Pirms vairākiem gadiem ieteicu savam labam paziņam un klientam maksātnespējas procesu iziet kādā citā valstī. Tādā, kurā likums nebija tik labvēlīgs kā Latvijā, bet ir stabils un saprotams. Nemainīgs. Īsi pēc tam savu padomu nožēloju, bet bija jau par vēlu – process bija sācies. Toreiz domāju, ka vajadzēja paļauties uz Latvijas tiesu sistēmu… Šobrīd esmu par savulaik klientam doto padomu ļoti gandarīts. Maksātnespējas process citā valstī bija varbūt tikai nedaudz dārgāks nekā Latvijā, taču pēc tā pabeigšanas ir iegūts miers un tiesiskā stabilitāte. Atgūta ir klienta maksātspēja, dzēsti nesamaksājamie parādi. Atsākta uzņēmējdarbība, nokārtojusies privātā dzīve. Valstis saņem nodokļus. Lielāko daļu gan tā otra valsts, ne Latvija…

Pēc šodien JV aprakstītajiem nolēmumiem lietās Nr. C30601915, SKC-43/2019 un manis jau citkārt pieminētajiem nolēmumiem lietās SPC-1/2018, SPC-7/2019, SPC-8/2019 rodas iespaids, ka Temīda vairs nespēj būt akla, un tiesas, ar savu patiesības noskaidrošanas misiju, ir gatavas uzņemties likumdevēja lomu, upurējot tiesiskumu jeb likuma atrunas principu. Manuprāt likuma ratio legis nevar tikt aizvilkts tik tālu, ka tas vairs neiet kopā pat ar Saeimas komisijas sēžu un Saeimas plenārsēžu stenogrammām.

Varbūt tas skaidrojams ar to, ka Latvijas tiesās par maz ir civilo tiesvedību pēc citu valstu likumiem? Vai pat nevienas valsts likuma. Tas noteikti tiesas atskurbinātu. Vairs nebūtu iespējamas iura novit curia atrunas, bet gan notiktu reāla procesa dalībnieku sacīkste. Tas arī neļautu tiesām lemt contra legem. Neļautu pārkāpt sacīkstes principu. Un otrādi, varbūt arī latvjiem savus strīdus ir jārisina kaimiņu valstu tiesās? Pieredzes apmaiņas nolūkos un tiesiskuma veicināšanai.

Protams, maksātnespējas lietas nav īstas civillietas – tās netiek skatītas sacīkstes kārtībā. Taču lemt contra legem, to pienācīgi nepamatojot, tiesām vienalga nevajadzētu. Cita starp - parādnieka strīdi ar debitoriem un kreditoriem gan skatāmi vien sacīkstes kārtībā, bez jebkādām iura novit curia atrunām.