Tiesas spriedums vai lēmums, kas vienā vārdā tiek saukti par nolēmumu, ir viens no tiem rakstītiem informācijas nesējiem, kurš personām, uz kurām tas attiecas, ir obligāts. To, ka minētais jautājums ir svarīgs valstī kopumā, norāda tiesību norma, kas joprojām pastāv Krimināllikumā un nosaka, ka "(1) par tiesas nolēmuma (..) vai izpildes kavēšanu (..), ja to izdarījusi persona, kurai tas pēc likuma vai uzlikta uzdevuma bija jāizpilda, – soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu".¹

Te jācitē likuma "Par tiesu varu" 16. panta otrā un ceturtā daļa, kas nosaka, ka "spriedums, kas stājies likumīgā spēkā, ir izpildāms", "šādam spriedumam ir likuma spēks, visiem tas ir obligāts un pret to jāizturas ar tādu pašu cieņu kā pret likumu".² Tas nav un nevar būt apstrīdams, jo jau vairāk nekā 25 gadus mēs visi esam tam piekrituši un pēc savas izpratnes to centušies pildīt.

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā ir pieņemts ievērot likumu, tātad arī pildīt tiesu nolēmumus. Taču ir pietiekami daudz gadījumu, kad tiesu nolēmumi vai nu nav izpildāmi, vai arī, tos izpildot, nepamatoti tiek ietekmētas citas personas, kuru likteņi ar nolēmumu tiek ietekmēti. Iepazīstoties ar informācijas apjomu, kas pieejams publiskajā telpā, autors ir konstatējis, ka salīdzinoši maz mūsu sabiedrībā ir apskatīti jautājumi par tiesas nolēmumu izpildāmību civillietās un tām sekām, kas var rasties konkrētās situācijās. Autors šajā rakstā apskatīs tikai vienu, pavisam nelielu jautājumu, kas tiešā veida skar ne tikai strīdā, kas nonācis līdz tiesai, iesaistītās puses, bet arī saistītās personas, kuras tiek ietekmētas ar tiesas taisīto nolēmumu.