NILL pamatmērķa sasniegšanai – pamatojuma rašanai līdzekļu kontrolei vai piederībai¹ – ļoti būtiska loma ir arī iespējai izmantot juridiskās personas. To izmantošanas pievilcība noziedzīgiem mērķiem, tai skaitā NILL, konstatēta vairākos nozīmīgos pētījumos² un pamatā balstās apstāklī, ka juridiskā persona ir tikai fikcija, kuru, tai skaitā caur sarežģītām struktūrām, uzticības personām un ārvalstu jurisdikcijās reģistrētiem īpašniekiem, kontrolē fiziskās personas. Šo fizisko personu atklāšana efektīvas NILL un terorisma finansēšanas novēršanas (turpmāk – NILLTFN) sistēmā ir būtiska, lai identificētu zināmus vai aizdomās turētus noziedzniekus, secinātu patieso konta vai īpašuma piederības juridiskajai personai mērķi, kā arī noskaidrotu juridiskās personas līdzekļu, īpašuma avotu vai izmantošanas nolūku.

Patiesais labuma guvējs – īpašumtiesības, kontrole, intereses

Latvijā patiesā labuma guvēja (turpmāk – PLG) definīcija, tiesa gan ar atšķirīgu saturu iepretim pašreiz spēkā esošajai, normatīvajos aktos tika ietverta jau 1998. gadā – tobrīd spēkā esošā likuma "Par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu" 1. panta 7. punktā.³ Kopš tā laika piedzīvotas ievērojamas pārmaiņas, un šobrīd spēkā esošā – Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk – Likums) 1. panta 5. punktā noteiktā atzīta par atbilstošu NILLTFN prasībām arī Eiropas Padomes ekspertu komitejas naudas atmazgāšanas novēršanas pasākumu un terorisma finansēšanas novērtējumam (turpmāk – MONEYVAL) 5. kārtas savstarpējā novērtējuma ziņojumā par Latviju.⁴ Lai veicinātu juridisko personu caurskatāmību, uzticēšanos to darījumiem un mazinātu finanšu riskus, definīcija šobrīd spēkā esošajā redakcijā tika pieņemta, ieviešot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES)2015/849⁵ (turpmāk – AML IV direktīva). Vienlaikus MONEYVAL 5. kārtas ziņojumā tā vērtēta tieši kontekstā ar Finanšu darījumu darba grupas (turpmāk – FATF) PLG noteikto definīciju, kas tāpat kā Likuma 1. panta 5. punkta ievaddaļa PLG identificē kā fizisko personu, kurai gala rezultātā pieder vai kura kontrolē klientu – juridisko personu un/vai kuras labā tiek veikts darījums. FATF uzsvēris, ka PLG definīcijas būtiska pazīme ir tā, ka tas pārsniedz likumiskās īpašumtiesības un kontroli. Tā koncentrējas uz fizisko personu, kurai faktiski pieder juridiskā persona, kā arī fizisko personu, kura reāli veic kontroli pār juridisko personu – neatkarīgi no tā, vai persona juridiski ir tās īpašnieks vai ieņem oficiālu amatu tajā.⁶

Likuma 1. panta 5. punktā ietvertā definīcija nosaka, ka PLG vienmēr ir fiziskā persona, kuras "labuma gūšanu" no juridiskās personas darbības raksturo trīs elementi – īpašumtiesības, kontrole vai intereses. Aplūkojot minēto definīciju kopsakarā ar AML IV direktīvas 12.