Ģimene, jaunība un darbība Krievijā

Barons Balduins fon Disterlo (vāc. – Balduin Baron von Düsterlohe)¹ ir dzimis 1869. gada 13. aprīlī (pēc vecā stila), 25. aprīlī (pēc jaunā stila) Rīgā.² Viņa tēvs barons Georgs fon Disterlo bija atvaļināts Krievijas impērijas virsnieks (Stabskapitän – vāc. jeb штабс-капитан – kr.). Dažos avotos tiek arī minēts, ka Balduina tēvs bijis jurists.³ Balduina māte Jūlija, Heinriha meita, ir no senas vācbaltiešu dzimtas Freitāgiem-Loringhofeniem (Freytag-Löringhoven, arī Freytag-Löringhoff). Dzimusi 1840. gada 16. februārī Jelgavā, mirusi 1925. gadā Rīgā.

Arī Disterlo ir sena vācbaltiešu aristokrātu dzimta, kuras pirmsākumi Livonijā esot meklējami 16. gadsimtā. Šīs dzimtas piederīgo vidū ir arī vairākas citas ievērojamas personas – rakstnieks, jurists, Krievijas impērijas Valsts padomes valsts sekretārs Romāns fon Disterlo, kā arī Krievijas impērijas armijas pulkvedis Pirmā pasaules kara laikā Konstantīns fon Disterlo.⁴

Tomēr, neskatoties uz dižciltīgo izcelsmi, Balduins fon Disterlo "bija ļoti vienkāršs un pieticīgs un citus cienīja vienīgi pēc viņu iekšējām īpašībām, nešķirojot personas nekad pēc to sabiedriskā stāvokļa vai izcelšanās",⁵ kā to viņam veltītajā nekrologā ir norādījuši viņa laikabiedri.

Balduinam bija vecāka māsa Magdelēne, dzimusi 1868. gada 21. janvārī Jaunjelgavā jeb, kā tolaik to sauca, Fridrihštatē.

Domājams, ka skolas gaitas Balduins fon Disterlo uzsāka mājskolotāju vadībā. 1883. gadā viņš sāka mācības Vidzemes guberņas ģimnāzijā Rīgā. Ģimnāziju viņš absolvēja 1887. gadā.⁶ Pēc ģimnāzijas absolvēšanas 1888. gadā viņš uzsāka studijas Tērbatas Universitātes Juridiskajā fakultātē, bet vēlāk turpināja Sanktpēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē.

Šis Balduina fon Disterlo bērnības, skolas un studiju laiks sakrīt ar būtiskām pārmaiņām Krievijas impērijas Baltijas guberņās – Igaunijā, Sāremā (vāc. Ösel), Vidzemē (precīzāk – Livonijā, kas ietvēra arī daļu mūsdienu Igaunijas) un Kurzemē.

Vācbaltieši bija vien skaitliski neliela daļa no Krievijas impērijas un tās Baltijas guberņu iedzīvotājiem. Tomēr vācbaltiešu īpatsvars Krievijas impērijas pārvaldē un militārajā resorā bija ļoti liels.⁷ Minētās guberņas un vācbaltieši kā to valdošā elite ilgstoši baudīja būtisku un Krievijas impērijai, šķiet, kopumā neraksturīgu valodas, kultūras, reliģijas un arī juridisko autonomiju. Vidzemē un Igaunijā šī autonomija pastāvēja vairāk nekā simts gadus, lai gan atsevišķi mēģinājumi to ierobežot parādījās jau Katrīnas II valdīšanas laikā 18. gadsimta otrajā pusē,⁸ kā arī jau spilgtāk – 19. gadsimta vidū imperatora Nikolaja I valdīšanas laikā, ko cita starpā spilgti raksturo Karla Širrena (Carl Schirren) "Livoniešu atbilde Jurija Samarina kungam" (Livländische Antwort an Herrn Juri Samarin).