Grozījumus izstrādāja ar 2017. gada 8. marta Ministru kabineta rīkojumu² izveidota darba grupa, lai pilnveidotu tiesisko regulējumu saskaņā ar Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra spriedumu lietā Nr. 2016-06-01 "Par likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektās daļas, 13. panta trešās un ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, 96. pantam un 106. panta pirmajam teikumam"³ (turpmāk – spriedums lietā Nr. 2016-06-01). Darba grupā tika iekļautas Tieslietu ministrijas amatpersonas, ģenerālprokurors, Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja, Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās, Satversmes aizsardzības biroja direktors, Drošības policijas priekšnieks, Militārās izlūkošanas un drošības dienesta pārstāvis un Iekšlietu ministrijas amatpersonas. Darba grupu vadīja Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos Laila Medina.

Raksta mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar svarīgā­kajiem grozījumiem likumā "Par valsts noslēpumu", vienlaikus sniedzot ieskatu par darba grupā notikušajām diskusijām un apsvērumiem atsevišķu tiesiskā regulējuma risinājumu izvēlē. Bez šajā rakstā minētajām izmaiņām likumā "Par valsts noslēpumu" ir pieņemti arī citi grozījumi, tostarp normas, kas attiecas uz personu medicīnisko pārbaudi un izņēmumiem liegumam saņemt speciālo atļauju, tomēr šajā rakstā apkopoti tie grozījumi, kuriem ir būtiska nozīme sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 kontekstā.

Personu tiesības pārbaudes procesā tikt uzklausītām

Likuma "Par valsts noslēpumu" 9. pants paredz divus obligātus priekšnoteikumus pieejai valsts noslēpumam: pieeja ir atļauta tikai tām personām, kurām saskaņā ar amata (dienesta) pienākumiem vai konkrētu darba (dienesta) uzdevumu ir nepieciešams veikt darbu, kas saistīts ar valsts noslēpuma izmantošanu vai tā aizsardzību, un kuras saskaņā ar šo likumu ir saņēmušas speciālās atļaujas. Personas pārbaude veicama pirms darba (dienesta) attiecību uzsākšanas. Turpmāk izklāstītie jautājumi par personas procesuālajām garantijām attiecas uz valsts drošības iestāžu veikto personu pārbaudi speciālās atļaujas izsniegšanai.

Iepriekšējais likuma "Par valsts noslēpumu" regulējums neparedzēja pienākumu personas pārbaudes gaitā to uzklausīt, lemjot jautājumu par speciālās atļaujas piešķiršanu vai anulēšanu. Pārrunas ar personu atsevišķos gadījumos paredzētas Ministru kabineta 2004. gada 6. janvāra noteikumos Nr. 21 "Valsts noslēpuma, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, Eiropas Savienības un ārvalstu institūciju klasificētās informācijas aizsardzības noteikumi" (turpmāk – MK noteikumi Nr. 21).

Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2016-06-01 norādīja, ka, ciktāl valsts drošības intereses to pieļauj, personas tiesības tikt uzklausītai ir nodrošināmas pirms tam, kad tiek pieņemts lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu. Satversmes tiesa uzsvēra, ka personas uzklausīšana lēmuma pārsūdzības procesā ir imperatīva prasība. Vienlaikus Satversmes tiesa secināja: ja valsts drošības iestāžu rīcībā ir fakti, kas ļauj apšaubīt personas piemērotību pieejai valsts noslēpumam, primāra ir valsts drošības interešu apdraudējuma novēršana, nevis personas procesuālo tiesību nodrošināšana. Savukārt pēc tam, kad lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu jau ir pieņemts un valsts drošības interešu apdraudējums ir novērsts, personas uzklausīšanas un informēšanas ierobežojumiem jābūt pieejamiem un skaidriem.