Pirms sākt iedziļināties pārākuma principa būtībā, ir jāsaprot un jāņem vērā, ka praksē pastāv divas tā "versijas": vienu pauž EST un institūcijas, bet pie otras pieturas tiesību piemērotāji dalībvalstīs. Pirmā paredz beznosacījumu ES tiesību dominanci jebkādos apstākļos, bez iespējas piemērot jebkādus izņēmumus. Dalībvalstu izpratne savukārt balstās uz gluži pareizo pieņēmumu, ka bez dalībvalstīm nebūtu ES, tātad jebkādi ES noteiktie principi var tikt iedzīvināti praksē tikai un vienīgi caur nacionālo tiesību sistēmu un institūcijām, pār kurām ES iestādēm nav nekādas tiešas teikšanas; dalībvalstu iestāžu akcepts un gatavība sekot institūciju norādījumiem ir obligāts elements, lai tos ieviestu praksē.

Situāciju vēl sarežģītāku padara tas, ka ne visas dalībvalstis šo principu izprot vienoti, tomēr kopīgs elements ir tas, ka pamatojumu ES tiesību pārākuma principam tās meklē savās konstitūcijās, neuzskatot, ka pietiekams pamats būtu vienīgi EST prakse.