Vai valsts suverenitātes jēdziens ir anahronisms: nelietderīgs globalizējošas pasaules iekārtas izpratnei un postošs, jo tas bloķē centienus tās progresīvai attīstībai? Vai arī suverenitātes un suverēnās līdztiesības principi, kā arī cilvēktiesības ir šādu centienu kodols?

Es aizstāvu šo pēdējo nostāju. Mana pirmā tēze ir tāda, ka empīriski daudz precīzāk un normatīvi ieteicamāk būtu dažas pārmaiņas mūsdienu pasaules iekārtā interpretēt kā jauna duālistiska suverenitātes režīma rašanos, nevis pareģot valsts suverenitātes nenozīmību. Šīs iekārtas kodols joprojām ir suverēnu valstu segmentāli diferencēta starptautiska sabiedrība, kas rada uz piekrišanu balstītas starptautiskās tiesības. To pārklāj funkcionāli diferencēta globāla politiskā sistēma, kuras tiesību normas atsaucas uz "starptautisko sabiedrību", kurā valstis ir galvenie, bet ne vienīgie dalībnieki. Veidojas jauns suverenitātes režīms, no jauna definējot suverēnu valstu juridiskās prerogatīvas, daļēji pateicoties kosmopolītisku principu un institucionālo elementu ienākšanai duālistiskā sistēmā. Valstīm vairs nav starptautisko/globālo tiesību izstrādāšanas monopola, un galvenajos šīs sistēmas līmeņos darbojas vienprātība (jus cogens un ANO struktūrās, pamatojoties uz vairākuma balsošanu). Tomēr valstis joprojām ir suverēnas.

Mana otrā tēze ir tāda, ka, lai saprastu saistību starp suverēnām valstīm un globālu tiesību/politisku sistēmu, ir jāpieņem konstitucionālo plurālistu, nevis monistu teorētiskā pieeja.¹ Konstitucionālo plurālistu pieeju redzu kā teorētisku analogu socioloģiskajam jēdzienam: duālistisks suverenitātes režīms. Līdzās katras suverēnas valsts konstitucionālajām tiesībām tagad pastāv arvien autonomāka tiesību iekārta, kas ir sajūgta ar pasaules politisko sistēmu. Tomēr šīs sistēmas konstitucionālisms ir rudimentārs. Uzstājot uz globālās tiesību sistēmas konstitucionālo raksturu no monista viedokļa, tiek riskēts ar "simbolisku konstitucionālismu" – starptautiskās sabiedrības vērtību un juridiskā diskursa piesaukšanu, lai ietērptu patvaļīgus noteikumus, stratēģiskas varas spēles, militāru iejaukšanos un uzspiešanu universālistiskā "ieviešanas" ietērpā. Duālistiskas suverenitātes režīma jēdziens, kura pamatā ir suverēnas līdztiesības un cilvēktiesību principi, kā arī konstitucionāla plurālisma nostāja tam ir būtisks šķērslis.

Tomēr uzstāšu arī uz institucionālu un juridisku reformu, aizvien turpinot starptautisko tiesību konstitucionalizāciju. Kopš 1945. gada suverēnā līdztiesība un cilvēktiesības ir bijuši galvenie duālistiskas starptautiskas sistēmas juridiskie principi, un abi ir nepieciešami, lai izveidotu taisnīgāku šīs sistēmas versiju. Ņemot vērā globālās pārvaldības funkcijas, kādas ir ietekmīgām starptautiskām organizācijām, tagad tās, nevis tikai suverēnas valstis, institucionālu un juridisku reformu ceļā būtu jāieved tiesiskuma paspārnē. Tā ir daļa no projekta, kas vērsts pret impērijām vai jaunām kondomināta formām, kuras globālās institūcijas izmanto savtīgos nolūkos.

Turpinājums ir četrās daļās. I daļā ir rekonstruēta absolūtistu suverenitātes koncepcija, kādu ir prezumējuši daudzi, kuri mudina atmest šo jēdzienu. II daļā ir apspriesta šīs versijas apstrīdēšana teorētiķu skatījumā XX gadsimta sākumā, galveno uzmanību pievēršot Kelzena suverenitātes pārformulējumam par juridisku jēdzienu, nevis par varas faktu vai kompetenču kopumu. Tas mums ļaus ievērot, ka suverenitātes dilemma patiesībā nav tāda, ka tā nevar būt pašsaistoša, bet ka tā, šķiet, ietver tādu divu autonomu tiesību iekārtu neiespējamību, kas darbojas vienā un tajā pašā teritorijā vai reglamentē vienus un tos pašus jautājumus. Kelzens uzskatīja, ka autonomas starptautiskas tiesību sistēmas pastāvēšanai būtu vajadzīgs, lai suverenitāte tiktu radikāli apspiesta. III daļā ir aplūkota šīs idejas atdzimšana pašreizējā kontekstā. IV daļā ir apstrīdēts šā novērtējuma monistu teorētiskais pamats un aizstāvēta konstitucionālā plurālisma konkurējošā pieeja.

I. Valdītāja suverenitāte un starptautisko tiesību neiespējamība

Kosmopolītu teorētiķi alkst atmest suverenitātes jēdzienu, jo uzskata to par pretendēšanu uz varu, ko neierobežo likums, un juridisku šķērsli cilvēktiesību starptautiskai piemērošanai. Tomēr absolūtistu suverenitātes koncepcija, kas atbilst šim novērtējumam, ir jau sen atmesta.

Mūsdienu diskurss par suverenitāti ir saistīts ar absolūtu monarhiju un moderno valsti. Raugoties no abām perspektīvām, tā ietver pretendēšanu uz augstāko varu un kontroli teritorijā, kas nozīmē teritoriālas politiskas un tiesību kopienas saskaņotību, vienotību un neatkarību. Tādējādi tai ir iekšēja un ārēja dimensija. Iekšēji – suverenitāte ietver pārākumu: pretendēšanu uz vienotu, visaptverošu, augstāko, ekskluzīvu un tiešu varu teritorijā pār tās iedzīvotājiem, kas uzlūkoti kā iekārtas locekļi.