Jau Aristotelis rakstīja, ka strīdus gadījumos tiek meklēts tiesnesis un iet pie tiesneša nozīmē iet pēc taisnības.¹ Arī mūsdienās tiesneši ir tie, kurus valsts, tātad visa sabiedrība, pilnvaro garantēt pārējiem sabiedrības locekļiem tiesībās balstītu taisnīgumu. Vienlaikus tiesnesis sabiedrībā iemieso "tiesību ideju", jo tikai caur tiesu, proti, ar konkrētu cilvēku ‒ tiesnešu – starpniecību, persona var aizstāvēt savas aizskartās tiesības.² Šādi sabiedrības priekšstati nozīmē, ka tiesnesis ir ne vien amats, bet arī cilvēka dzīves laikā iegūts sociālais statuss, kas uzliek tiesnesim pienākumu sabiedrībā noteiktās sociālās organizācijas ietvaros pildīt strīdu izšķiršanas funkciju,³ tostarp Satversmes tiesā.⁴ Raksta mērķis ir sniegt ieskatu pienākumos, kas sabiedrībā tiek uzlikti Satversmes tiesas tiesnešiem, īpaši apsverot pienākumu būt morāli autonomiem. Rakstā pamatā izmantota sistēmiskā pētniecības metode.

Satversmes tiesas tiesneša sociālā statusa elementi normatīvajos tiesību aktos

Sociālais statuss abstraktā nozīmē ir statiska sociāla pozīcija, ko persona ieņem, jeb iespējamas (citu personu akceptētas un paredzētas) uzvedības un nostājas paraugs. Iegūstot jaunu sociālo statusu, personai ir jāapgūst jauni pienākumi un uzvedības normas, transformējot savu uzvedību atbilstoši šīm normām.⁵ Tiesnešu, īpaši Satversmes tiesas tiesnešu, gadījumā minēto uzvedības priekšrakstu apgūšana ir nozīmīga, jo tie ir pamatā tiesneša neatkarības nodrošināšanai⁶ un tikai neatkarīgs tiesnesis var pareizi un tiesiski aizsargāt personas tiesības un brīvības.