9. Aprīlis 2019 /NR. 14 (1072)
Skaidrojumi. Viedokļi
Tiesas kļūdas un tiesneša neatkarības robežas
53
Dr. habil. iur.
Kalvis Torgāns
Latvijas Universitātes profesors, LZA akadēmiķis, zvērināts advokāts* 
SATURA RĀDĪTĀJS

Tiesneša neatkarība ir svarīgs tiesu darbības pamatprincips, un tāpēc tā īstenošanai ir radītas iedarbīgas garantijas.1 Taču nav tā, ka tiesnesis ir absolūti neatkarīgs un nav atbildīgs par valsts uzticētās misijas kvalitatīvu veikšanu. Nav paredzams, ka tiks atcelts Tiesnešu disciplinārās atbildības likums vai likuma "Par tiesu varu" 82. panta 5. punkts. Ir kļūdas, kuras var vērtēt neatkarīgi no strīda gala iznākuma.

Vai ar tiesām ir tāpat kā ar bitēm

Tiesneša neatkarība un tās stiprināšana pēdējos gados daudzkārt apspriesta dažādās konferencēs un semināros. Mazāk ir runāts par tādiem gadījumiem, kad tiesnesis, juzdamies neatkarīgs, taisa tādus nolēmumus, kuru atbilstību tiesību normām un principiem nespēj izskaidrot ne pats, ne kolēģi un tiesību zinātnieki. Masu medijos regulāri parādās kritizējoši materiāli par Latvijas tiesu un citu tiesībaizsardzības institūciju mazspēju cīņā pret viltīgi savītām likumu apiešanas shēmām, nesaprotamiem spriedumiem, tiesisko nihilismu. Neapmierinātību ar tiesas nolēmumu kvalitāti, it sevišķi pirmās instances tiesās, pauž arī tieslietu sistēmas vadošās institūcijas.

Lasot Augstākās tiesas 2019. gada 22. februāra plē­numa atreferējumus, uzzinām, ka Administratīvo lietu departamentā 2018. gadā no ierosinātajām lietām zemākas instances tiesas spriedums pilnībā vai daļēji atcelts 54 % gadījumu, lēmums – 34 % lietu, blakus sūdzību kārtībā izskatītajās lietās pērnā gadā atcelto nolēmumu skaits pieaudzis par 8 %. Pierādījumi zemākas instances tiesās tikuši vērtēti salīdzinoši virspusēji, palielinājusies pārāk formāla un gramatiska tiesību normu izpratne. Arī Civillietu departamentā izskatītajās lietās vērojams pārmērīgi liels tādu lietu skaits, kurās nekvalitatīvi izvērtēti lietas apstākļi. Tāds defekts vērojams vismaz trešdaļā atcelto spriedumu. Esot gan ierosinātas divas disciplinārlietas, un pastāvot iespēja noteikt tiesnesim profesionālās darbības ārpuskārtas izvērtēšanu.2 Plēnumā atzīmēti vairāki panākumi tiesu darba pilnveidošanā. Taču, kamēr laiku pa laikam sabiedrībai kļūs zināmi atsevišķi skandalozi spriedumi, nav lielu cerību, ka uzticība tiesu varai no 40 procentu līmeņa celsies uz augšu. Atziņa, ka karote darvas var sabojāt mucu medus, joprojām apstiprinās.

Tas rosina kārtējo reizi atgriezties pie jautājuma par tiesneša neatkarības saikni ar viņa atbildību par darba kvalitāti vai profesionālo atbilstību valsts uzticētās misijas izpildei. Apspriežamā problēma ietverta likumā un dzirdēta daudzas reizes: tiesas nolēmuma atcelšana vai grozīšana pati par sevi nav iemesls tam, lai sauktu pie atbildības tiesnesi, kas piedalījies tā pieņemšanā, ja vien viņš nav pieļāvis tīšu likuma pārkāpumu vai nolaidību lietas izskatīšanā.3

Tiesu varas pārstāvjiem, kas stingri nostājas pret mēģinājumiem ierobežot tiesnešu neatkarību, bieži vien nav gribas nocitēt šo normu pilnībā, it kā uzsverot, ka tīšs likuma pārkāpums vai nolaidība lietas izskatīšanā ir tik maz ticama, ka nav vērts pieminēt. Tad nebūtu vērts arī atgādināt, ka tālredzīgi pastāv Tiesnešu disciplinārās atbildības likums un tā 1. pantā ir paredzēti seši gadījumi, kad atbildība tomēr var iestāties:

(1) Tiesnesi var saukt pie disciplinārās atbildības par:

1) tīšu likuma pārkāpumu tiesas lietas izskatīšanā;

2) darba pienākumu nepildīšanu vai lietas izskatīšanā pieļautu rupju nolaidību;

3) necienīgu rīcību vai tiesnešu ētikas kodeksa normu rupju pārkāpumu;

4) administratīvu pārkāpumu;

5) atteikšanos pārtraukt savu piederību pie partijām vai politiskajām organizācijām;

6) likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" paredzēto ierobežojumu un aizliegumu neievērošanu.

Praksē citēto normu piemērošana vērojama tik reti, ka šo rindu autoram ir bažas, vai minētā likuma esamības atgādinājums netiks uztverts kā draudi visai pārsvarā labi un kvalificēti strādājošajai tiesnešu saimei. Pārliecība, ka lielum lielais vairākums tiesnešu strādā labi un kvalificēti nav mainījusies kopš darba gadiem Augstākās tiesas Senātā. Tāpēc jo vairāk sāp, ka tiesu sistēma tomēr ir pārāk iecietīga pret tiem dažiem, kas bojā priekšstatu par tiesiskumu. Joprojām nākas lasīt tiesas spriedumus, kuros, piemēram, kāds prasības pamatojuma vai atspēkojuma arguments, kas lietas izskatīšanas gaitā nemaz nav analizēts un precizēts, pēkšņi kļuvis par galveno motīvu spriedumā, vai spriedumu argumenti, kuros likuma norma iztulkota līdz šim neiedomājamā veidā. Šādi negaidīti pagriezieni neļauj iebilst tiem, kas jau vispārinoši lieto pazīstamo teicienu: "Ar tiesām ir tāpat kā ar bitēm..."

Tiesu praksē parādās civillietas par lielām, pat miljonos eiro pieteiktām prasībām, kurās prasītājs izvirza kaut kādu samākslotu versiju, tās pamatojumam savāc visādus dokumentus, no kuriem lielākā daļa neattiecas uz strīda būtību, lai gan veido vairākus sējumus. Tiek sarak­stīti citējumi no jau esošiem tiesu spriedumiem un likumu komentāriem, kas arī nav par uzkonstruētās prasības būtību, taču kopumā rada iespaidu par strīda komplicētību. Notiek tiesāšanās un neizprotamā veidā atrodas tiesa (tagad parasti viena tiesneša personā), kas piekrīt un atbalsta samāksloto versiju. Jo lielākas ir prasības summas, jo lielākos apjomos tiek iesniegti materiāli, kurus dēvē par pierādījumiem, bet kas būtībā ir demagoģiskas piedevas samākslotajai prasībai. Pavisam nesen sabiedrība ar izbrīnu uzzināja par būvdarbu pasūtītāju, kas pretēji līgumā noteiktajam esot palikusi parādā būvniekiem 22 vai vismaz 9,2 miljonus eiro. Nav vajadzības minēt, vai prasību iesniegšanas iniciatori ir agresīvi komersanti vai arī prominenti advokāti, kas iedrošina uzsākt ilgstošus tiesu procesus un sola paveikt maz ticamo. Svarīgs ir praksē vērojamais, ka pirmās instances tiesas daudzos gadījumos nespēj tikt skaidrībā, atšifrēt samākslotā prasībā jau minēto demagoģisko argumentāciju, un tas ved pie ilgstošas neziņas, kam īsti ir taisnība.

Var rasties jautājums, vai kādam vispār var būt interese "dabūt cauri" spriedumu, ko droši vien atcels. Jā, tāda interese var būt, lai izdarītu spiedienu uz otru pusi, kaut ko līdzīgu šantāžai izlīgt vai arī vismaz pabojātu nervus pretiniekam un sev veidotu taisnības cīnītāja tēlu. Ja ar pirmās instances tiesas spriedumu izdodas radīt atbildētājam iespaidu, ka viņš no likumiem maz ko sajēdz, un tas mīļā miera labad noslēdz izlīgumu un kādu daļu samaksā, tad strīda iniciators var justies kā uzvarētājs.

 

Kļūdas, kuras nebūtu piedodamas pat trešā kursa studentam

Spriedumu argumentācija var būt divu veidu. Vienos gadījumos patiešām pastāv kādas normas vai līguma noteikuma divējādas iztulkošanas vai faktu atšķirīgu vērtējumu iespēja. Otrs veids ir tādi argumenti, kas vai nu elementāri neatbilst likumam, vai ir tendenciozi.

Aplūkosim vienu izdomātu piemēru.

Viens komersants – SIA G – noslēdz ar otru – SIA C – noliktavas nomas līgumu uz trīs gadiem, nosakot maksu 500 eiro mēnesī. Ekonomika iet augšup, arī cenas visur kāpj, un iznomātājs pēc sešiem mēnešiem pieprasa, lai nomnieks turpmāk maksā 550 eiro, jo kaimiņos esošās noliktavas īpašnieks par tādu pašu noliktavu saņemot par 50 eiro vairāk. Nomnieks noraida priekšlikumu grozīt līgumu. Tad iznomātājs sāk rēķināt, viņaprāt, veidojošos parādu, dažādi terorizē nomnieku, bet nekas nemainās. Līguma termiņam beidzoties, iznomātājs rakstiski pieprasa piemaksāt 1500 eiro (50 eiro x 30 mēneši) un piedraud ar tiesu. Vēl pēc divarpus gadiem viņš patiešām ceļ prasību tiesā. Prasības pieteikumā emocionāli izklāstīts, ka līdzējiem jāvadās no Civillikuma 1. pantā ietvertā labas ticības principa, tā nedrīkst iedzīvoties uz otras puses rēķina; ka jau pirmslīguma sarunās tika apspriesta maksa 550 eiro apmērā, taču nomnieks uzspieda zemāku cenu; ka noilgums nesākas katram maksājumam, kas pēc līguma jāveic 15 dienās pēc kārtējā mēneša utt.

Nomnieks prasību neatzīst un lietišķi iebilst, ka līgums atspoguļo pušu galīgo vienošanos; ka labas ticības princips ir piemērojams tad, ja likumā nav dota skaidrība; ka Civillikuma 1587. pants neļauj prasīt līguma grozīšanu, ja tas vienai pusei kļuvis mazāk izdevīgs; ka notecējis trīs gadu noilguma termiņš.

Elementārais strīds kļūst par tiesas izskatīšanas priekšmetu gan attiecībā uz līguma stabilitātes principu pacta sunt servanda, gan uz to, ko iznomātājs varēja darīt, bet nedarīja pēc priekšlikuma grozīt samaksu noraidīšanas, gan uz labas ticības principa piemērošanu, gan noilgumu.

Iedomāsimies, ka tiesai vairāk iepatīkas prasītāja emocionālie argumenti un tā nospriež prasību apmierināt, sakot, ka nomniekam vajadzēja labā ticībā pakļauties iznomātāja priekšlikumam, ka taisnīgi būtu maksāt vairāk, nekā nolīgts, un ka noilgums sāk tecēt tikai no līguma beigu termiņa, arī visiem ikmēneša maksājumiem par laiku kopš iznomātājs izteica priekšlikumu par cenas palielināšanu.

Tās būtu tiesas kļūdas, kādas nav piedodamas pat trešā kursa jurisprudences studentam. Diemžēl izfantazētais piemērs nav tālu no dzīvē notiekošā. Ir pat trakāk, piemēram, ka tiesa, balstoties uz divu ekspertu atzinumiem, nospriež, ka burts B turpmāk lasāms kā D un unikāla bibliotēkas ēka turpmāk uzskatāma par biroju. Izdomātais piemērs ir par "nieka" pusotra tūkstoša eiro, taču ir prasības arī par pusotra, trim vai deviņiem miljoniem. Tad kļūda ir daudz sāpīgāka.

 

Kad drīkst sākt celt trauksmi, ka spriedumā ir rupjas kļūdas

Civilprocesa likuma 97. panta trešajā daļā noteikts, ka tiesai spriedumā jānorāda, kādēļ tā vienam pierādījumam devusi priekšroku salīdzinājumā ar citu pierādījumu un atzinusi vienus faktus par pierādītiem, bet citus – par nepierādītiem. Minētā norma nosaka tiesas pienākumu pārbaudīt un novērtēt visus pierādījumus, kurus tiesa pieņēmusi, kā arī izvirza tiesai prasības, kas jāievēro, lai pareizi novērtētu lietā esošos pierādījumus.

Pirmkārt, pierādījumus nevar vērtēt atrauti, tie jāvērtē kopumā. Otrkārt, vienlaikus jāvērtē pierādījumu saturs un forma. Treškārt, jānosaka pierādījumu nozīmība saistībā ar lietā konstatētajiem apstākļiem un faktiem. Ceturtkārt, jāiedziļinās katra pierādījuma būtībā, salīdzinot to ar citiem, un gadījumā, ja konstatētas pretrunas, jānorāda pamatojums, kādēļ vienam pierādījumam dota priekšroka. Šis garais atgādinājums ir pārņemts no Augstākās tiesas priekšsēdētāja pamatojuma par konkrēta tiesneša disciplinārlietas ierosināšanu, kurā minēti šo prasību pārkāpumi.4

Taču vēl pat 2019. gada sākumā Tiesnešu disciplinārkolēģijas izpratnē daudzkārtēja iepriekš minēto procesuālo prasību ignorēšana vienas lietas izskatīšanā nav pietiekams pamats disciplināras atbildības piemērošanai. Tās lēmumā pretēji Augstākās tiesas priekšsēdētāja lēmumā un viņa pārstāvja kolēģijas sēdē teiktajam rakstīts, ka nav konstatējams acīmredzams Civilprocesa likuma normu par sprieduma motīvu daļas formu un saturu pārkāpums. Tas, vai lietā ir vērtēti visi pierādījumi un vai pierādījumi un pušu argumenti ir pietiekami analizēti, nevarot būt disciplinārlietas pārbaudes priekšmets. Šī tēze tiek pasniegta kopā ar atsauci uz Eiropas Padomes Ministru komitejas dokumentu, ignorējot diemžēl teikuma beigu daļu, kas atbildību tomēr paredz rupjas neuzmanības gadījumos. Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendāciju dalībvalstīm CM/Rec(2010) "Par tiesnešiem: neatkarība, efektivitāte un atbildība" 66. punktā norādīts, ka likuma interpretācija, faktu novērtēšana vai pierādījumu izvērtēšana, ko tiesneši veic, izskatot lietas, nedrīkst būt civiltiesiskas vai disciplināras atbildības pamats, izņemot ļaunprātības vai rupjas neuzmanības gadījumos. Neraugoties uz plašajām diskusijām 2018. gadā par nepieciešamību paaugstināt prasības tiesu nolēmumu kvalitātei, Tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumā atkārtota samērā sen 2016. gada 25. no­vembra lēmumā lietā Nr. D-9/2016 ietvertā nepārliecinošā tēze, ka gan jau viss vairāku gadu tecējumā noskaidrosies: "Tiesnešu disciplinārkolēģija jau agrāk ir norādījusi, ka tiesnesis ir neatkarīgs lietas spriešanā. Kļūdas tiesas spriešanā ir izvērtējamas vairāku instanču tiesu sistēmā, lietas dalībniekiem izmantojot procesuālās tiesības iebilst pret tiesas vai tiesneša nolēmumiem."5

Gribas jautāt, cik ilgi vēl žēlosimies par pirmās instances tiesu nolēmumu zemo kvalitāti un vienīgais, ko spējam, būs atkārtot "klasiķa" tēzi: mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties! Var diemžēl atrast piemērus, kad tiesnešu apmācību kursos gūtās zināšanas tiek pielietotas negodprātīgi, lai aiz frāzēm par taisnīgumu un pienākumu rīkoties labā ticībā aizsegtu likuma jēgas sagrozījumus.

Aplūkosim jautājumu par to, kādas briesmas vai sankcijas draud tādam tiesnesim, kas zināšanu trūkuma, savas pārliecības ("es neatkarīgi tā uzskatu!") vai citu motīvu dēļ izrāda simpātijas kādam lielas naudas tīkotājam.

Izrādās, ka nekādas briesmas nedraud, ja vien nav noticis kas krimināls. Vispirms jau skan mierinājumi izvērtējumu lūdzošajiem: "Nesatraucieties! Gan jau pārsūdzības gadījumā augstāka tiesas instance šaubas izkliedēs." Vēlāk, ja kļūda apstiprinās, attaisnojumam saka jau leģendāros vārdus: "Kam negadās?"

Pareizs ir likumā noteiktais, ka tikai augstākas instances tiesai dotas tiesības atcelt vai atstāt negrozītu pirmās instances tiesas nolēmumu. Taču – kad drīkst sākt celt trauksmi, ka spriedumā ir rupjas kļūdas? Ja apelācijas instances tiesa atzīs, ka spriedums ir nepareizs, tas notiks apmēram pēc pusgada. Šajā laikā, sākotnēji zaudējušajai pusei, kurai ir stipra pārliecība par savu taisnību un tiesas spriedums nedod nopietnus argumentus par pretējo, jāatbild uz daudzu jautājumiem, kāpēc tā rīkojas prettiesiski, jāmeklē nauda valsts nodevas par apelāciju samaksai, jāpārvar šoks, ko dod tiesas spriedums. Ja lieta nonāks arī kasācijas instancē, tad vēl līdz pat gadam jāstaigā ar tiesību pārkāpēja, negodīga līgumpartnera u.tml. ēnu pār savu galvu.

Un beigu beigās, ja pēdējā tiesa6 pateiks, ka prasība pret atbildētāju ir nepamatota, tad kurš vairs meklēs, vai pirmās instances tiesnesis ir kļūdījies rupji vai arī notikusi piedodama kļūdiņa. Tieslietu padomes organizētajā maksātnespējas lietu izpētē bija vairākas lietas, kuras pēc nepamatota pirmās instances tiesas nolēmuma turpinājušās vēl trīs četrus gadus, un rezultātā komisija bija spiesta atzīt, ka jau notecējis likumā noteiktais divu gadu termiņš disciplinārās lietas ierosināšanai. Ir tādas likuma iztulkojuma kļūdas, par kurām trauksmi var celt nekavējoties – tūlīt pēc to parādīšanās tiesas nolēmumā.

Lietas ierosināšana un izskatīšana par tiesneša disciplināro atbildību ir ārkārtējs un arī grūts uzdevums. Tas nav patīkams ne tiesnesim, pret kuru ierosina lietu, ne arī kolēģiem tiesnešiem, kuriem uzticēta pārmetumu izvērtēšana. Izlasot Augstākās tiesas mājaslapā visiem pieejamu Disciplinārtiesas lēmumu lietā Nr. DT-1/2019,7 redzams, ka šādā gadījumā taisnoties aicinātais tiesnesis izrāda lielu neatlaidību un prasmi savas reputācijas aizsargāšanai, norādot gan uz labu kopējo statistiku, gan daudziem kvalifikācijas celšanas pasākumiem, gan komunikāciju ar presi. Disciplinārkolēģijas negatīvā vērtējuma visu punktu analīzei un savu secinājumu pamatošanai Disciplinārtiesai ir nācies lēmumu uzrakstīt gandrīz 13 lapaspušu apjomā.

Lietas Disciplinārtiesā nonāk samērā reti, 2017. gadā publicēti divi lēmumi, 2018. gadā nav bijis neviena, bet 2019. gada sākumā – divi. Pirms lietas nonākšanas Disciplinārtiesā to sākotnēji izskata Tiesnešu disciplinārkolēģija. Tur lietu ir vairāk.8 No izklāstītā var izdarīt divus secinājumus. Pirmkārt, ka pastāv iespējas samērā operatīvi reaģēt uz tiesnešu nolēmumiem, kas izraisa lielas šaubas par to kvalitāti. Otrkārt, ka šīs iespējas tiek izmantotas nepilnīgi.

Tiesības ierosināt lietas izskatīšanu Tiesnešu disciplinārkolēģijā ir diezgan daudzām amatpersonām. To var darīt gan tieslietu ministrs, gan visu līmeņu tiesu priekšsēdētāji, gan apgabaltiesu zemesgrāmatu nodaļu priekšnieki. Tādas tiesības ir arī Tiesnešu ētikas komisijai. Runājot par savu darbu sūdzību virzīšanā izskatīšanai bijušais tieslietu ministrs Dz. Rasnačs Tieslietu padomes sēdē nosauca divciparu skaitli, kas apliecina, ka disciplināro lietu ierosināšana notiek, taču to izskatīšana neliecina par lemttiesīgo drosmi parādīt kolēģim dzelteno vai pat sarkano kartīti (runājot futbola tiesnešu terminos). Arī iespēja noteikt tiesnesim profesionālās darbības ārpuskārtas izvērtēšanu nav nesusi jūtamu rezultātu. Jautājums ir par to, kāpēc maz jūtama citu līmeņu tiesu priekšsēdētāju dalība šo svarīgo tiesu darba kvalitātes celšanas instrumentu izmantošanā.

 

Kopsavilkums

Tas, ka nozīmīga daļa pārsūdzēto tiesas nolēmumu tiek atcelta, rāda, ka nepietiek ar aicinājumiem strādāt kvalitatīvāk un nemitīgi celt kvalifikāciju. Tiesu priekš­sēdētājiem un tiesu sistēmas pašpārvaldes insti­tūci­jām ir jāizrāda lielāks prasīgums par tiesas nolēmumu kvalitāti un lielāka bardzība pret tiesu varu diskreditējošu rupju nolaidību, tiesību normu analfabētisku traktējumu, paviršībām un vairāk vai mazāk slēptiem faktu sagro­zījumiem, tiesību normu jēgas izkropļojumiem, pierā­dījumu ignorēšanu un citādiem Civilprocesa likuma 93. panta un citu pantu pārkāpumiem. Biedēšana ar kvalifi­kācijas ārpuskārtas izvērtēšanu (kad vadzis būs pilns) nedod efektu, kamēr nebūs apstiprinājums, ka šī iespēja tiek izmantota praksē.


* Autora piezīme: daru zināmu, ka esmu advokāts, kas pārstāv Latvijas valsti civillietā ar prasītāju "Nacionālā Būvkompāniju apvienība".
P.S. Tiem, kas mīl autorus dalīt nopirktos un nenopirktos, lūdzu, lasiet ar kritisku aci, izvērtējot, kuri apgalvojumi vai secinājumi varētu būt neobjektīvi. Par konkrēto lietu, iespējams, izteikšos plašāk pēc izskatīšanas apelācijas instances tiesā.

RAKSTA ATSAUCES /

1.  Likums "Par tiesu varu". Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=62847

2.  Augstākās tiesas plēnumā apspriestie jautājumi. Jurista Vārds, Nr. 9., 05.03.2019, 21. lpp.; Senāta departamentu priekšsēdētāji norāda uz zemāku instanču tiesu nolēmumu un kasācijas sūdzību slikto kvalitāti. Skat.: http://www.at.gov.lv/lv/jaunumi/par-notikumiem/senata-departamentu-priekssedetaji-norada-uz-zemaku-instancu-tiesu-nolemumu-un-kasacijas-sudzibu-slikto-kvalitati-9474?

3.  Tiesnešu disciplinārās atbildības likums, 1. panta otrā daļa. Latvijas Vēstnesis, 10.11.1994., Nr. 132 (263). Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=57677

4.  Tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmums 2019. gada 1. februārī lietā Nr. D-3-2019. Pieejams: https://www.tiesas.lv/tiesnesu-disciplinarkolegijas-pienemtie-lemumi

5.  Turpat.

6.  Augstākā tiesa bieži atceļ spriedumu un nodod to jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai.

7.  Skat.: http://www.at.gov.lv/lv/par-augstako-tiesu/disciplinartiesa/disciplinartiesas-lemumi

8.  Disciplinārkolēģijas lēmumi, kas stājušies spēkā, pieejami portāla www.tiesas.lv sadaļā "Tiesas/ Tiesnešu disciplinārkolēģija/ Tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumi".

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Torgāns K. Tiesas kļūdas un tiesneša neatkarības robežas. Jurista Vārds, 09.04.2019., Nr. 14 (1072), 9.-12.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 9. Aprīlis 2019 /NR. 14 (1072)
53 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Māris
17. Decembris 2019 / 16:52
0
ATBILDĒT
Civillietā C31275815 trīs LR pilsoņiem Augstākās tiesas 3 tiesneši piesprieda solidāri apmaksāt apsaimniekošanas un komunālos maksājumus tikai tāpēc, ka šīs personas ir deklarējušās šajā adresē kaut arī tur nedzīvo un nav līgumattiecībās (lietā atrodas šo personu iesniegumi ar paskaidrojumu, ka dzīvesvietu deklarējuši tikai un vienīgi oficiālas komunicēšanas iespējai starp valsti un pilsoņiem).
Normunds Šlitke > Māris
18. Decembris 2019 / 06:09
1
ATBILDĒT
Māri, lai cik man būtu saspringtas attiecības ar Senāta Civillietu departamentu, šoreiz jāatzīst, ka Jūs maldināt JV lasītājus.
Pirmkārt, naudu piedzina Rīgas apgabaltiesu Civillietu kolēģija, bet Senāts senatores Ļubovas Kušnires referātā visai pamatoti atteica ierosināt kaācijas tiesvedību.
Otrkārt, Rīgas Apgabaltiesas spriedums ir pietiekami pamatots un ļoti pārliecinošs. Lai arī tajā iztrūkst īrnieka labticības izvērtējuma, kopsakarā ar faktu, ka DNB Banka (tagad Luminor), pretēji citām bankām, zemesgrāmatā kopā ar hipotēku parasti nereģistrēja aizlieguma atzīmi dzīvokļa izīrēšanai, vien liegumu apgrūtināt dzīvokli ar lietu tiesībām, bet zemesgrāmatā neierakstīts īres līgums nav lietu tiesība, tiesa ir izvērtējusi arī pašu hipotēkas līgumu un tā tekstu, kurā šāds aizliegums ir. Taču tas neattiecas uz Jūsu, Māri, pretenziju tiesai.
Pretēji Jūsu norādītajam, tiesa konstaēja, ka [galvenais] īrnieks savā 2014.gada 5.decembra iesniegumā zvērinātai tiesu izpildītājai Aigai Augustovai pats ir norādījis, ka dzīvoklī dzīvo arī trīs viņa ģimenes locekļi, pievienojot iesniegumam arī šo personu dzīvesvietas deklarēšanas izziņas. Turklāt lietā nebija pierādījumi, kas apstiprinātu, ka deklarēto prsonu faktiskā dzīvesvieta būtu citur, nevis strīdus dzīvoklī, piemēram, īres līgumi, rēķini un maksājumi par mājokli u.tml., par citu mitekli.
Māris Ābele > Normunds Šlitke
2. Janvāris 2020 / 07:57
0
ATBILDĒT
Savā atbildē Jūs pats maldināt lasītājus - naudas sods uzlikts nevis īrniekam bet trešajām personām, kuras neatrodas līgumsaistībās.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 50
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
COVID-19: tiesiskie aspekti
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties