Kā liecina Iepirkumu uzraudzības biroja apkopotā statistika, 2018. gadā Latvijā ir izsludināti 14 063 iepirkumi par kopējo summu vairāk nekā 4 miljardu eiro apmērā,¹ kas liecina par publisko iepirkumu nozīmi Latvijas ekonomikā.

Saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma² 2. pantu šā likuma mērķis ir nodrošināt iepirkumu atklātumu, piegādātāju brīvu konkurenci un pasūtītāja līdzekļu efektīvu izmantošanu, maksimāli samazinot tā risku. Tajā pašā laikā Eiropas Komisija ir atzinusi, ka Latvijai vēl joprojām ir vāji rezultāti publisko iepirkumu jomā, ko rada konkurences un pārredzamības problēmas publiskajos iepirkumos. Potenciālo pretendentu neticība publisko iepirkuma procedūru godīgumam attur tos piedalīties iepirkumos, kas rada konkurences samazināšanos.³

Neapšaubāmi, ka Latvijas vājo rezultātu publisko iepirkumu jomā viens no būtiskākajiem iemesliem ir pasūtītāju favorītisms, kas, kā atzinis Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, ir absolūti izskaužama parādība. Ar favorītismu publiskajos iepirkumos tiek apzīmēta nepamatotu priekšrocību vai labvēlīgu apstākļu radīšana konkrētam, pasūtītāja subjektīvi izraudzītam pretendentam, pasargājot to no reālas konkurences.⁴

Jaunākā tiesu prakse rāda, ka favorītisma konstatēšanas un novēršanas ietvaru rada pašas administratīvās tiesas, kas liek secināt, ka šo jautājumu nepietiekami risina iepirkumu politikas īstenotāji. Risinot favorītisma problēmas publisko iepirkumu jomā, administratīvās tiesas nereti sauc lietas īstajos vārdos – pasūtītājs ir favorītisks, tāpēc pasūtītāja lēmums, kas parastos apstākļos būtu atzīstams par tiesisku, vērtējot tā pieņemšanas apstākļus kontekstā ar pasūtītāja favorītismu, ir atzīstams par prettiesisku un ir atceļams. Šāda tiesu prakse ir vērtējama pozitīvi, jo lēmumu pieņemšana, nevērtējot pasūtītāja favorītismu, bija formāla, neatbilda tiesiskajai realitātei un nepakļāva iepirkumus efektīvai tiesu kontrolei. Tomēr, lai nodrošinātu iepirkumu efektivitāti, administratīvo tiesu sāktā favorītisma vērtēšanas prakse būtu paplašināma.

Līdzšinējais favorītisma vērtēšanas ietvars

Līdz šim administratīvās tiesas favorītismu ir konstatējušas, skatot pasūtītāja lēmumu par iepirkuma procedūras pārtraukšanu.⁵ Savukārt Iepirkumu uzraudzības birojs vairās konstatēt pasūtītāja favorītismu. Publisko iepirkumu likuma 9. panta piecpadsmitā daļa paredz, ka pasūtītājs var pārtraukt iepirkuma procedūru, ja tam ir objektīvs pamats. Kā atzinis Senāta Administratīvo lietu departaments: "Tiesai, vērtējot publiskā iepirkuma pārtraukšanas pamatojuma objektivitāti, jāievēro pārtraukšanas apstākļu konteksts ar procedūras stadiju, it īpaši jau tad, kad piedāvājumi ir atvērti. Tieši tad var rasties nepārvarams kārdinājums pasūtītājam kļūt favorītiskam savos lēmumos un tikai formāli izmantot atsauces uz saimniecisku rīcības brīvību."⁶

Ja pasūtītājs pēc piedāvājumu atvēršanas pārtrauc iepirkuma procedūru, aizdomas par pasūtītāja favorītismu un šaubas par iepirkuma procedūras godīgumu rodas gandrīz vienmēr.