Drīzumā gaidāma Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes sastāva pārvēlēšana. Vai iekšēji kolēģijā izjūtat konkurenci par šīm septiņām vakancēm?

Pēc kopsapulces datuma paziņošanas var sākt izvirzīt kandidātus padomes locekļu amatiem. Viņi var atteikties vai piekrist. Šobrīd izvirzīto kandidātu loks gan nav īpaši plašs. Tā ir atbilde par konkurenci. Taču jānorāda, ka mums ir spēkā reģionālais princips. Proti, ja agrāk kaut visus padomes locekļus varēja brīvi ievēlēt no jebkuras apgabaltiesas darbības teritorijas, tad pēc grozījumiem Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju kolēģijas statūtos ir noteikts, ka no katras reģionālās apgabaltiesas teritorijas mums ir pa vienam pārstāvim, bet no Rīgas apgabaltiesas – trīs. Attiecīgi reģioni padomē veido pārsvaru.

Mūsu kolēģijā šobrīd ir tikai 97 zvērināti tiesu izpildītāji. Ir arī viņu palīgi un palīgu kandidāti, arī biroju darbinieki, taču viņi nav tiesīgi balsot. Attiecīgi, no sava vidus izvēloties septiņus padomes locekļus, kopumā ir tikai 97 balsis. Piemēram, ja salīdzinātu ar zvērinātu advokātu kolēģiju, tā ir ļoti liela skaitliskā ziņā, tur ir ap tūkstoš balsu, tādēļ ir diezgan liela atšķirība konkurences cīņā.

Kā izskatās pēc jau zināmo kandidātu saraksta – vai padomē ienāks jauni cilvēki?

Mans personīgais uzskats ir tāds, ka padomes sastāvā ir jāienāk jauniem cilvēkiem. Viedokļi var būt dažādi – gan par tiesu izpildītāju institūta kopējo attīstību, gan arī kādiem profesionāliem jautājumiem, tāpēc vienmēr aktīvi esmu atbalstījis tos, kuri ir zinoši un varoši, lai viņi kandidē uz padomes locekļa amatu.

Vairāk nekā sešus no šā brīža institūcijas pastāvēšanas 16 gadiem esat bijis padomes priekšsēdētājs. Kāpēc turpmāk vairs nē?

Mani padomē ievēlēja jau no pirmsākumiem 2003. gadā, un zinu, ka arī šogad esmu izvirzīts par padomes locekļa kandidātu. Savukārt padomes priekšsēdētāja pienākumus pirmoreiz īslaicīgi pildīju 2006. gadā un pēc tam – nepārtraukti kopš 2013. gada. Tā kā ik pa trim gadiem notiek pārvēlēšana, attiecīgi esmu bijis priekšsēdētājs jau divus termiņus pēc kārtas. Tas nozīmē, ka pēc šī gada kolēģijas kopsapulces balsojuma padomei būs jauns priekšsēdētājs, jo saskaņā ar statūtiem priekšsēdētājs šo amatu nevar ieņemt ilgāk par diviem termiņiem. Šajā ziņā esam moderni un ejam līdzi laikam. Manuprāt, šāda pieeja ir pareiza.

Es arī neturos pie padomes priekšsēdētāja amata krēsla, jo faktiski tas ir ļoti grūts darbs. Mans pamatdarbs ir zvērināts tiesu izpildītājs noteiktā iecirknī, kur arī gūstu ienākumus, savukārt padomes priekšsēdētāja amats ir vairāk sabiedrisks darbs. Tas ir pagodinājums un kolēģu uzticība – par iespēju būt kolēģijas priekšgalā un to pārstāvēt, bet vienlaikus tas daudz arī prasa, jo nedēļā vismaz pāris dienas esmu ārpus savas pamatdarbavietas. Varbūt kādam no malas šķiet, ka būt šajā amatā nozīmē tiesības lemt un rīkoties ar zināmu varu, taču, godīgi runājot, varas te nav nekādas. Jo mēs neesam ne izpildvara, ne arī padotības attiecībās esoši darbinieki. Padomes priekšsēdētāja amats ir tikai kolēģu deleģētas tiesības pārstāvēt institūciju, nevis vienpersoniski izlemt kādus jautājumus.

Ja iepretim zvērinātu advokātu pūlim esat maza un kompakta institūcija, vai tas nozīmē, ka šādā kolēģijā savstarpēji ir vieglāk saprasties un ātri pieņemt lēmumus?

Te gan man jāatsaucas uz teicienu, ko mēdz attiecināt uz Latviju: cik cilvēku, tik partiju. Arī mūsu nepilnam simtam kolēģu ir dažādi viedokļi un uzskati par institūcijas vajadzībām vai tiesu nolēmumu izpildi kā tādu, jo, protams, neformāli jau pastāv šis dalījums, ka reģionos un tur, Rīgā, katram ir savas problēmas, kuras var būt un var nebūt kopīgas. Tādēļ salīdzinoši nelielais skaits pats par sevi nav rādītājs, taču man kā priekšsēdētājam un arī padomei ir bijis jāspēj apkopot šos dažādos viedokļus, mēģinot rast visu interesēm atbilstošu kopsaucēju, ko var virzīt tālāk, citādi tas nemaz nav iespējams.

Attīstības latiņa – jau augstu pacelta

Tiesas nolēmuma izpilde nešaubīgi ir būtisks tiesību uz taisnīgu tiesu elements, faktiski noslēdzošais posms. Cik efektīvi Latvijā tas tiek nodrošināts, un vai šobrīd ir līdzsvars starp darba apjomu un tiesu izpildītāju skaitu?

Savulaik mūsu bija vairāk, lai gan brīvas amata vietas bijušas visus šos gadus. Nav interesentu, lai gan nevaru sacīt, ka šobrīd netiekam ar darba apjomu galā.

No izpildu lietu skaita un piedziņas procesu apjoma varu izdalīt trīs posmus. Pirmajā – no 2003. līdz 2008. gadam – lietu skaits bija salīdzinoši neliels un attiecīgi arī darba nebija tik daudz. Sākās ekonomiskā krīze. Sākotnēji mūsu darbu tas īpaši neiespaidoja, jo krīzes sekas – izpildāmo nolēmumu veidā – saņēmām ar zināmu laika nobīdi. Taču, kad tas notika, un tas ir šis otrais posms, tiesu izpildītājiem strauji palielinājās darba apjoms. Tas gan nebija saistīts ne ar kādām tiešām mūsu aktivitātēm, ne arī otrādi – ar iepriekšēju pasivitāti, bet gan ar ekonomiskajiem apsvērumiem un procesiem, kas notika valstī kopumā. Tad arī sabiedrībā uzplaiksnīja stāsti par miljonāriem tiesu izpildītāju rindās. Ja tu esi aktīvs un zinošs tiesu izpildītājs, tas, protams, atspoguļojas arī gūto ienākumu līknē, un tas ir tikai dabisks process, jo īpaši brīvajās juridiskajās profesijās.

Šobrīd ekonomiskā krīze ir beigusies, un ir nākamais cikls – jau trešo gadu pēc kārtas vērojams gan izpildu lietu skaita kritums, gan arī ļoti būtiski ir samazinājies izsoļu daudzums. Tādēļ darba apjoms ir krities, un ar to tiekam galā. Nedomāju, ka mūsu kapacitāte ir šķērslis nolēmumu piespiedu izpildes procesā. Ciktāl tas attiecas tieši uz mums, zvērinātiem tiesu izpildītājiem, ar saviem pienākumiem tiekam galā labi. Ir gan vairāki citi apsvērumi, kas, iespējams, daļā sabiedrības rada priekšstatu, ka nolēmumi ne vienmēr tiek efektīvi izpildīti. Piemēram, tiesiskajā regulējumā ir nostiprināti parādniekiem labvēlīgi risinājumi, kas nereti ir šķērslis nolēmuma piespiedu izpildē. Piedzinēji prasa rezultātu, bet mēs objektīvi ne vienmēr to varam piedāvāt. Piemēram, parādniekam mēnesī minimāli saglabājamo ienākumu apmērs ir 430 eiro, un šī summa proporcionāli pieaug atkarībā no apgādājamo skaita, tādēļ prakse parāda – lai tiesu izpildītājs reāli kaut ko varētu piedzīt no darba samaksas, personai pirms nodokļu nomaksas jāpelna vismaz ap 800 eiro. Saprotam, ka parādniekam ir jāsaglabā noteikts līdzekļu apjoms, bet neesmu drošs, ka šajā virzienā nav nepieciešamas korekcijas.

Ja salīdzina ar citām brīvajām juridiskajām profesijām, piemēram, notāri tiecas būt īpaši mūsdienīgi un digitāli, attiecīgi orientējot savus pakalpojumus, arī advokāti meklē aizvien jaunus veidus, kā kļūt pievilcīgākiem, teiksim, biznesa klientiem. Kādi ir tiesu izpildītāju institūta konceptuālie mērķi?

Skaļi varbūt to nereklamējam, bet gribētu sacīt, ka digitalizāciju savā jomā mēs esam ieviesuši daudz ātrāk nekā citas juridiskās profesijas. Piemēram, jau kopš 2012. gada mums ir Izpildu lietu reģistrs. Tā ir tiesu izpildītāju lietvedības sistēma. Šis ir risinājums, kā padarīt tiesu izpildītāju darbu daudz ātrāku un efektīvāku. Gadiem ejot, šim reģistram ir nodrošināts saslēgums ar visiem populārākajiem publiskajiem reģistriem, turklāt ar atsevišķiem reģistriem mums pat pastāv monitoringa iespējas. Sistēmas īpašnieks ir valsts, turētājs – Tiesu administrācija, bet mēs esam tikai lietotāji. Taču, lai šī sistēma darbotos un būtu efektīva, tiesu izpildītāji nepārtraukti izstrādā pilnveides priekšlikumus, un tas ir mūsu devums sabiedrības labā.

Tāpat esam daudz pūļu ieguldījuši, lai nodrošinātu nekustamā īpašuma e-izsoļu procesu. Tiesu izpildītāju padome sadarbībā ar mūsu ārzemju kolēģiem veica pētījumu par Eiropas Savienībā un ārpus tās esošajām elektroniskajām izsolēm, un izveidojām specifikāciju šim e-izsoļu modulim. Šis projekts tika veiksmīgi īstenots, no visu valstu prakses paņēmām vislabāko, un tagad šos ieguvumus var baudīt visi. Kopš 2015. gada šo portālu izmantojam mēs, bet pakāpeniski tam pieslēdzās arī maksātnespējas administratori, un arī dažas valsts institūcijas izmanto šo mūsu izstrādāto moduli. Tāpēc domāju, ka mūsu IT risinājumi dažbrīd ir pat spēcīgāki, nekā esam sevi reklamējuši. Esam darba cilvēki, nevis spiežam uz reklāmām.

Kādu jautājumu loku tomēr varat ieskicēt, par ko vajadzētu īpaši domāt jaunajam padomes sastāvam?

Manā ieskatā, esam jau ļoti daudz paveikuši un stipri pietuvojušies robežai, kur iespējas jau izsmeltas, un ir tikai jāstrādā. Būdami Starptautiskās tiesu izpildītāju savienības biedri jau kopš pirmsākumiem, tas ir, 2003. gada, esam arī Eiropas Savienības Tiesu izpildītāju savienībā un citās organizācijās, tādēļ ļoti aktīvi darbojamies arī starptautiskajā sadarbībā. Tas ļauj pārrunāt un iepazīt dažādu valstu praksi, paši piedalāmies dažādos projektos, un viena pētījuma ietvaros izkristalizējās, ka faktiski Baltijas valstis ir tikušas tālu priekšā daudzām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Mums digitalizācija ir ļoti augstā līmenī. Piemēram, Grieķijā un Bulgārijā joprojām viss notiek papīra formātā. Mums ir ļoti augsts līmenis, salīdzinot pat ar Nīderlandi vai Franciju. Tādēļ šobrīd starptautiskās sadarbības ietvaros un konferencēs tieši mēs apmācām citu valstu kolēģus, kā ieviest sistēmas ātrākai un efektīvākai tiesu nolēmumu izpildei, nevis mācāmies no citiem.

Nepārtraukti esam ģenerējuši idejas sava darba pilnveidei. Piemēram, pirms vairākiem gadiem sākām sadarbību ar toreizējo Latvijas Komercbanku asociāciju, tagad – Finanšu nozares asociācija, uzsākot projektu par elektroniskajām kontu apķīlāšanām. Kopā ar Tieslietu ministriju un šo asociāciju jau bijām nonākuši pie attiecīga risinājuma, un tad projektam pieslēdzās Valsts ieņēmumu dienests. Līdz ar to par dažiem gadiem šī iecere tika atlikta. Taču labā ziņa ir tāda, ka no 2019. gada 1. jūlija jau notiks elektroniskā kontu apķīlāšana. Savulaik tiesu izpildītāji sūtīja papīra vēstules uz visām Latvijas bankām, lūdzot apķīlāt parādnieku kontus, taču pašreiz tiesu izpildītājs redz Kontu reģistru, kas arī tapa pēc mūsu aicinājuma, un ar e-dokumentiem sūtām rīkojumus par kontu apķīlāšanu tikai uz tām kredītiestādēm, kurās personai ir atvērts konts. Protams, nezinām ne tajos esošo līdzekļu apjomu, ne ienākošās naudas summas. Turpmāk visi šie rīkojumi par kontu apķīlāšanu un naudas līdzekļu noņemšanu tiks organizēti caur mūsu Izpildu lietu reģistru. Tā būs ātra informācijas aprite.

Protams, nesaku, ka mūsu jomā vairs nav nekā pilnveidojama. Te būtu izdalāms nacionālais un starptautiskais līmenis. Tātad, ja runājam par nacionālo līmeni, varam pilnveidot atsevišķus normatīvos aktus, jo daudzi no tiem, kā jau minēju, vairāk ir par labu parādniekam. Savukārt, ja runājam par pilnveidojamo starptautiskajā līmenī, tad tur vēl ir, kur tiekties. Šobrīd vismaz pārdesmit procentu parādnieku jau atrodas un pat ir deklarējušies ārvalstīs, tādēļ vismaz Eiropas Savienības līmenī mēģinām izveidot e-kodeksu, kas nodrošinātu operatīvu informācijas apriti starp dalībvalstu tiesu izpildītājiem. Spriedumu izpilde notiek tikai nacionālo tiesību līmenī, tātad Latvijas tiesu izpildītājs nevar sūtīt rīkojumu ne uz Īriju, ne Angliju vai Vāciju un apķīlāt banku kontus, kas atrodas ārpus Latvijas jurisdikcijas. To dara katras konkrētās valsts tiesu izpildītājs, tāpēc šeit ir liela kapacitāte, jo daudzi ir aizbraukuši, bet savus parādus atstājuši šeit. Lai to risinātu, pastāv procedūra, bet, manā ieskatā, tā ir diezgan smagnēja un laikietilpīga. Te ir saskatāmi ātrāki risinājumi, un Latvijas tiesu izpildītāji ir gatavi tos piedāvāt.

Daudzi saka, ka pie mums viss notiek lēni, taču patiesībā dažkārt mums viss notiek daudz ātrāk nekā citās Eiropas valstīs. Tādēļ starptautiskajā līmenī mēģinām pilnveidot gan starptautisko civilprocesu, gan arī e-kodeksu, lai, iespējams, nākotnē tiesu izpildītājs pats varētu sazināties ar kolēģi konkrētajā dalībvalstī, vairs neiesaistot kreditorus un nacionālo tiesu. Tas ir smagnēji un apgrūtinoši arī kreditoriem, piedzinējiem. Un, kad runājam par piedzinējiem, jāatceras, ka nerunājam tikai par tiem, kas aizdevuši naudu un sabiedrības acīs tiek uzskatīti par augļotājiem. Starp piedzinējiem ir arī noziedzīgos nodarījumos cietušie un uzturlīdzekļu saņēmēji.

Ir izskanējušas idejas, ka būtu nepieciešams tiesu izpildītājiem ar likumu noteikto uzdevumu audits, piemēram, kādu no tiem noņemot vai, gluži pretēji, pieliekot klāt.

Jā, ir vēsmas, ka mums savas darbības joma ir jāpaplašina. Arī citās valstīs cilvēks vairāk tiek tendēts uz tiesību ierobežojumu. Piemēram, uzturlīdzekļu nemaksātājiem ir noteikti dažādu tiesību ierobežojumi. Es gan te nerunāju par juridiskajām personām, vairāk akcents ir uz fiziskajām. Varbūt šis arī ir tas ceļš, kas ejams – ja persona izvairās no savu saistību izpildes, tad viņai vajadzētu ierobežot atsevišķas tiesības.

Ir bijušas arī iniciatīvas, un pat bez mūsu ziņas, ka fizisko personu maksātnespējas procesu pārzināšanu un vadīšanu varētu nodot tiesu izpildītāju pārziņā. Vai mēs to gribētu? Jā, mēs varam visu ņemt savā pārziņā, jo esam profesionāli un attīstāmies. Piemēram, pēc likuma grozījumiem esam sākuši piegādāt un izsniegt ārvalstu dokumentus. Vēl ir bijusi arī iniciatīva, ka mēs kā lielā daļā Eiropas valstu varētu veikt arī ārpustiesas piedziņas procesus, nosūtot brīdinājumus par saistību izpildi. Uz to gan saņēmām negatīvu reakciju no atsevišķām ministrijām un institūcijām, lai gan nekādu korupcijas risku es tur nesaskatu.

Respektē gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī

Tiesu izpildītāji ir diezgan noslēgta profesija, un šķiet, ka par jums publiski runā faktiski trijos gadījumos – pēc gadskārtējo valsts amatpersonu deklarāciju izpētes, lai saskaitītu miljonārus jūsu rindās, saistībā ar amata atlīdzības takšu pārmērībām vai tad, ja kāds izlikts uz ielas. Kādēļ, jūsuprāt, tikai ar to izpelnāties plašāku ievērību?

Tā negatīvā enerģētika pār mūsu profesiju ir diezgan noturīga, un šo viedokli nav nemaz tik viegli sabiedrībā mainīt, parādot, ka tas tā nav. Ir tik grūti izskaidrot, ka ne jau tieši tiesu izpildītājs kādam ko atņem vai iedod. Tā lēmusi tiesa, kuras nolēmumu izpildām. Apkārtējiem slikti ir jebkurā gadījumā – gan ja esam aktīvi, gan ja pārāk pasīvi. Diemžēl mūsu profesija ar to saistās, un nevaram jau tagad rīkot kādas popularizēšanas kampaņas. Mēs varam skaidrot un par sevi stāstīt, varam būt atvērtāki pret sabiedrību, tāpēc regulāri sniedzam intervijas un konsultācijas masu medijiem, kopš 2016. gada līdzdarbojamies ikgadējās juridisko profesiju dienās. Visu šo pasākumu mērķis ir skaidrot sabiedrībai mūsu kā institūcijas darbības jautājumus, kliedējot mītus un aizspriedumus, kas mēdz rasties informācijas trūkuma apstākļos. Taču, kā jau minēju, mēs nevaram rīkot kaut kādas PR kampaņas, reklamējot mūsu profesiju un likumā noteiktos pienākumus kā preci vai brīnišķīgu piedāvājumu. Varam skaidrot, konsultēt, ka tiesību uz taisnīgu tiesu realizācijas finiša posmā mums vienkārši ir jāizdara ar likumu noteiktie pienākumi. Ne vienmēr tas ir mediju intereses priekšgalā, un atsevišķi plašsaziņas līdzekļi akcentē vien to, ka mūsu rindās ir vairāki miljo­nāri, lai gan patiesībā jau viņu nemaz nav daudz. Protams, saskaitot daudzu gadu darbā gūto ienākumu kopumu, tā patiesi ir, bet nevienam jau neinteresē, ka tas ir ilgu darba gadu rezultāts un cik no šīs naudas, kas publiski tiek akcentēta, tiek samaksāts nodokļos. Par to nerunā, cik lielu ieguldījumu tiesu izpildītāju institūts kopumā no naudas, kas tiek nopelnīta, dod valsts budžetā. Turklāt pagājušā gada nogalē mūsu amata atlīdzības takses tika būtiski mazinātas.

Vai tāds bija arī kolēģijas viedoklis, ka atlīdzības takses ir jāmazina?

Jā, bija arī mums par to savi apsvērumi un pārdomas, taču nevar noliegt – ar katru reizi šīs takses arvien tiek samazinātas, un, šķiet, ka esam viena no retajām profesijām, kur amata atlīdzība nemitīgi iet uz leju.

Varbūt tās sākotnēji bija neadekvāti augstas?

Par to neviens nerunāja ne 2003., ne 2004. un arī ne 2006. gadā. Ekonomiskās krīzes rezultātā mūsu darba apjoms bija milzīgs un liela bija arī izsolēs pārdodamo īpašumu vērtība. Secīgi – jo lielāka nekustamā īpašuma vērtība, jo lielāka amata atlīdzība pēc tā realizēšanas izsolē tika saņemta. Ja tiesu izpildītājs, pildot amata pienākumus, ir piedzinis vairākus miljonus, saprotams, ka viņam ir arī atbilstoša atlīdzība. Tas viss ir cieši saistīts tikai ar atgūto līdzekļu apjomu. Saprotams, arī paši to redzējām. Taču te ir arī medaļas otra puse – mums ar likumu noteiktie pienākumi lietās, kurās piedzinējs ir atbrīvots no piedziņas izdevumu samaksas. Lielu daļu lietu, par kurām valsts mums nemaksā, apstrādājam par saviem līdzekļiem, un uz sava darba atalgojumu varam cerēt tikai tad, ja no parādnieka kaut ko saņemam. Tāpēc varbūt tā situācija bija tāda, ka caur taksēm veidojās tāda kā šķērssubsīdija, proti, ar kādā izpildu lietā gūtajiem ienākumiem tiesu izpildītājs sedza citas izpildu lietas izdevumus, kurus nebija iespējams piedzīt no parādnieka. Bet pašreiz faktiskā situācija iet uz otru pusi – šķērssubsīdija vairs netiek nodrošināta, jo ir samazinājies lietu skaits, kuros personas nav atbrīvotas no sprieduma izpildes izdevumiem. Tādēļ, manuprāt, šobrīd atlīdzības takses ir nokritušas līdz zemākajam slieksnim, ko vairs nevar pazemināt. Taču, ja šo institūtu atsevišķi cilvēki jeb deputāti grib padarīt vāju, tik vāju, ka kvalitatīva nolēmumu izpilde nav iespējama, tad – jā, to var darīt. Ja tāds ir mērķis. Pati profesija ar to neiznīks, jo tā ir viena no senākajām vispār, bet tad būs tikai jautājums, cik kvalitatīvi tā darbojas.

Ir izskanējušas versijas, ka par tiesu izpildītāja amata darbībām vispār jānosaka konkrēta summa, to vairs nesasaistot ar piedzīto līdzekļu apmēru.

Tad zudīs darba stimuls un jēga. Tā būtu degradācija uz otru pusi.

Ir bijuši minējumi, ka mūsu institūts tik veiksmīgi attīstās, jo tas saistīts ar kādām "darbībām" un aizkulišu sarunāšanu, taču es uzskatu, ka tas vairāk ir cilvēciskais faktors un mūsu darbs, kas ļāvis institūcijai izaugt un attīstīties, nevis kādi citi ārējie stimuli.

Par tiesu izpildītājiem kuluāros patiesi izskan runas, ka jūs savas lietas labi protat risināt. Es domāju tādā nozīmē, ka jums izdodas realizēt iecerēto. Tātad jūsu idejām atrodas dzirdīgas ausis. Kā jūtaties lielajā tieslietu sistēmas saimē?

Savulaik, lai Latvija iestātos Eiropas Savienībā, viens no nosacījumiem bija reorganizēt tieši tiesu izpildītāju institūtu, jo tas bija neefektīvs un atradās Tieslietu ministrijas jeb izpildvaras pārraudzībā. Reorganizācija notika ļoti ātrā tempā, un 2003. gadā šā brīža sistēmu sākām veidot no nulles. Tieši tādēļ tiesu izpildītāju institūts pērn atzīmēja savas pastāvēšanas 15. gadu, nevis tāpēc, ka šāda profesija iepriekš nebūtu bijusi, bet gan – jaunajā veidolā, kādu to zinām šodien. Attiecīgi šāda veida arodam attīstības un pilnveides laiks ir ļoti īss. Piemēram, savulaik tiesu izpildītājiem pat nebija nepieciešama augstākā juridiskā izglītība. Šodien kas tāds nav iedomājams. Tad iedomājieties, cik īsā laikā esam savu profesiju un šo institūtu attīstījuši līdz mūsdienīgam, tiesiskas valsts principam atbilstošam līmenim, kas turklāt mums ļauj sekmīgi darboties arī starptautiskā mērogā kā pilnvērtīgiem partneriem.

Arī runājot par nacionālo līmeni, pašreiz jūtu – ar mums rēķinās. Ja, piemēram, pirms septiņiem astoņiem gadiem, strādājot Tieslietu ministrijas pastāvīgajā Civilprocesa likuma darba grupā, dažkārt bija dzirdamas replikas, ka jūs jau tikai tā runājat un vairāk par savu maciņu domājat, lai gan vienmēr savos priekšlikumos esmu mēģinājis sabalansēt visu pušu intereses, tad tagad šādi izteikumi vairs neizskan.

Visus šos gadus uz to esam strādājuši, ka ņemam vērā ne tikai savas kolēģijas, bet arī sabiedrības intereses kopumā. Manuprāt, tas ir pareizais risinājums, un galvenais būt atsaucīgam un atklātam. Tādēļ, ja jūs sakāt, ka mūsu idejām ir dzirdīgas ausis, tad, jā, varu tam piekrist. Tikai ar darbu esam panākuši, ka ar mums rēķinās gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Par to šaubu nav. Mūs arī pienācīgi novērtē, un tieši pēc mūsu darbiem, nevis tā, kā sevi reklamējam.

Asinis ir bijušas

Sacījāt, ka padomes priekšsēdētājam nav reālas varas, taču šajā statusā jums noteikti ir piekļuve informācijai, kura citiem nav tik plaši pieejama, proti, izskatot un vērtējot sūdzības. Cik profesionāli un likumīgi strādā jūsu kolēģi?

Kopš 2012. gada tiesu izpildītāju uzraudzība no apgabaltiesām tika pārlikta uz pašu kolēģiju jeb padomi. Tas atkal ir liels darba apjoms, un, ja profesionāli un godīgi pieiet šai lietai, šī uzraudzība ir devusi ļoti labus rezultātus. Piemēram, ja 2011. gadā bija ierosinātas septiņas disciplinārlietas, tad 2014. gadā mums bija jau 21 disciplinārlieta. Ik gadu to skaits gan ir mainīgs.

Protams, paši vislabāk arī varam veikt uzraudzību, jo pārzinām sava darba specifiku, taču patiesībā tā ir ļoti nepateicīga lieta. Ja saka, ka vārna vārnai acīs neknābj, tad pie mums šis princips nedarbojas. Tas rezultējies ar to, ka disciplinārlietu bijis daudz vairāk nekā iepriekš. Šajā situācijā ir panākts galvenais efekts – tiesu izpildītāji strādā vēl profesionālāk. Tas ir tikai pateicoties šai uzraudzībai, jo sākotnēji ik gadu braucām un pārbaudījām katru kolēģi. Tagad uzraudzība tiek īstenota caur Izpildu lietu reģistru un uz iecirkņiem braucam tikai izņēmuma gadījumā, ja ir attiecīgas indikācijas. Jebkurā gadījumā no šīm disciplinārlietām un ierosinātajām pārbaudēm amatu ir atstājuši arī noteikts skaits tiesu izpildītāju.

Ja, runājot līdzībās, ir alkas pēc asinīm, tad jūs sakāt, ka tādas ir bijušas?

Jā, ir arī asinis, un, ja mēs tā raugāmies salīdzinājumā ar citām juridiskajām profesijām, ņemot vērā kolēģiju skaitlisko sastāvu, tad gribētu sacīt, ka mums šajā ziņā ir bijušas vislielākās asinis. To varētu nosaukt par profesijas pašattīrīšanos. Svarīgākais, protams, ir visas kolēģijas kopējais darbs, tāpēc, ja atsevišķi kolēģi nezināšanas vai citu iemeslu dēļ tomēr grauj mūsu profesijas prestižu, uz to ir jāreaģē. Mēs sevi varam parādīt tikai ar savu darbu, un man ir svarīgi, ka klients ir apmierināts. Un klienti mums ir gan piedzinēji, gan parādnieki, abi vienlīdz svarīgi.

Nesen Latviju pāršalca pārsteidzoša ziņa, ka policijai veiksmīgi izdevies novērst tiesu izpildītāja nolaupīšanu naudas izspiešanas nolūkā. Kas jums par to šobrīd ir zināms?

Mums kā profesijai tas bija šoks. Taču detalizētāk par šo notikumu tiesu izpildītāju padome neko nezina, jo ne policija, ne arī pats kolēģis nav sniedzis nekādu informāciju, tādēļ mēs pat nezinām, kurš no mūsu vidus tas bija. Līdz šim tik nopietns incidents nav bijis, lai gan draudi kā tādi ir diezgan ierasta lieta.

Visbeidzot noslēgumā – Latvija jūsu personā ir ieguvusi juristu, bet zaudējusi mediķi.

Jā, bija tādi laiki. Jaunībā man patika trīs lietas – politika, medicīna un jurisprudence. Beidzu Paula Stradiņa Rīgas 2. medicīnas skolu, tomēr sagadījās tā, ka nokļuvu nevis Medicīnas akadēmijā, bet gan Kurzemes rajona tiesā par tiesas sēžu sekretāru un pēc dažiem gadiem secīgi arī Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. To neesmu nožēlojis. Bet politikai vēl ir laiks. Pagaidām, kad kļūšu brīvāks no papildu pienākumiem, vēl vairāk laika veltīšu ģimenei, jo man jāaudzina pieci bērni. Pilnībā pievienojos daudzu domātāju paustajam, ka darbs nav dzīves galvenais saucējs.