Skaidrojot labas ticības principu, tiesību zinātnieki, uzsverot šīs normas nozīmīgumu, norāda, ka katram savas subjektīvās tiesības jāīsteno un subjektīvie pienākumi jāpilda, ievērojot citu personu pamatotās intereses.² Tādējādi nav pieļaujams, ka persona savas tiesības izmanto vai pienākumus izpilda neattaisnojamā veidā vai neattaisnojamu mērķu sasniegšanai un, konstatējot šādu rīcību, personas subjektīvās tiesības un pienākumi var tikt liegti.³ Labas ticības principa izpausme ir vērojama, ne tikai dibinot, grozot un izbeidzot civiltiesiskās attiecības, bet arī strīda gadījumā izmantojot tiesības uz tiesas aizsardzību.⁴

Pieņemot, ka personai ir subjektīvās tiesības vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā tikai lietas izskatīšanas gaitā, tiesa var konstatēt personas (lietas dalībnieka) negodprātīgu savu subjektīvo tiesību izmantošanu pretēji labas ticības principam, kurš, lai arī Civilprocesa likumā⁵ nav tieši nostiprināts, tomēr ir attiecināms kā vispārējs tiesību princips. Procesuālā tiesība – vērsties tiesā, lai aizsargātu savas aizskartās vai apstrīdētās civilās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses, ir cieši saistīta ar materiālajās normās nostiprinātajiem personas subjektīvo tiesību un pienākumu realizācijas principiem. Ja labas ticības princips ir uzskatāms par ģenerālklauzulu,⁶ tad strīda gadījumā tiesa izvērtē aizsargājamo subjektīvo tiesību vai aizsargājamo interešu esību, konstatējot personas tiesības pēc saistības, kā arī tiesības izmantot noteiktus procesuālos tiesību aizsardzības līdzekļus, tajā skaitā arī tiesības vērsties tiesā ar prasību.