4. Jūnijs 2019 /NR. 22 (1080)
Viedoklis
Ex parte un advokātu iesniegumi
19
Ieskats Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja ikdienā. Turpinājums
Aigars Strupišs
Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs

Turpinot iesākto, kā arī pildot solīto, esmu sagatavojis informāciju par zvērināta advokāta Normunda Šlitkes 2019. gada 9. aprīļa "Jurista Vārda" komentāros pie Kalvja Torgāna raksta minēto gadījumu.1 Pagājušā gada rudenī Augstākajā tiesā tika saņemts zvērinātu advokātu Artas Snipes un Normunda Šlitkes vēstule, adresēta Civillietu departamenta priekšsēdētājai un diviem departamenta tiesnešiem. Vēstulē bija izteikts aicinājums ...

šis raksts ir maksas saturs
TEV IR PAROLE
E-ŽURNĀLS
e-pasta adrese
parole
atcerēties mani
Pirkt vai atvērt ar kodu
vai
autorizējies, ja žurnāls jau tavs
ABONĒ 2019.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: žurnāls, e-žurnāls un komplekts!
19 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Normunds Šlitke
7. Jūnijs 2019 / 10:53
25
ATBILDĒT
Paldies Strupiša kungam par sava vārda jeb solījuma turēšanu un sava laika un uzmanības veltīšanu man un kolēģei Snipei. Vēršu gan uzmanību, ka LU doktorantes Artas Snipes sasniegumus zinātnē ir novērtējusi, piemēram, ASV vēstniecība, šī gada maijā piešķirot Fulbraita stipendiju tālākai pētniecībai. Lietas SKC-5/2018 (un nu jau arī SKC-42/2019) sakarā Snipes kundze ir publicējusi vai arī nosūtījusi publikācijai vairākus rakstus, vērsusies Satversmes tiesā un EST, kā arī atbildīgajās izpildvaras institūcijās, aicinot sākt atbilstošas procedūras.
Pats gan studijas abās doktorantūras (iur un oec) esmu šobrīd apturējis, jo fiziski nav laika uzrakstīt abas disertācijas, par ko man patiesi ir milzīgs kauns un vainas apziņa, jo sevišķi pret abu darbu vadītājiem. Manuprāt iesāktais ir jāpabeidz vai arī nav nemaz jāiesāk!
Strupiša kungam ir taisnība - Augstākā tiesa (senatores Ieva Višķere, Vēsma Kakste, Veronika Krūmiņa) ir atteikusies vērtēt Bičkoviča kunga rīcību, atsakoties izsniegt Civillietu departamenta priekšsēdētāja personas datus. Uzskatu, ka nolēmums lietā SKA-1164/2019 ir klaji nelikumīgs, Senāta kompetenci pārkāpjošs, un diametrāli pretējs AT jaunākajai judikatūrai (piem., SKA-40/2019), vērtējot savu tālāko rīcību šajā sakarā (ECT?). Tiesa gan ir secinājusi, ka Bičkoviča kungs ir pārkāpis likuma prasības, attiecībā uz atbildes sniegšanas formu un termiņiem, kā arī ir atcēlusi administratīvās tiesas tiesneša lēmumu daļā.
Tāpat Strupiša kungam ir taisnība, ka LZAP man ir izskaidrojusi rīcības nepareizību. Šobrīd šis lēmums ir pārsūdzēts tiesā tajā norādītajā kārtībā (lai gan uzskatu, ka šāds nolēmums, līdzīgi kā mutvārdu brīdinājums administratīvā pārkāpuma lietvedībā vispār nav pārsūdzams, jo ir vien viedoklis, kas nepakļaujas tiesas kontrolei).
Šī gada 27. maijā esmu vērsies tiesā arī par citu AT informācijas atteikumu, par ko lēmums vēl nav pieņemts.
Lai sevi motivētu, publiski apsolu uzrakstīt rakstu par savu skatījumu uz ex-parte sarunām (vai tās var "organizēt" ar oficiālu iesniegumu, vai var būt ex-parte sarunas jau izskatītā lietā, vai var būt ex-parte sarunas vēl neierosinātā lietā u.t.t., kā arī vice versa - vai no ētikas viedokļa ir pieļaujams publicēt rakstu, neuzaicinot otru pusi pirms tam sniegt savu viedokli - mutvārdos vai rakstveidā).
Tāpat apsolos uzrakstīt arī savu viedokli par manu domstarpību ar AT CLD priekšsēdētaju A.Strupišu vēsturi un uz to pamata izveidojušā konflikta tālāko attīstību.
A.Strupišs > Normunds Šlitke
8. Jūnijs 2019 / 21:52
0
ATBILDĒT
Šlitkes kungs, es no savas puses visu esmu pateicis, jo jautājums no tiesas viedokļa ir tikai viens vienīgs: vai vēršanās pie tiesnešiem un tikšanās organizēšana bija Jūsu privātā biznesa un interesēs vai nebija. Nav pat svarīgi, tieši vai netieši. Jūs gribējāt runāt par spriedumiem piespiedu nomas jautājumos. Pārējam vairs nav nozīmes, tai skaitā tiešajiem motīviem, - vai gribējāt uzlabot turpmāko tiesvedību taktiku, vai ko citu. Kā jau rakstīju, ja šāda tikšanās notiktu, tā pretējās puses un sabiedrības acīs būtu nopietns trieciens pa tiesas reputāciju. Nesaprotu, kā to var nesaprast.
Par zinātni runājot, - zinātnes pamatprincips, līdzīgi tiesas spriešanai, ir neieinteresētība rezultātā un objektivitāte. Kur sākas savas lietas aizstāvība, tur par zinātni nevar būt runas. Tāpēc ne doktorantūra, ne Fulbraita stipendija, ne zinātniskie grādi nevar padarīt par neesošu faktu, ka kāds attiecīgajā tēmā pārstāv savas biznesa intereses. Tāpat kā neviens nevar būt tiesnesis savā paša lietā, tā zinātniskajai metodoloģijai neatbilst vienpusēja, vienīgi savām interesēm atbilstošu faktu un apstākļu atlase. Tāpēc nav pārsteigums, ka viss, kas neatbilst Jūsu interesēm, Jūsu acīs ir nelikumīgs un prettiesisks (sk. Jūsu paša komentāru pie šā raksta par SKA-1164/2019, kā citus gadījumus, kas tiesa spriedusi pretēji Jūsu uzskatiem). Tas tikai apliecina maksimu, ka neviens nevar būt tiesnesis savā lietā.

Piebildīšu vienīgi par vienu komentāru, kurā kāds rakstījis, ka esmu apvainojies. Ne vien neesmu apvainojies, bet pat nesaprotu, par ko, kāpēc un kurā brīdī man būtu jāapvainojas. Es vispār neatceros, kad es būtu par kaut ko apvainojies, ja neskaita bērnību un pusaudža gadus. Gluži otrādi, šai Jūsu vēstulei ir bijusi instrumentāa loma tiesu varas stiprināšanā, precīzāk nosakot robežas un konceptus. Tā ka patiesībā mēs visi, ne tikai tiesa, bet visa sabiedrība, varam būt Jums pateicīgi par ieguldījumu tiesu sistēmas neatkarības stiprināšanā un prestiža celšanā. Es to saku bez ironijas. Jā, šādi gadījumi patērē diezgan būtiskus tiesas resursus jautājumu risināšanai, kas nav tiesas tiešā funkcija, taču rezultātā visi būsim ieguvēji, jo spēles noteikumi nākotnei būs skaidrāki. Kā savulaik teica Rūdolfs Jērings, tiesības attīstās tikai cīņā. Protams, būtu krietni labāk, ja šie elementārie pamatkoncepti būtu visiem skaidri un par tiem nebūtu lieki jādebatē, taču, ja, kā izrādās, skaidrības nav, tad nekāda diskusija nevar būt lieka, ja tā palīdz šos konceptus izskaidrot. Visādā ziņā šis gadījums ir nesalīdzināmi saturīgāks un ar lielāku nozīmi nekā “Aināra lieta” manā iepriekšējā rakstā.

Starp citu, pretēji Jums, es neuzskatu šo gadījumu par personisku konfliktu, kā Jūs to nosaucat savā komentārā. Man domstarpibas un dažādi viedokļi nenozīme personisku konfliktu.
Normunds Šlitke > A.Strupišs
9. Jūnijs 2019 / 11:52
6
ATBILDĒT
Pateicos Strupiša kungam par komentāru un izrādīto uzmanību. Augtu vērtēju arī to, ka komentārs ir rakstīts brīvdienā, kas, manuprāt, liecina, ka tā autoram viņa darbs ir 24/7, proti, aicinājums jeb sirdslieta. Savu solījumu atbildēt uz šo rakstu jau esmu izpildījis tai pat dienā, proti, 07. jūnijā, atbildes rakstu nosūtot publikācijai JV elektroniskajā versijā (kā eseju) vai papīra formātā pēc redakcijas ieskata. Atbildes rakstā paužu, tostarp, savu ieskatu par ex parte sarunām un tiesu ietekmēšanu.
Lielākais paradokss visā šajā incidentā ir tas, ka pērn, aicinot Augstāko tiesu skaidrot iemeslus pretrunīgajiem divu tiesnešu viedokļiem lietās SKC-5/2018 un SKC-579/2018, norāde iesniegumā, ka atbildi var sniegt arī mutvārdos (pārrunāt klātienē), bija vien standartfrāze jeb cieņas izrādīšana tiesai un tiesnešiem, bez jebkāda nodoma tikties ar pašiem tiesnešiem vai nolūka runāt par vēl neieskatītām lietām.
Jau ilgi pirms tam vairākkārt biju zvanījis Augstākās tiesas judikatūras daļas atbildīgajām amatpersonām, lai skaidrotu kritērijus, pēc kuriem atsevišķi (manuprāt visai diskutabli) Senāta nolēmumi tiek iekļauti AT judikatūras datubāzē. Tāpat esmu vairakkārt paudis bažas, ka termins “judikatūra” likumā “Par tiesu varu” un Civilprocesa likumā ir ar citu jēgumu. Tai pat laikā pirmās un otrās instances tiesu tiesneši, manuprāt, tieši Augstākās tiesas judikatūras datubāzē apkopotos tiesu nolēmumus parasti kvalificē kā judikatūru, kura ir obligāti jāņem vērā, skatot civillietas. Dažkārt ir pat vēl sliktāk – nolēmumi tiek pamatoti tikai un vienīgi ar šo “judikatūru”, kas tiesisku valsti, manuprāt, padara par tiesnešu valsti.
Atgādinu, ka 08.08.2018. iesnieguma Augstākajai tiesai pirmā rindkopa bija sekojoša ”Gatavojot publikāciju jautājumā par tiesnešu atsevišķo domu nozīmi un piemērošanu turpmāko lietu izskatīšanā, kā arī kasācijas instancē paplašinātā sastāvā skatīto lietu nozīmi judikatūras veidošanā, tai skaitā, vērtējot, vai paplašinātā sastāvā izskatīto lietu nolēmumos ietvertās atziņas ir automātiski atzīstamas par judikatūru, pirms tās tiek izvērtētas tiesu praksē vai tiesību doktrīnā, aicinām Jūs sniegt savu viedokli attiecībā uz atsevišķiem diskutabliem un nevienbalsīgi pieņemtajiem Augstākās tiesas nolēmumiem...”

Piekrītu Strupiša kungam, ka nevar būt pats sev tiesnesis vai advokāts. Daži kolēģi uzskata, ka advokātam vispār nebūtu jāraksta publikācijas par savām lietām jeb viņu pašu interesējošiem jautājumiem. Tam piekrītu vien daļēji, jo tieši savās lietās advokāts, prokurors vai tiesnesis iegūst vislielāko pieredzi un zināšanas. Tā, piemēram, arī ārsti publikācijas parasti raksta par tēmām, kurās paši darbojas (tātad - saviem pacientiem). Vienlaikus, klausot šiem ieteikumiem, esmu sācis analizēt arī pilnīgi svešas lietas un spriedumus, piemēram, SPC-7/2019, SPC-8/2019. Tieši šai sakarā 27.05.2019 esmu vērsies administratīvajā tiesā pret Augstāko tiesu, par informācijas nesniegšanu. Juristu strīdos dzimst patiesība!
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 16
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
TIESĪBU PRAKSE
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
8
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties