Kā jau informatīvajā ziņojumā¹ norādīts, uz 2019. gada 30. janvāri Latvijas valsts ir iesaistīta vairākos desmitos tiesvedību procesu, kas saistīti ar obligāto iepirkumu (turpmāk – OI). Šobrīd starp valsti un elektroenerģijas ražotājiem notiek tiesvedības, no kurām lielākā daļa jau izskatīta pirmajā tiesu instancē, un pirmās instances tiesa OI ietvaros pieņemtos lēmumus atzinusi par tiesiskiem un pamatotiem.

Lai labāk izprastu Administratīvās tiesas praksi, vispirms ir jāsaprot OI būtība un likumdevēja griba šajā jautājumā.

1. Obligātā iepirkuma būtība

Elektroenerģijas tirgus likumā atjaunojamos energoresursus izmantojošu elektrostaciju un koģenerācijas staciju, kas elektroenerģiju ražo augsti efektīvā koģenerācijā, atbalstam Latvijā tika ieviests valsts atbalsta mehānisms – elektroenerģijas OI un garantētā maksa par elektrostacijā uzstādīto elektrisko jaudu (OI mehānisms). Atbilstoši OI mehānisma būtībai kopējās valsts atbalsta izmaksas sedz visi elektroenerģijas galalietotāji, proti, visi Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi. Līdz ar to Elektroenerģijas tirgus likums² nosaka, ka nosacījumus elektroenerģijas ražošanai OI ietvaros, kā arī kritērijus ražotāju kvalifikācijai saražotās elektroenerģijas OI tiesību saņemšanai, īstenošanas un uzraudzības kārtību nosaka Ministru kabinets.

Jāatzīmē, ka Ministru kabineta kompetenci elektroenerģijas OI tiesiskā regulējuma izstrādē saistībā ar Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2018-16-03 ir jau aprakstījis Dr. iur. Artūrs Caics,³ secinot, ka Satversmes tiesa, pārbaudot, vai Ministru kabinets, pieņemot apstrīdētās normas, nav pārsniedzis tam piešķirto likumdevēja (Saeimas) pilnvarojumu enerģētikas jomā, ir atzinusi, ka Ministru kabinets ir pilnvarots noteikt elektroenerģijas OI kārtību, kas aptver elektroenerģijas OI procedūru īstenošanu, OI uzraudzību un elektroenerģijas cenas noteikšanu.

Ministru kabineta noteikumos⁴ noteiktās uzraudzības kārtības mērķis ir nodrošināt, ka elektrostacijas, kas saņem valsts atbalstu, darbojas atbilstoši tām piešķirtajām tiesībām un normatīvo aktu prasībām, it īpaši vērsts uz visu Latvijas iedzīvotāju un uzņēmumu interešu aizsardzību, jo elektrostaciju pieļautās neatbilstības varētu skart visu elektroenerģijas galapatērētāju intereses. Tādējādi Ministru kabineta noteikumos ir paredzēti gadījumi un kārtība, kad tiek atceltas komersantam piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju OI ietvaros, piemēram, ja nav noteiktā termiņā uzsākta elektroenerģijas ražošana koģenerācijā vai brīdinājuma noteiktā termiņā nav veikta nodokļu (nodevu) parāda, kas pārsniedz 150 eiro, nomaksa.

Vienlaikus jāsecina, ka, piemēram, būvniecības, vides un nodokļu jautājumus regulē šo jomu regulējošie normatīvie akti, no kuriem būtiskākie ir Būvniecības likums, Vides aizsardzības likums un likums "Par nodokļiem un nodevām".

Saskaņā ar ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhiju⁵ ir secināms, ka vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma. Līdz ar to attiecībā uz OI ir secināms, ka Būvniecības likums, Vides aizsardzības likums un likums "Par nodokļiem un nodevām" ir vispārējās normas un tie būtu jāpiemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo Elektroenerģijas tirgus likums,⁶ uz kura pamata valsts atbalsta mērķim atbilstošajiem komersantiem tika piešķirtas tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju OI ietvaros.