13. Novembris 2018 /NR. 46 (1052)
Redakcijas sleja
Svinēt!

Un te nu mēs esam – jau uz Latvijas valsts otrās simtgades sliekšņa! Neskatoties uz visām iekšēji un ārēji sētām šaubām, tradicionālo pašapziņas trūkumu un neticamo paškritikas līmeni. Labi, ka starp mums ir arī kāds, kas atgādina: "Mēs neesam bedrē, nē. Mēs esam kalnā, tik augstu kā vēl nekad iepriekš. Mēs to neredzam, jo līdzās ir augstākas virsotnes" (Sanita Osipova).

Ir, protams, valstis, kurām ir garāka vēsture nekā Latvijai. Piemēram, mikroskopiskā Sanmarīno, kas dibināta 301. gadā un ir senākā republika pasaulē, var atzīmēt 1717. gadadienu, tātad šobrīd ir vismaz 17 reižu vecāka par Latviju.

Un ir tautas, kas ir lielākas par latviešiem. Piemēram, ja mēra pēc valodas kritērija, tad "mandarīniski" jeb ķīniski runā ap 14 % pasaules iedzīvotāju, tātad gandrīz miljards cilvēku. Starp citu, pēc lingvistu aprēķiniem pasaulē kopumā ir apmēram septiņi tūkstoši dzīvo valodu, un ļoti daudzās no tām runā daudz vairāk cilvēku nekā latviski.

Tomēr uz visas pasaules daudzveidības un daudzskaitlības fona daži skaitļi ir stipri minimāli: Apvienoto Nāciju Organizācijā šobrīd darbojas 193 valstis, un vēl divām (Svētajam Krēslam un Palestīnai) ir novērotāju statuss. Pasaules mērogā patiešām ļoti ļoti mazā Latvijas tauta ir šī nelielā neatkarīgo valstu pulciņa dalībniece. Gandrīz neticami!

Latviešu tautas vēlēšanās dibināt savu valsti pirms simts gadiem bija starptautisks pārsteigums, ko negribēja pieļaut sabrukušās Krievijas impērijas mantinieki un nevarēja saprast citu pasaules valstu vadītāji. Neatkarīgas Latvijas idejas virzītājiem, tai skaitā šajā "Jurista Vārdā" aprakstītajam juristam Jānim Čakstem, nācās neatlaidīgi skaidrot Pirmā pasaules kara uzvarētājiem, kas tobrīd izlēma Eiropas tautu likteņus, ka arī latvieši ir spējīgi uz savu valsti. To pierādīt vajadzēja arī Neatkarības kara cīnītājiem un karā sagrautās Latvijas tautsaimniecības atjaunotājiem. Jaunus pierādījumus Latvijas tautas valstsgribai (Egila Levita termins) prasīja nacistu un padomju postošā okupācija, kā arī valsts neatkarības atjaunošana 20. gadsimta pēdējā desmitgadē.

Un te nu mēs esam – jau uz Latvijas valsts otrās simtgades sliekšņa! Neskatoties uz visām iekšēji un ārēji sētām šaubām, tradicionālo pašapziņas trūkumu un neticamo paškritikas līmeni. Labi, ka starp mums ir arī kāds, kas atgādina: "Mēs neesam bedrē, nē. Mēs esam kalnā, tik augstu kā vēl nekad iepriekš. Mēs to neredzam, jo līdzās ir augstākas virsotnes" (Sanita Osipova).

Bez šaubām, mums aizvien ir uz ko tiekties, par mērauklu ņemot "augstākās virsotnes" jeb brīvās, labklājīgās un laimīgās Eiropas un pasaules valstis, – vēl vairāk nostiprināt demokrātiju un tiesiskumu, kas ir mūsu personiskās un valsts brīvības nosacījums, un gādāt, lai visiem Latvijā būtu cienīga dzīve.

Tomēr svētki ir jāsvin, un šobrīd mums ir visi iemesli to darīt!

Apzinoties sevi kā Latvijas daļu un svinot valsts simtgadi kā savus personiskos svētkus, jo citādi nemaz nevar būt. To visdrūmākās bezcerības laikos mums atgādināja Ojārs Vācietis, un tā ir nemainīga patiesība, ko cits citam varam teikt arī visgaišākajā brīdī:

"tu esi Latvija!"

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Gailīte D. Svinēt!. Jurista Vārds, 13.11.2018., Nr. 46 (1052), 2.lpp.
patīk
nepatīk
drukāt
VISI RAKSTI 13. Novembris 2018 /NR. 46 (1052)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties