Ja vairāk nekā pirms desmit gadiem atbilstoši tā laika valdošajai izpratnei bija nepieļaujama citā kriminālprocesā esošu ziņu par faktiem izmantošana pierādīšanā, šobrīd šāda parādība kļūst arvien biežāka tieši sarežģītos kriminālprocesos, kuros atsevišķi tiek izmeklētas tādas noziegumu epizodes, kuras plašākā mērogā var būt pat cieši saistītas. Lai šādās sarežģītās lietās nodrošinātu kriminālprocesa mērķa sasniegšanu, var būt būtiska tādu ziņu par faktiem izmantošana, kas atrodas cita kriminālprocesa materiālos. Šajā sakarā rakstā par pierādījumu pieļaujamības teorētiskajiem un praktiskajiem aspektiem, uzsvaru liekot uz kriminālprocesa pamatprincipu – tiesības uz aizstāvību un nevainīguma prezumpcija – ievērošanu, kā arī aktuālā normatīvā regulējuma pilnveidi saistībā ar pierādījumu pārbaudi un šo principu efektīvu īstenošanu praksē.

Pierādījumu pieļaujamības teorētiskie aspekti

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) 130. panta pirmajai daļai kriminālprocesa laikā iegūtās ziņas par faktiem ir pieļaujams izmantot kā pierādījumus, ja tās iegūtas un procesuāli nostiprinātas šajā likumā noteiktajā kārtībā. Likumdevējs pierādījumu pieļaujamības konstatēšanai izvirzījis divus kumulatīvus priekšnoteikumus:

1) ziņas par faktiem iegūtas likumā noteiktajā kārtībā;;

2) iegūtās ziņas par faktiem ir procesuāli nostiprinātas likumā noteiktajā kārtībā.

Priekšnoteikums, kas attiecas uz likumā noteiktās kārtības ievērošanu ziņu par faktiem iegūšanā, sevī ietver visus ar pierādījumu iegūšanu saistītos pierādījumu pieļaujamības nosacījumus.

Kā viens no KPL 130. panta otrajā daļā noteiktajiem nosacījumiem, kas ir pamatā iegūto ziņu par faktiem atzīšanai par nepieļaujamām un pierādīšanā neizmantojamām, ir šīs normas 4. punktā noteiktais gadījums – ja ziņas par faktiem iegūtas, pārkāpjot kriminālprocesa pamatprincipus.