Atbilstoši Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 389. panta pirmajai un otrajai daļai personas mantai uzliktais arests kā personas īpašuma tiesību ierobežojums pirmstiesas kriminālprocesā var tikt piemērots noteiktu laiku. KPL 389. panta pirmā un otrā daļa īpaši reglamentē tiesību ierobežojumu attiecībā uz mantu maksimālo termiņu.

Praksē ir saskatāma problēma saistībā ar personas mantai uzliktā aresta ilguma aprēķināšanu – jo īpaši attiecībā uz tiesību ierobežojumu termiņa sākuma brīža noteikšanu.

Mantas arests kā kriminālprocesuālais institūts dažā­dos tā aspektos publikācijās ir ļoti plaši pētīts. Tāpat ir pieejamas atsevišķas publikācijas par šī tiesību ierobežojuma maksimālo termiņu, kā arī par šo termiņu nepamatotu pagarināšanu procesa par noziedzīgi iegūtu mantu kontekstā.

Tāpat aktuāls ir jautājums par tiesību ierobežojuma sākuma brīža aprēķināšanu aresta mantai gadījumā, kas līdz šim sīkāk vēl nav pētīts. Iespējams, minētais jautājums tika uzskatīts par pašsaprotamu, taču praksē pastāvošās problēmas, kuras plašāk tiks aplūkotas šī raksta ietvaros, norāda uz pretējo.

Vienlaikus ar raksta iesniegšanu "Jurista Vārda" redakcijai Saeimā 2018. gada 6. septembrī 2. lasījumā tika pieņemts likumprojekts "Grozījumi Kriminālprocesa likumā" (Nr. 1118/Lp12), ar kuru tika ieplānots grozīt KPL 389. panta pirmo daļu, kā arī šo pantu papildināt ar pirmo prim daļu. Šie grozījumi stājās spēkā 2018. gada 25. oktobrī (turpmāk – Grozījumi). Minētie grozījumi nevis taisnīgi atrisina praksē pastāvošās problēmas, bet gan rada pamatu nesamērīgi ilgai personas tiesību ierobežošanai pirmstiesas kriminālprocesā.

Aktuālā tiesu prakse

Līdz 2018. gadam praksē bija vērojama vienveidīga tiesu prakse jautājumā par KPL 389. pantā noteikto personas tiesību ierobežošanas termiņu aprēķināšanu pirmstiesas kriminālprocesā.

Taču 2018. gada 23. janvārī Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija pieņēma lēmumu (turpmāk – Lēmums), kurā tika sniegts apgabaltiesas precizēts skaidrojums jaunajai tiesu praksei, piemērojot KPL 389. pantu. Šajā lēmumā tika norādīts: "Kriminālprocesa likuma 389. pants "Personas tiesību ierobežošanas termiņi pirmstiesas kriminālprocesā" nenoteic ierobežojumus personas statusam, tas ir, aizdomās turētā vai persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess, jo to nosaka cits institūts, kas paredzēts Krimināllikuma 56. pantā, kur ir noteikti noilgumi personas saukšanai pie kriminālatbildības. Tātad cik ilgi persona var atrasties šajā statusā. Bet Kriminālprocesa likuma 389. pantā ir runa par ierobežojošām tiesībām, tas ir, drošības līdzekļa piemērošanas ilgumu un tiesību rīkoties ar mantu ierobežojumu. Tādēļ, ņemot vērā noziedzīga nodarījuma smagumu, termiņi ir atšķirīgi. Ja par kriminālpārkāpumu pirmstiesas izmeklēšana jāpabeidz Krimināllikuma 56. pantā noteiktā kārtībā divu gadu laikā, tad divu gadu laikā sešus mēnešus, neatkarīgi kurā no gadiem – vai pirmā gada laikā, vai otrā gada laikā, var ierobežot personas tiesības, vienalga, vai pašai personai vai personas mantai. Uzskatāms, ka tiesības ierobežo atsevišķi. Katrai mantai ir savs termiņš, jo tiesības tiek ierobežotas uz konkrētu mantu, nevis vispārīgi. Apspriežot Kriminālprocesa likuma 389. panta pirmās daļas interpretāciju, sapulces dalībnieki vienojās, ka personas tiesību ierobežošanas termiņu aprēķina, ņemot vērā atsevišķi personai, kurai ir radušās tiesības uz aizstāvību, noteiktos tiesību ierobežojumus un atsevišķi personai, kurai tiesības rīkoties ar mantu ir ierobežotas, noteiktos tiesību ierobežojumus. Personai, kurai tiesības rīkoties ar mantu ir ierobežotas, termiņu aprēķina par konkrēto mantu atsevišķi."¹

Acīmredzot, vadoties pēc šīs Lēmumā paustās interpretācijas, tika iesniegti priekšlikumi likumprojektam "Grozījumi Kriminālprocesa likumā" (Nr. 1118/Lp12), kas bija par pamatu Grozījumiem.

Panta redakcija, uz kādām personām un pie kādiem apstākļiem pants ir piemērojams

KPL 389.