Eiropas Ekonomiskās Kopienas rašanās pirmsākumos un Eiropas Savienības (turpmāk – ES) veidošanās laikos visas četras aprites brīvības nebija uzreiz saskaņotas dalībvalstu starpā, to saturs bija ļoti lakonisks un vispārīgs – tik daudz, cik bija pateikts dažos Eiropas Ekonomiskās Kopienas un ES dibināšanas līgumu pantos. Liela loma šo tiesību satura piepildīšanā bija Eiropas Savienības Tiesai (turpmāk – EST), kas, pamatojoties uz prejudiciālo nolēmuma procedūru un pateicoties daudzām jaunām tiesu lietām no dalībvalstu tiesām, aktīvi nodarbojās ar tiesību tālākveidošanu un būtiski ietekmēja ES ekonomisko vidi.
Jebkuras tiesību sistēmas mērķis ir arvien skaidrāk noteikt tiesību aktu saturu, lai tiesību piemērotājiem būtu pietiekami saprotamas to tiesības un pienākumi. ES tiesību regulējums, kas balstās uz EST precedentu nolēmumiem, nav piemērots un atbilstošs kontinentālajai tiesību sistēmai, tāpēc direktīvu vai regulu pieņemšana ES institūcijās, lai precīzi noteiktu visas minētās četras aprites brīvības, bija tikai laika jautājums. Tas attiecās arī uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, kuras saturu līdz 2006. gadam, kad tika pieņemta Pakalpojumu direktīva,1 lielā mērā noteica EST spriedumi. Rakstā tiks skaidrots, kā pakalpojumu sniegšanas brīvība veidojās EST ietekmē un kā tā tika modificēta pēc Pakalpojumu direktīvas apstiprināšanas.
Pakalpojumu sniegšanas brīvība: līguma panti
Pašlaik pakalpojumu sniegšanas brīvību regulē Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 56. pants: "Kā paredz še turpmāk izklāstītie noteikumi, Savienībā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai."
Savukārt LESD 57. pants papildina: "Pakalpojumus uzskata par "pakalpojumiem" Līgumu nozīmē, ja tos parasti sniedz par atlīdzību, ciktāl uz tiem neattiecas noteikumi par preču, kapitāla un personu brīvu apriti.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
