Dažādu civilprocesuālo līdzekļu piemērošanas iespējamībai nereti izšķirošs ir prasības raksturs, proti, vai šī prasība ir uzskatāma par mantisku vai nemantisku prasību. Latvijas normatīvajos tiesību aktos un tiesu praksē diemžēl nav ieviesti pietiekami skaidri kritēriji visu veidu prasību rakstura noteikšanai, un viens no šādiem neviennozīmīgi klasificējamiem prasību veidiem ir prasības par darījumu apstrīdēšanu. Prasības rakstura noteikšanai nav tikai teorētiska nozīme, un tas var radīt dažādus tiesību ierobežojumus potenciālajam prasītājam.

Autores šajā rakstā pievērsīsies diviem darījumu apstrīdēšanas aspektiem, kas prasītājam var radīt būtiskus tiesību ierobežojumus: (1) prasības summas noteikšanai, kā arī valsts nodevas aprēķināšanai darījumu apstrīdēšanas prasībās un (2) prasības nodrošināšanai darījumu apstrīdēšanas prasībās (skatot to galvenokārt kontekstā ar valsts nodevas aprēķināšanas problemātiku).

Valsts nodeva darījumu apstrīdēšanas prasībās

Lai varētu izvērtēt prasības rakstura ietekmi uz valsts nodevu aprēķināšanu, vispārīgi jāapskata valsts nodevu noteikšanas principi. Kā zināms, ir izšķirami trīs valsts nodevu veidi: (1) vienkāršā nodeva, kas noteikta kā konkrēta naudas summa; (2) proporcionālā nodeva, kas aprēķināma kā procentuāla daļa no prasības apmēra; un (3) summārā nodeva, kuru veido konkrēta summa un procentuāla daļa no prasības apmēra. Summārās nodevas konkrēti noteiktā daļa ir tieši proporcionāla, bet procentuālā daļa ir apgriezti proporcionāla attiecībā pret prasības apmēru.¹

Civilprocesa likums paredz atšķirīgus principus nodevu aprēķināšanā, ņemot vērā lietas kategoriju, prasības summu, kā arī prasības raksturu. Nodevas aprēķināšanu naudas summā novērtējamām (mantiskām) prasībām nosaka Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 1. punkts, no kura var secināt, ka prasības summas apmērs ietekmē ne tikai valsts nodevas apmēru, bet arī tās likmes noteikšanas principus. Prasībās, kuru summa nepārsniedz 2134 eiro, piemērojama proporcionālā nodeva 15 % apmērā no prasības summas, bet ne mazāk par 70 eiro. Savukārt prasībām, kas pārsniedz 2134 eiro, noteikta summārā nodeva, kuras konkrētā un procentuāli nosakāmā daļa atkarīga no prasības summas. Ievērojot šādu nodevas piemērošanas metodi, prasībās par summu virs 711 435 eiro nodeva aprēķināma kā 8715 eiro plus 0,6 procenti no prasības summas, tādējādi faktiski neaprobežojot valsts nodevas maksimālo apmēru. Savukārt prasībām, kam nav mantiska rakstura vai kas nav jānovērtē, Civilprocesa likuma 34. panta pirmās daļas 4. punktā noteikta vienkāršā nodeva 70 eiro apmērā, kā tas ir arī atsevišķu lietu kategorijās, piemēram, laulības šķiršanas lietās.

To, kas ir uzskatāma par prasības summu, no kuras attiecīgi rēķināma valsts nodeva mantiskajās prasībās, paredz Civilprocesa likuma 35. panta pirmā daļa. Piemēram, ja par naudas piedziņas prasībām prasības summas apmērs ir skaidri nosakāms, proti, tā ir piedzenamā summa, kuru prasītājs vēlas atgūt no atbildētāja, tad darījumu apstrīdēšanas prasībās summas noteikšana nav viennozīmīgs jautājums. Lai gan Civilprocesa likuma 35. panta pirmās daļas 11. punkts nosaka, ka prasībās par darījuma izbeigšanu vai atzīšanu par spēkā neesošu par prasības summu ir uzskatāma apstrīdētā darījuma summa, tomēr praksē gūtie novērojumi liecina, ka ne vienmēr apstrīdētā darījuma summa patiešām būtu taisnīgākais un saprātīgākais kritērijs valsts nodevas aprēķināšanai.

Lietās par darījumu apstrīdēšanu un to atzīšanu par spēkā neesošiem prasības rakstura un maksājamās valsts nodevas apmēra noteikšanai īpašu nozīmi piešķir tas, ka tiesības celt šādu prasību ir ne tikai darījuma dalībniekiem, bet arī trešajām personām, kuru civilās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses darījums aizskar. Ja prasības summa darījuma atzīšanai par spēkā neesošu vienmēr būtu nosakāma un pielīdzināma apstrīdētā darījuma summai atbilstoši Civilprocesa likuma 35.