9. Oktobris 2018 /NR. 41 (1047)
Skaidrojumi. Viedokļi
Pašvaldību izdevumi starp labu pārvaldību un mediju darbu
Mg. iur.
Jānis Priekulis
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorants 

Valstij ir pienākums informēt sabiedrību par savu darbību. Šis pienākums attiecas uz ikvienu valsts varas institūciju – konstitucionālu institūciju (Saeimu, Ministru kabinetu, tiesām, Valsts prezidentu, Valsts kontroli un Satversmes tiesu), valsts pārvaldes institūciju, kā arī citām valsts varas institūcijām, un demokrātiskā valstī tam ir jābūt pašsaprotamam.

Demokrātijā valsti izveido sabiedrība, lai pārvaldītu pati sevi. Sabiedrība izvēlas sev atbilstošu valsts pārvaldes modeli, izveido institūcijas un izvēlas noteiktus pārstāvjus, kuri tās vārdā īstenos valsts varu – vispirms vēlēšanās (tiešā demokrātiskā leģitimācija) un pēc tam ar tieši demokrātiski leģitimētu pārstāvju starpniecību, izvēloties citus valsts varas pārstāvjus (netiešā demokrātiskā leģitimācija), nodrošinot, ka valsts varu īsteno tikai demokrātiski leģitimēti pārstāvji. Tādēļ sabiedrībai ir jābūt informētai, kā valsts tiek pārvaldīta, lai pienācīgi uzraudzītu sevis izvēlētos valsts varas pārstāvjus (sabiedrības kontrole) un pārdomātu un izlemtu ar sevis pārvaldīšanu (valsti) saistītus lēmumus. Ja sabiedrība nevar piekļūt informācijai, kā tiek pārvaldīta valsts, ko tā pati izveidojusi, ilgtermiņā tas var apdraudēt demokrātiju. Kā reiz teicis franču filozofs Žans Fransuā Liotārs (Jean-François Lyotard): "Spēlēs ar nepilnu informāciju priekšrocības ir tam, kuram ir zināma papildu informācija vai pastāv iespējas to iegūt."

Demokrātijā sabiedrībai ir tiesības uz informāciju par to, kā valsts tiek pārvaldīta, tomēr demokrātija nepieprasa, lai visa ar valsts varas īstenošanu saistītā informācija būtu publiskota (pieejama institūcijas tīmekļvietnē, sniegta vietējā laikrakstā utt.) – liela nozīme ir arī aktīvam sabiedrības loceklim, kurš pats meklē un pieprasa informāciju, un valsts viņam šo informāciju izsniedz, ja demokrātiskā valstī tas ir pieļaujams. Vienlaikus demokrātijā noteiktai informācijas daļai par valsts pārvaldīšanu ir jābūt publiskotai, un līdzās kritiski domājošiem sabiedrības locekļiem būtiska loma šādas informācijas nodrošināšanā ir valstij un medijiem (turpmāk arī – masu informācijas līdzekļi1), kā arī valsts un mediju savstarpējai sadarbībai un uzraudzībai.

Informējot par savu darbību, valsts nevar pārvēr­sties par medijiem. Ir jāatrod saprātīgs līdzsvars starp labu valsts pārvaldīšanu un masu informācijas līdzekļu (mediju) darbu, un tas attiecas arī uz pašvaldībām. Pašvaldību informatīvie izdevumi nav medijs – tas ir vietējo iedzīvotāju informēšanas avots, nevis brīva vieta žurnālistikai, izklaidei, reklāmai un mediju konkurencei. Šādi izdevumi pēc satura nevar līdzināties presei, kas automātiski rada vairākus jautājumus: kādi ir pašvaldību informatīvo izdevumu mērķi un funkcijas jeb kas attaisno šādu informatīvo izdevumu izdošanu; ko pašvaldības var publicēt šādos izdevumos; pēc kādiem principiem pašvaldībām vadīties, veidojot šādu izdevumu saturu, lai, no vienas puses, informētu sabiedrību par savu darbību un, no otras puses, nepublicētu medijiem raksturīgu informāciju.

Šajā rakstā vārds "valsts", ja citādi rakstā netiek norādīts, tiek lietots tā plašākajā nozīmē, aptverot visas valsts institūcijas, kas izveidotas valsts varas īstenošanai, arī pašvaldības.

 

1. Sabiedrības tiesības zināt par valsts darbību

Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību. Vārda brīvība aptver ļoti plašu jomu un ietver divus aspektus – privāto un publisko aspektu. Vārda brīvības publiskais aspekts attiecas uz ikviena tiesībām brīvi meklēt, saņemt, izplatīt un paturēt informāciju, kā arī paust savus uzskatus jebkurā personas izvēlētajā veidā, piemēram, mutvārdos, rakstveidā, izmantojot mākslinieciskās izpausmes formas vai masu informācijas līdzekļus (medijus).2

Mūsdienās par nozīmīgāko vārda brīvības instrumentu ir kļuvis internets, tostarp sociālie tīkli (Twitter, Facebook, Instagram u.c.), kurus izmanto arī valsts, lai informētu sabiedrību par savu darbību. Minēto apliecina arī nesenā Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse, atbilstoši kurai interneta izmantošanas aizliegumi tiek vērtēti vārda brīvības kontekstā.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties