Darbinieka un darba devēja interešu līdzsvarošana ir sarežģīts un Latvijas tiesību zinātnē maz pētīts jautājums, kurā iesaistīts gan likumdevējs, gan tiesību piemērotāji. Lai pienācīgi līdzsvarotu darbinieka un darba devēja intereses, nepietiek tikai kazuistiski aplūkot konkrētu dzīves gadījumu, bet gan ir jāizvērtē pušu intereses no dažādām perspektīvām.

No vienas puses, darba tiesībām piemīt sociālā un darbinieka pamattiesību aizsardzības perspektīva.¹ Tieši darbs ļauj lielākajai daļai sabiedrības locekļu nodrošināt iztiku sev un ģimenei, turklāt cilvēks darbā pavada ievērojamu dzīves daļu. Tāpēc jebkuram darbiniekam ir svarīgi, lai darbs būtu stabils un apstākļi darba vietā – atbilstoši. Neesot darbinieku aizsardzībai, pastāvētu nevis pušu vienlīdzība un brīvība, bet gan neierobežota pakļautība un iespēja darba devējam uzspiest līguma noteikumus.² Tieši nepieciešamība aizsargāt darbinieku kā sociāli un ekonomiski vājāko pusi laika gaitā ir izraisījusi darba tiesiskā regulējuma pakāpenisku attīstību un stiprināšanos.³

No otras puses, darba tiesības neizbēgami ir jāaplūko arī no ekonomiskās perspektīvas. Darba tiesiskais regulējums visnotaļ būtiski ierobežo darba devēju tiesības pieņemt savām interesēm atbilstošākos ekonomiskos lēmumus, kā arī elastīgi izmantot darbaspēku.⁴ Protams, lielākā daļa darba tiesībās noteikto ierobežojumu mūsdienās ir ne tikai atzīti par nepieciešamiem, bet arī kļuvuši pašsaprotami. Piemēram, jebkurš darba devējs apzinās, ka nevarēs darbinieku nodarbināt desmit stundas dienā septiņas dienas nedēļā vai arī maksāt darbiniekam mazāk par valstī noteikto minimālo mēnešalgu.

Taču, lai darba tiesiskais regulējums būtu patiešām efektīvs, darba devēja un darbinieka intereses ir jālīdzsvaro. Jo stingrāk uz darba devēju rēķina tiek aizsargātas darbinieku sociālās intereses (piemēram, pastiprinot darba līguma uzteikuma kritērijus), jo vairāk var tikt aizskartas darba devēja ekonomiskās intereses. Tas savukārt var kaitēt darbiniekiem vai potenciālajiem darba meklētājiem, jo jebkurš esošais vai potenciālais ekonomisko interešu aizskārums ietekmē darba devēju rīcību nodarbinātības jomā. Piemēram, kā liecina Eiropas Komisijas pētījumi, pārāk stingra aizsardzība attiecībā uz darbinieku atbrīvošanu no darba samazina iespēju bezdarbniekiem ienākt darba tirgū, jo var atturēt darba devējus no jaunu darba vietu radīšanas.⁵

Minēto apstākļu kopums pēdējās desmitgadēs Rietumeiropā ir izsaucis dažādas reformas, kuru mērķis ir padarīt darba tiesības efektīvākas. Reformas tiek īstenotas, ņemot vērā arī ekonomiskos mērķus, tostarp darba tirgus veiksmīgu funkcionēšanu un darba devēju ekonomisko izaugsmi. Jāuzsver, ka šīs reformas neizmaina darbinieku aizsardzības ideju kā tādu, bet gan tikai samazina darba tiesiskā regulējuma aizsardzības intensitāti.⁶ Piemēram, netiek atcelts noteikums, ka darbinieku var atbrīvot no darba tikai objektīvu (pamatotu) iemeslu dēļ, taču atbrīvošanas no darba procedūra tiek padarīta elastīgāka. Turklāt šādas reformas parasti tiek kombinētas ar valsts atbalstu personu nodarbinātībai, stiprinot sociālās aizsardzības pasākumus, veicinot personu mūžizglītību, u.tml.⁷

Arī Latvijas tiesību literatūrā ir atzīts, ka laika gaitā, mainoties ekonomiskajai un saimnieciskajai realitātei, darba tiesības izmainās – tās kļūst elastīgākas.⁸ Eiropas Savienībā šī procesa apzīmēšanai tiek izmantots jēdziens flexicurity, kas radies, apvienojot vārdus "elastība" (flexibility – angļu val.) un "drošība" (security – angļu val.). Kā norādījusi Eiropas Komisija, no flexicurity jēdziena izriet nepieciešamība apvienot elastīgu darba tirgu ar stabilu sociālo drošību – augsta elastība ir nepieciešama, lai veiksmīgi sacenstos globālajā tirgū un tādējādi ļautu nodrošināt augstu sociālās drošības līmeni.