1. Principa "piesārņotājs maksā" attīstība

Vēsturiski "piesārņotājs maksā" attīstījies kā ekonomisks koncepts. Līdz ar piesārņojuma ietekmes pieaugumu uz vidi, cilvēku veselību un īpašumu tieši ekonomisti izvirzījās priekšplānā ar risinājumu meklēšanu piesārņojuma novēršanai. Sākotnēji tika uzskatīts, ka rūpnīcu gāzu emisijas izraisītais kaitējums videi ir "sociāls kaitējums", kurš jāsedz no sociālajām izmaksām,¹ proti, par kaitējumu nemaksā piesārņotājs ar privātajiem līdzekļiem, bet gan visa sabiedrība kopumā,² tādējādi ļaujot izvairīties no atbildības konkrētām personām. Kā galvenā pozīcija tika izvirzīta ideja, ka ekonomisko efektivitāti varētu sasniegt tikai tad, ja visas piesārņojuma radītās izmaksas tiktu integrētas uzņēmumos, kuru darbības rezultātā piesārņojums radies.³ Šī pozīcija kļuva par pamatu principa "piesārņotājs maksā" attīstībai.

1971. gadā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (turpmāk – OECD) rīkotajā seminārā "piesārņotājs maksā" pirmo reizi tika apspriests plašā mērogā, piedaloties lielāko valstu pārstāvjiem. 1972. gadā OECD padome rekomendēja noteikt principu "piesārņotājs maksā" par vides politikas un ekonomikas pamatprincipu.⁴ Rekomendācijā tika noteikts, ka, nosakot piesārņojuma novēršanas un kontroles izmaksu sadali, jāizmanto princips "piesārņotājs maksā", saskaņā ar kuru iepriekš minētās izmaksas jāsedz piesārņotājam. Piesārņotājam piesārņojuma novēršanas un kontroles izmaksas jāatspoguļo saražotās produkcijas cenās,⁵ jo, kamēr šīs izmaksas būs visas sabiedrības izmaksas, piesārņotājs nebūs ieinteresēts piesārņojuma samazināšanā.⁶ Dokumentā uzsvars likts uz to negatīvo apstākļu novēršanu tirdzniecības jomā, ko varētu izraisīt valsts piešķirtās subsīdijas piesārņojuma novēršanai, bet ne uz pašu piesārņojuma novēršanu. Saskaņā ar OECD skaidrojumiem princips "piesārņotājs maksā" ir efektivitātes princips, kura galvenais uzdevums ir izmaksu sadale, bet ne piesārņojuma samazināšana. Taču OECD rekomendācijas darbojās tikai kā ieteikums bez jebkāda saistoša spēka.⁷

1972. gadā, pāris dienas pirms OECD deklarēja principu "piesārņotājs maksā", notika Stokholmas konference, kas bija pavērsiens starptautisko vides tiesību un izpratnes par vides pasliktināšanos attīstībā. Stokholmas konferencē tika sniegta iniciatīva "piesārņotājs maksā" iekļaušanai valstu darbībās, lai novērstu piesārņojumu.⁸ Vēl pāris mēnešus vēlāk Eiropas Kopienas dalībvalstu vadītāji tikās Parīzē, lai apspriestu Kopienas vides stratēģiju, jo, lai gan visas šīs valstis bija arī OECD dalībvalstis, OECD rekomendācijas neietvēra stratēģijas vides aizsardzībai. 1973. gadā Eiropas Kopienas Padome apstiprināja pirmo programmu rīcībai vides jomā,⁹ un kā viens no Kopienas vides politikas principiem tika noteikts princips "piesārņotājs maksā".¹⁰ Eiropas Komisija 1974. gada paziņojumā sniedza "piesārņotājs maksā" skaidrojumu, kā arī Komisijas paziņojumā tika noteikta rīcība gadījumiem, kad piesārņotāja noteikšana var izrādīties pārāk sarežģīta vai neiespējama, sevišķi, kad piesārņojumu radījuši vairāki cēloņi. Lai gan skaidrojumos Kopiena bija pilnībā pārņēmusi OECD interpretāciju, tās skatījums uz principu "piesārņotājs maksā" bija plašāks,¹¹ jo ietvēra ne tikai piesārņojuma novēršanu un samazināšanu, bet arī citu traucēkļu, piemēram, skaņas vai vibrācijas, novēršanu.¹² Tomēr arī Eiropas Komisijas paziņojumā ietvertie noteikumi bija vairāk ar ekonomisku, nevis vides aizsardzības raksturu.

1975. gada martā, sekojot Eiropas Komisijas paziņojumam, Eiropas Padome pieņēma rekomendāciju,¹³ kurā, ievērojot Eiropas Komisijas paziņojumā noteiktos principus, aicināja dalībvalstis ievērot izmaksu sadalījumu un valsts institūciju rīcību vides aizsardzības jomā. Arī šai rekomendācijai nebija nekāda saistoša spēka, taču, sekojot tai, "piesārņotājs maksā" tika iekļauts visās rīcības vides jomā programmās, protams, ar nelielām izmaiņām skaidrojumos.