Jebkurā tiesību sistēmā un līmenī jābūt mehānismiem, kas nosaka tiesību subjektu atbildību par viņu pienākumu pārkāpšanu vai neizpildi.² Viens no starptautisko tiesību instrumentiem, kur šāds mehānisms ir iestrādāts, ir Panti par valsts atbildību. Bez šaubām, atbildībai par prettiesisku rīcību ir jāiestājas, taču nedrīkst aizmirst, ka var rasties gadījumi, kuros atbildīgā valsts rīkojas pretēji uzņemtajām saistībām, jo ir spiesta tā rīkoties. Proti, radušos apstākļu dēļ valsts nespēj citādi tikt galā ar konkrēto situāciju, tādēļ pastāv iespējas valsts atbildību izslēgt. Šāda iespēja ir nostiprināta Pantu par valsts atbildību piektajā nodaļā.

Viens no izaicinošākajiem jautājumiem saistībā ar Pantiem par valsts atbildību ir to 25. pants, kas noteic, ka valsts prettiesiskā rīcība galējās nepieciešamības stāvoklī var tikt attaisnota. Galvenie problēmjautājumi, kas attiecināmi uz galējo nepieciešamību, skar zinātnisko nenoteiktību un ar to cieši saistīto jautājumu par piesardzības principa piemērošanu gadījumos, kad būtiskā interese, ko valsts aizsargā, ir vide. Tādēļ būtu lietderīgi aplūkot viena no pretrunīgākajiem starptautisko vides tiesību prin­cipiem, proti, piesardzības principa, lomu galējās nepieciešamības kontekstā.

Izskatot jautājumus, kas ir saistīti ar piesardzības principu, dabas saglabāšanu un aizsardzību, bieži nākas sastapties gan ar zinātnisko nenoteiktību, gan dažādu ekspertu atšķirīgajiem viedokļiem par briesmu esamību un to nenovēršamību, kā arī diskusijām par pašu vides tiesību principu statusu starptautiskajās tiesībās. Tā kā galējās nepieciešamības praktiskai piemērošanai ir jāizpilda vairāki stingri noteikti elementi, kas pieprasa neapšaubāmus pierādījumus un skaidrību, ir svarīgi noskaidrot, vai piesardzības princips ir piemērojams situācijās, kad galējā nepieciešamība varētu būt vienīgais atbildību izslēdzošais apstāklis, lai glābtu vidi.³ Turklāt jānorāda, ka šāda pieeja šķietami ļautu samazināt atbildīgās valsts nepieciešamo pierādījumu apmēru un pamatojumu, pirms pieņemt lēmumu aizsargāt vidi, pieļaujot starptautisko tiesību pārkāpumu.

Galējās nepieciešamības koncepts

Jau 15. gadsimtā filozofs Nikolo Makjavelli pārstāvēja ideju, ka morālo normu pārkāpšana ir attaisnojama, ja rīcība bijusi nepieciešama.⁴ Šī ideja caurvij arī Pantu par valsts atbildību 25. pantu, proti, rīcība galējās nepieciešamības stāvoklī izslēgs valsts atbildību par starptautiski prettiesisku rīcību⁵ un tiks attaisnota. Jānorāda, ka 25. pants ir atzīts par paražu tiesību⁶ uzticamu kodifikāciju,⁷ tomēr tas jo­projām tiek uzskatīts par vienu no strīdīgākajiem pamatiem, lai attaisnotu vai argumentētu valsts rīcību starptautisko tiesību pārkāpuma gadījumā.⁸ ANO Starptautisko tiesību komisija ieviesa galējo nepieciešamību kā drošības vārstu valsts atbildības tiesībās, kas varētu palīdzēt gadījumos, kad starptautisko saistību izpilde varētu novest līdz neatgriezeniskām sekām.

Galējā nepieciešamība sevī ietver vairākus kritērijus, kuri ir savstarpēji kumulatīvi.⁹ Tādējādi, lai atsaukšanās uz galējās nepieciešamības stāvokli balstītos uz tiesisku pamatu, valstij ir jāpierāda, ka visi kritēriji tiek izpildīti vienlaikus. Līdz ar to valstij ir jāizpilda divi nosacījumi: pirmkārt, jāpastāv būtiskai interesei, kas valstij jāaizsargā no apdraudējuma; riskam, kas apdraud šo būtisko interesi, ir jābūt nopietnam un nenovēršamam; valstij rīcības brīdī nebija citu veidu kā aizsargāt apdraudēto interesi; un, izsverot intereses, apdraudētā interese ir būtiskāka nekā aizskartā interese vai pārkāptās tiesības.