski atzīmēt, ka juridiska persona tāpat kā fiziska persona saskaņā ar Civillikuma 1635.