2005. gadā, Saeimai pieņemot deklarāciju "Par Latvijā īstenotā PSRS totalitāri komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu", valdībai tika uzdots izveidot komisiju, kurai tika noteikti divi galvenie uzdevumi – apzināt PSRS okupācijas periodā Latvijai nodarītos zaudējumus, kā arī uzturēt starptautiski tiesisku prasību par šo zaudējumu atlīdzināšanu.

Gatavojot šo okupācijas sekām un to juridiskajām konsekvencēm veltīto "Jurista Vārda" tematisko laidienu, redakcija vēlējās noskaidrot tiesībnieku viedokli par to, vai 14 gadus pēc Saeimas deklarācijas šie divi darba virzieni joprojām ir būtiski un nepieciešami. Jautājumi, kas tika uzdoti aptaujātajiem juristiem, ir:

1. Vai un kāpēc ir svarīgi dokumentēt un aprēķināt PSRS okupācijas laikā Latvijai (tautsaimniecībai, demogrāfijai u.c.) nodarītos zaudējumus?

2. Vai Latvijai un citām Baltijas valstīm būtu jācenšas panākt, ka okupācijas laikā nodarītie zaudējumi tiek atlīdzināti? Kāda varētu būt iespējamā tiesiskā procedūra, un cik liela izredzes ir šādiem centieniem?

Piedāvājam lasītājiem sešu tiesībnieku – Ineses Lībiņas- Egneres, Inetas Ziemeles, Daiņus Žalima, Tālava Jundža, Māra Lejnieka un Mārtiņa Paparinska – viedokļus.

Mūsu vēsturiskā pieredze uzliek morālus un politiskus pienākumus

Foto no personīgā arhīva

Dr. iur. Inese Lībiņa-Egnere
Saeimas priekšsēdētājas biedre

Abi totalitārie okupācijas režīmi ir nodarījuši Latvijas tautai neizmērojamus zaudējumus un skāruši gandrīz katru ģimeni Latvijā. Šī mūsu vēsturiskā pieredze uzliek arī morālus un politiskus pienākumus – ne vien teorētiski nosodīt šādus totalitārus režīmus un to noziegumus, pieminot svešo varu upurus, bet arī veikt aktīvas darbības, paužot nostāju, informējot sabiedrību un veicot zaudējumu aprēķinus. Iegūtā informācija pašreizējai un nākamajām paaudzēm palīdz sniegt pilnvērtīgu izpratni par PSRS okupācijas laika ietekmi.

Līdzīgi kā ar VDK dokumentu publicēšanu, arī šajā jautājumā ir svarīgi sasniegt taisnīgumu, kas vērsts uz nākotni, lai Latvijas sabiedrība atpazītu un pārvarētu Latvijas okupācijas perioda sekas, nosodītu komunistisko režīmu un tā noziegumus, lai novērstu totalitārisma atkārtošanās iespēju.

Ir nozīmīgi aptvert okupācijas radītos zaudējumus un iepazīstināt ar tiem starptautisko sabiedrību, jo minēto zaudējumu atzīšana apliecina arī okupācijas faktu starptautiskā mērogā. Okupācijas nodarīto zaudējumu uzskaitīšana ir nepieciešama juridiski un ekonomiski pamatotu aprēķinu izstrādei. Savukārt okupācijas laikā zaudēto cilvēku un izpostīto likteņu vērtība nav nosakāma, tādēļ mūsu un nākamo paaudžu pienākums ir nepieļaut šādu notikumu atkārtošanos.

Lai virzītos uz atlīdzības piedziņu, Latvijai un pārējām Baltijas valstīm būtu svarīgi starptautiskajā telpā plašāk skaidrot PSRS izdarītos pārkāpumus (okupāciju kā starptautisko tiesību pārkāpumu) un informēt par tās rezultātā nodarītajiem zaudējumiem, jo daļā pasaules valstu joprojām pastāv priekšstats, ka Latvija, Lietuva un Igaunija ir jaunas, PSRS sabrukuma rezultātā radušās valstis, nevis 1918. gadā dibinātas republikas.

Vērtējot juridiski, kā to 2019. gada konferencē Rīgā norādījusi Rīgas Juridiskās augstskolas starptautisko tiesību docētāja Ieva Miļūna, institūcijas, kurās būtu iespējams vērsties saistībā ar zaudējumu piedziņu no Krievijas Federācijas, ir ANO Starptautiskā tiesa, ANO Ģenerālā asambleja un komisijas starptautisku strīdu risināšanai, Eiropas Cilvēktiesību tiesa un iesaistīto valstu nacionālās tiesas. Teorētiski iespējama arī jautājuma divpusēja atrisināšana.

Tomēr šobrīd esošais informatīvais karš, kura ietvaros Krievija vēršas pret Latviju, kā arī dezinformē par faktiem, ka Baltijas valstis okupācijas laikā, atrazdamās Padomju Savienības sastāvā, ir vairāk saņēmušas nekā zaudējušas, rada pamatotas bažas par iespējamu okupācijas radīto zaudējumu atzīšanu un izredzēm tos atgūt.

Katram ir jāatbild par saviem nodarījumiem

Foto: Boriss Koļesņikovs

Prof. PhD. Ineta Ziemele
Satversmes tiesas priekšsēdētāja

Ministru kabineta izveidotās okupācijas seku apzināšanas komisijas un Tieslietu ministrijas organizētajā konferencē šī gada martā izskanēja bagāts argumentu un ideju klāsts. Vienlaikus ir skaidrs, ka darbs pie okupācijas laikā nodarītā zaudējuma atlīdzināšanas problemātikas ir jāturpina.

Man likās ļoti interesanta konferencē izskanējusī Igaunijas Vēsturiskās atmiņas institūta (Estonian Institute of Historical Memory) pētnieka Tomasa Hīo (Toomas Hiio) tēze saistībā ar jautājuma juridisko analīzi – ka Baltijas valstis nekad līdz šim nav prasījušas tām nodarīto zaudējumu kompensāciju. Tas bija teikts 100 gadu griezumā, un tā tas tiešām ir. Ja mēs skatāmies uz Pirmo pasaules karu, tad tas noslēdzās ar ievērojamu reparāciju pieprasīšanu, piemēram, no Vācijas. Latvija, kura, tāpat kā Otrajā pasaules karā, arī Pirmajā pasaules karā cieta ievērojamus zaudējumus, pati nekad nav nedz prasījusi, nedz saņēmusi nekādas reparācijas. Pēc Eiropas kariem vairākas valstis varēja savu labklājību attīstīt, atsperoties saņemtajās reparācijās. Saistībā ar Pirmo pasaules karu mums ir pieejami senatora Augusta Lēbera juridiskie atzinumi, kas savulaik gatavoti pēc Ārlietu ministrijas lūguma un kurus 2004. gadā publicējis viņa dēls profesors Dītrihs A. Lēbers grāmatā "No romiešu tiesībām līdz Hāgas konvencijām. Senatora Augusta Lēbera juridiskie atzinumi (1909–1939)". Šie atzinumi ir vienīgā juridiskā analīze saistībā ar Latvijas atdalīšanos no Krievijas impērijas un Pirmā pasaules kara notikumiem Latvijā un prasībām, kuras Latvija varētu vērst pret Vāciju un Krieviju. Rezumējot konferences pirmā bloka referātus, ir izkristalizējusies skarba tēze – Baltijas tautas nekad nav prasījušas atlīdzību par tām nodarītajiem zaudējumiem. Un tie 100 gadu griezumā ir dramatiski.

Savukārt vēsturnieks Dr. hist. Gatis Krūmiņš savā referātā akcentēja, ka okupācijas sekas ir jāpēta, bet savāktā informācija ir jāpublicē. Es gribētu šo aicinājumu pasvītrot ar dubultu svītru, jo īpaši ievērojot plašāko kontekstu, kuram būtu ietekme jautājumā par Baltijas valstīm nodarītā zaudējuma prasības iespējamo praktisko izpildījumu. Mums ir jāatzīst, ka līdz šim pret Baltijas valstīm vērstajā informatīvajā karā esam ieņēmuši pasīva vērotāja lomu. Varētu pat teikt, ka tajā esam zaudējuši. Arī manā praksē ir bijuši gadījumi, kad trešo valstu par Baltijas valstīm radītais priekšstats iegūst savu lomu un rada nelabvēlīgas tiesiskās sekas. Tāda situācija ir izveidojusies tāpēc, ka mēs vispirms paši līdz galam neesam apzinājuši savu vēsturi. Šis sevis inventarizēšanas process notiek ļoti lēni. Ir jau 2019. gads, un fakti, kurus konferencē dzirdējām, ir arī visa pašlaik pieejamā informācija. Nav slikti, bet ir par maz! Un kur nu vēl to attiecīgi pasniegt pareizajos starptautiskajos vai reģionālajos forumos un, kā profesors Tālavs Jundzis teica, pēc iespējas – katrai valstij. Tieši tāpēc uzskatu, ka tas ir valdības pienākums – arī šīs konferences materiālus publicēt un ar tiem operēt starptautiskajā dialogā.

Tas ir valstu pienākums pret cietušajiem un viņu pēcnācējiem, tas ir pienākums pret Baltijas tautām, vēl jo vairāk – tas tik tiešām ir nacionālās drošības jautājums. Tieši tāpēc Eiroparlamenta deputātes Sandras Kalnietes un viņas domubiedru iniciatīvas Eiroparlamentā ir tik ļoti nepieciešamas un svarīgas, un tās ir jānovērtē. Situācija informatīvajā karā ir cieši saistīta ar jebkādām versijām, par kurām varētu domāt Baltijas valstu valdības saistībā ar nodarītā zaudējuma kompensācijas prasību tālāko virzību. Jo, kamēr mēs neizstāstām to, ko šodien redzējām, to, ko zinātnieki ir izpētījuši, tāda virzība būs apgrūtināta.

Runājot par juristu skatījumu uz Baltijas valstu situāciju, ir skaidrs, kā kolēģis Lietuvas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs profesors Daiņus Žalims (Dainius Žalimas) konferencē teica, ka pret Baltijas valstīm ir veikts nopietns starptautisko tiesību pārkāpums. Kā detalizēti atklāja RJA lektore Ieva Miļūna, ir veikti vairāki pārkāpumi. Manuprāt, juridiski var pamatot gan agresiju, okupāciju, noziegumus pret cilvēci, gan genocīdu un citus nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus. Šie visi noziegumi diemžēl mūsu valstu teritorijās ir notikuši.

Es vēlos uzsvērt nākamo juridisko faktu, proti, Krievijas Federācija turpina Padomju Savienības tiesībsubjektību starptautiskajās tiesībās, tāpat kā Baltijas valstis turpina Baltijas valstu tiesībsubjektību starptautiskajās tiesībās.¹ Tas, ka Krievijas Federāciju atzina kā PSRS tiesību pārmantotāju, bija acīmredzami izdevīgi Krievijas Federācijai, jo, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomē vienkārši nomainīja valsts nosaukumu. Krievijas Federācijai nebija jāpierāda nedz sava dalība organizācijā, nedz tās Drošības padomē. Taču tiesību pārmantošana nozīmē arī pienākumu un atbildības pārmantošanu. Tādējādi Baltijas valstīm nodarītā zaudējuma jautājums ir strīds starp Baltijas valstīm un Krievijas Federāciju. Jautājumā par iespējamajiem šā strīda risināšanas mehānismiem man ir prieks, ka kopš 2002. gada, kad pirmo reizi par to rakstīju, izpratne ir virzījusies uz priekšu.² Tādēļ ir prieks redzēt apjomīgus pētījumus dažādos jautājuma aspektos un pilnveidoto starptautisko pieejamo mehānismu analīzi. Tātad mēs ejam gan plašumā, gan dziļumā. Starptautiskās tiesības piedāvā mehānismus, kā saukt pie atbildības tās valstis, kas pastrādājušas starptautisko tiesību pārkāpumus. Mums ir jātic, ka starptautiskajās tiesībās tādas iespējas pastāv, tāpat kā mēs vienmēr esam ticējuši, ka tiesiskums uzvarēs. Kā kolēģi jau norādīja, starptautiskās tiesības ir strauji pavirzījušās uz priekšu kopš 1940. gada. Starptautisko tiesību konsolidācija ir Baltijas valstu interesēs.

Šajā stadijā ir būtiski pieskarties arī Baltijas valstu valdību un iedzīvotāju atbildības jautājumam. Ja mums kā salīdzinoši nelielām valstīm starptautiskās tiesības ir tik svarīgas, tad šāda nepieciešamība uzliek arī zināmas prasības. Proti, arī mēs nevaram tikai ņemt; ir arī pašiem kas jādod. Pasaules kārtībai ir nepieciešama solidaritāte! Baltijas valstīm savulaik ļoti bija nepieciešama citu valstu solidaritāte. Šādu solidaritāti kādam citam šobrīd vajag arī no mums. Lai ANO Ģenerālajā asamblejā uzrunātu valstu vairākumu, ir nepieciešams, lai Latvija un pārējās Baltijas valstis būtu atbalstījušas citus pasaules reģionus viņu problēmu risināšanā. Līdz ar to mēs nedrīkstam vienkārši palikt savā stūrītī, savā kaktiņā un izlikties, ka nekas cits mūs neinteresē – lai pasaulē tur joņo visi, kā viņi grib, jo mums ir svarīgi tikai, lai uzklausa mūs tad, kad mums tas ir svarīgi. Tā tas nenotiek. Arī mums ir jāuzņemas sava atbildība par procesiem pasaulē. Jo tikai tad Ģenerālajā asamblejā uz mums skatīsies nopietni un mēs varēsim nopietni iet ar savu stāstu, ar savu sāpi, ar savu prasību tieši tādā veidā, kā kolēģi ieskicēja. Piekrītu, ka no visiem apspriestajiem tiesiskajiem mehānismiem Ģenerālās asamblejas un Starptautiskās tiesas sazobes mehānisms ir vienīgais reālais mehānisms Baltijas valstu prasību gadījumā, lai arī, kā jau norādīju, lai to iedarbinātu, būtu jāmaina atsevišķi ārpolitikas uzsvari.

Tādējādi divi reālākie ceļi prasības par radītā zaudējuma formālai ielikšanai pasaules darba kārtībā ir:

1) tas, ko potenciāli varētu panākt ar Ģenerālās asamblejas un Starptautiskās tiesas palīdzību;

2) indivīdu prasības, pat aizejot līdz Eiropas Cilvēktiesību tiesai.

Es droši vien savulaik esmu minējusi, ka pie manis ļoti sen vērsās Juris Vidiņš un mēs testējām 1991. gada Krievijas Federācijas likuma darbību par politiski represēto rehabilitāciju praksē. Mēs, protams, saņēmām atteikumus no attiecīgajām Krievijas Federācijas institūcijām, jo šis likums ir rakstīts un attiecas tikai uz Krievijas Federācijas rezidentiem. Protams, J. Vidiņš jau bija ārpus Krievijas Federācijas jurisdikcijas. Mēs tik un tā vērsāmies Eiropas Cilvēktiesību tiesā, bet diemžēl tur saņēmām atteikumu. Taču, iespējams, pie citādiem faktoriem iznākums būtu nedaudz atšķirīgs. Kā jau Tālavs Jundzis teica, ar vienu gadījumu vien nepietiek. Tām tiešām ir jābūt plānotām, līdz galam izdomātām juridiskām darbībām.

Ir vairākas Starptautiskās tiesas lietas, kas zināmos aspektos mums ir noderīgi precedenti. Nesen Starptautiskā tiesa sniedza konsultatīvo viedokli Chagos arhipelāga lietā,³ kurā par prettiesisku rīcību pasludināja to, ka Lielbritānija gadu desmitiem ilgi prettiesiski turpina uzturēties šajā arhipelāgā, ir prettiesiski pārvietojusi iedzīvotājus un ļāvusi ASV izvietot savas karabāzes. Tas, protams, ir klasisks okupācijas gadījums, kam tur kopš 1968. gada nevajadzētu būt. Ģenerālā asambleja nobalsoja par to, lai ļautu jautājumus par statusu un nodarījumu Chagos arhipelāgā juridisko raksturu virzīt uz Starptautisko tiesu. Ir vērts paskatīties, kuras valstis Ģenerālajā asamblejā balsoja par jautājuma uzdošanu Starptautiskajai tiesai, kuras balsoja pret un kuras atturējās. Redziet, ir mazās bildes un ir lielās bildes starptautiskajās attiecībās un tiesībās. Šis konsultatīvais viedoklis pat pie visa tā, ka Latvija atturējās iesaistīties šajā jautājumā, kā precedents mums ir ārkārtīgi svarīgs. Tas ir fantastisks tiesas viedoklis par to, kāpēc ārvalstij nav tiesību uzturēties tādā teritorijā, kuras tautai ir tiesības uz pašnoteikšanos.

Otra svarīgā starptautisko tiesību diskusija saistās ar tiesībām uz patiesību. Gan šie pētījumi, kurus pētnieki ir veikuši, gan VDK kartotēkas atklāšana – tā ir Latvijas iedzīvotāju tiesību uz patiesības noskaidrošanu īstenošana. Bez šīs patiesības noskaidrošanas sabiedrības virzība uz priekšu, kā mēs to redzam, ir apgrūtināta. Tas ir valdības pienākums – nodrošināt tiesības uz patiesības noskaidrošanu. Šajā procesā ir jāiegulda līdzekļi, jo pētījumi ir jāizdod un grāmatas ir arī jātulko. Ir jādara viss iespējamais, lai tiesības uz patiesību Latvijā, Lietuvā un Igaunijā noskaidrotu un lai par to pavēstītu arī citiem. Ģenerālās asamblejas "Cilvēktiesību aizsardzības un sekmēšanas principi, lai novērstu nesodāmību", kā arī "Pamatprincipi un vadlīnijas par tiesību aizsardzības mehānismiem un atlīdzību cietušajiem masveida cilvēktiesību un nopietnu starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu gadījumos" rāda, ka kopumā pasaules prakse apstiprina, ka bez patiesības nav attīstības un katram par saviem nodarījumiem ir jāatbild.⁴

Viedoklis balstīts uz uzrunu, kas tika teikta PSRS okupācijas seku izpētes komisijas un Tieslietu ministrijas kopīgi rīkotajā starptautiskajā konferencē "Apzinātie PSRS okupācijas radītie zaudējumi Baltijā" Rīgā 2019. gada 22. martā. Plašāk par konferenci skat.: Kakstāns Ā. Konference par PSRS okupāciju. Jurista Vārds, 02.04.2019., Nr. 13 (1071), 10.–11. lpp.

Vispirms jāpanāk, lai Krievija atzīst Baltijas valstu okupācijas faktu

Foto: Boriss Koļesņikovs

Dr. iur., Dr. hab. sc. pol. Tālavs Jundzis
Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis

PSRS okupācijas rezultātā nodarītos zaudējumus Latvijai ir svarīgi dokumentēt un aprēķināt gan politisku, gan juridisku iemeslu dēļ. Politiskais iemesls ir joprojām nedraudzīgās attiecības ar Krieviju kā PSRS turpinātājvalsti un Krievijas nevēlēšanās uzņemties atbildību par rupjiem starptautisko tiesību pārkāpumiem gan Padomju Savienības, gan Krievijas pastāvēšanas laikā. Padomju Savienība okupēja Latviju un pārējās Baltijas valstis 1940. gadā, lai izveidotu buferzonu iespējamajam karam ar Vāciju un tādējādi mazinātu potenciālos zaudējumus šajā karā. Savukārt Otrā pasaules kara noslēgumā PSRS šīs sagrābtās savulaik neatkarīgo Baltijas valstu teritorijas tā arī neatstāja savtīgu interešu dēļ.

Mūsdienu Krievijai ir politisks un juridisks pienākums uzņemties juridisko atbildību par Padomju Savienības veiktajiem starptautisko tiesību pārkāpumiem un to rezultātā nodarīto kaitējumu, tajā skaitā par PSRS okupācijas sekām Baltijas valstīs. Tas tāpēc, ka Krievija nav vienkārši Padomju Savienības pēctece, kuras pienākumi tad varētu būt diskutējami, bet gan tās turpinātājvalsts. Citiem vārdiem – Padomju Savienība pastāv joprojām, tikai ar mainītu nosaukumu un samazinātu teritoriju un dažām citām atšķirībām, bet tagad tās nosaukums ir Krievijas Federācija. To apliecina gan fakts, ka Krievija 1992. gadā ieguva Padomju Savienības mandātu ANO un ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles statusā, gan visu PSRS vēstniecību un konsulātu pārņemšana. Turklāt Krievija uzņēmās arī Padomju Savienības parādsaistības un tās atlīdzināja Rietumvalstīm. Krievijas kā Padomju Savienības turpinātājvalsts statusu atzinuši ne tikai Rietumu, bet arī pašas Krievijas starptautisko tiesību speciālisti, lai arī ne visi.

Juridiskie iemesli PSRS nodarīto zaudējumu aprēķināšanai izriet no Latvijas tiesībām pieprasīt Krievijai to segšanu. Pamats tam ir starptautiski tiesiskās paražas, kas detalizēti formulētas ANO Starptautisko tiesību komisijas Pantu projektā "Par Valstu atbildību par starptautiski prettiesisku rīcību".

Lai arī Baltijas valstīm ir tiesības prasīt zaudējumu atlīdzināšanu, jāsāk būtu ar ko citu. Jāpanāk vispirms, lai Krievija atzīst Padomju Savienības īstenoto Baltijas valstu okupācijas faktu.

Pārkāpuma atzīšana ir ne tikai politiski nozīmīga, bet tas ir arī viens no starptautiski tiesiskās atbildības veidiem. To panākt varētu vienota visu trīs Baltijas valstu rīcība, skaidrojot starptautiskajai sabiedrībai mūsu vēsturi un izvirzot šo jautājumu izskatīšanai ANO Ģenerālajā asamblejā, kuras politiska rezolūcija par Padomju Savienības īstenoto Baltijas valstu okupāciju un prettiesisko aneksiju būtu svarīgs solis tālākai rīcībai.

Tad būtu kopīgiem spēkiem jāpanāk, ka Krievija nosoda Padomju Savienības īstenotos starptautisko tiesību pārkāpumus un atvainojas Latvijai un pārējām Baltijas valstīm, ko jau savulaik pieprasījis arī ASV Kongress. Tas savā 2005. gada 22. jūlijā pieņemtajā rezolūcijā aicināja: "Krievijas Federācijas valdībai būtu jāsniedz skaidrs un viennozīmīgs paziņojums par to, ka tā atzīst un nosoda Padomju Savienības prettiesiski īstenoto Baltijas valstu – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas – okupāciju un aneksiju laika posmā no 1940. gada līdz 1991. gadam, tādējādi lielā mērā ietekmējot tautu labo gribu un reģionālo stabilitāti."⁵

Ja šie pasākumi īstenotos, tad Latvija varētu lemt par zaudējumiem vai to kompensāciju vienā vai otrā veidā. Turklāt atbilstoši starptautiskajām tiesībām zaudējumu atlīdzināšanas pieprasījumam nav noilguma, ja vien pati cietusī valsts no tā nav atteikusies vai tās rīcība neliecina par atteikšanos no savām prasījuma tiesībām.

Mūsu valstīm ir pienākums atprasīt ciestos zaudējumus savu iedzīvotāju vārdā

Foto no personīgā arhīva

Dr. iur. Daiņus Žalims (Dainius Žalimas)
Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs, Viļņas Universitātes profesors

Nepieciešamība apzināt padomju okupācijas nodarītos noziegumus, aprēķināt radītos zaudējumus, saprast, kā pieprasīt kompensāciju un kāds tai ir juridiskais pamats – šie ir jautājumiem, kas vieno Lietuvu, Latviju un Igauniju. Turklāt tie ir svarīgi ne tikai mums – Baltijas valstu iedzīvotājiem. Ir jāpatur prātā arī tas, ka gadījumos, kad starptautiskus noziegumus nesoda un neatzīst, pastāv recidīva jeb atkārtošanās risks, kā to apliecina notikumi Ukrainas austrumos un Krimā, kā arī daļā Gruzijas un Moldovas.

Saskaņā ar starptautisko tiesību normām valsts atbildības pamats ir prettiesiska rīcība. Padomju Savienības veiktā Baltijas valstu okupācija ir definējama viennozīmīgi – tā bija agresija. Agresijas definīcija starptautiskajās tiesībās ir formulēta dažādos dokumentos un vairākkārt, bet kā vienu no pirmajiem šādiem mēģinājumiem var minēt t.s. Londonas konvenciju,⁶ kas tika izstrādāta 1933. gadā un kuru parakstīja, cita starpā, arī Padomju Savienība, Latvija, Igaunija u.c. valstis.

Baltijas valstu piespiedu piekāpšanos Padomju Savienības ultimātam un okupācijas spēku invāzijai nevar uzskatīt par iemeslu, lai no atbildības izvairītos Padomju Savienība vai Krievijas Federācija kā tās turpinātājvalsts. Atcerēsimies Nirnbergas procesu 1946. gadā, kura ietvaros Nirnbergas tribunāls analizēja Austrijas iedzīvotāju vēlmi pievienoties nacistiskajai Vācijai un novērtēja to kā nelikumīgu Austrijas okupāciju. Mēs varam minēt arī citus līdzīgus lēmumus šādās starptautiskās lietās. Tāpat nav iemesla nesalīdzināt šīs situācijas ar nesenākiem starptautisko tiesību pārkāpumiem, piemēram, Krievijas Federācijas rīcību Ukrainā un Krimas okupāciju.

Jāuzsver, ka pēdējo desmitgažu laikā starptautiskā sabiedrība aizvien skaidrāk uztver Baltijas valstu okupāciju kā prettiesisku un starptautiskās institūcijas nešaubās par okupācijas faktu. To apliecina, piemēram, stabilā Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse lietās, kas saistītas ar dažādiem Baltijas valstu okupāciju raksturojošiem notikumiem: Ždanoka v. Latvia (2006), Kuolelis, Bartoševičius and Burokevičius v. Lithuania (2008), Vasiliauskas v. Lithuania (2015), Drėlingas v. Lithuania (2019) u.c.

Nākamais svarīgais jautājums ir – vai mēs varam prasīt atbildību par Padomju Savienības nodarījumiem Krievijas Federācijai? Es vēlētos uzsvērt, ka Krievijas Federācija ir nevis Padomju Savienības pēctece, bet tās turpinātājvalsts. Arī starptautiskā sabiedrība ir akceptējusi šo nepārtrauktības faktu: Eiropas Kopienu 1991. gada paziņojumā tika atzīts, ka Krievijas Federācija ir Padomju Savienības turpinātāja. Tāpat Krievijas Federācija pārņēma PSRS vietu ANO Drošības padomē. Arī Krievijas Federācija pati sevi ir proklamējusi par Padomju Savienības tiesību un pienākumu turpinātāju, un acīmredzot šī iemesla dēļ Krievijas Federācija vēlas attaisnot PSRS veikto Baltijas valstu okupāciju, noliedzot pašu okupācijas faktu.

Mana kolēģe Dr. iur. Ineta Ziemele man piekrīt, ka šeit ir saskatāmi valsts starptautiskajai atbildībai nepieciešamie elementi – valsts nepārtrauktība un šīs nepārtrauktības starptautiska atzīšana. Proti, nav šaubu par tiesību un pienākumu subjektu.

Nākamais solis – jebkuru valsts prettiesiska rīcība ir saistīta ar restitūcijas principu. Šo principu 1928. gadā izkristalizēja Pastāvīgā Starptautiskā tiesa. Proti, jebkurš kaitējums, kas ir radies prettiesiskas rīcības rezultātā, ir atlīdzināms. Būtiskākais restitūcijas principa elements ir tas, ka reparācijai pēc iespējas ir jālikvidē visas ļaunprātīgās rīcības sekas un jānodrošina, ka atkārtoti šādu nelikumīgu ļaunprātīgu rīcību nevar izdarīt.

Tāpat ir jārunā par kompensācijas veidu, apjomu un saprātīgumu. Okupācijas laikā Baltijas valstīm tika nodarīti dažādi zaudējumiem, un es ticu, ka visus zaudējumus ir iespējams aprēķināt – gan tos, kas tika tieši nodarīti šīm valstīm, gan to iedzīvotājiem.

Mūsu valstīm ir pienākums rīkoties savu iedzīvotāju vārdā, lai pieprasītu atlīdzību par viņiem nodarīto kaitējumu. Tas izriet gan no starptautisko tiesību principiem, gan mūsu konstitucionālajām tiesībām, jo jebkura konstitūcija parasti paredz starptautisku aizsardzību savas valsts iedzīvotājiem.

Okupācijas laikā nodarītais kaitējums, protams, ietver arī kaitējumu, kas tika nodarīts noziedzīgu nodarījumu rezultātā. Tie ir pret Baltijas valstu iedzīvotājiem izdarītie kara noziegumi, genocīds u.c. Šādos gadījumos dažkārt var runāt par dubulto atbildību – par valsts, kura sankcionēja šos noziedzīgos nodarījumus, atbildību un arī indivīda, kurš tos izpildīja, atbildību. Arī Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa ir to secinājusi.

Pēdējais solis šajā okupācijas laikā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas procesā ir prasības izvirzīšana un pieņemšana. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām cietušajai valstij ir jāpaziņo atbildētājai valstij par savu prasību. Tātad Baltijas valstīm būtu jāziņo Krievijas Federācijai par savām prasībām.

Mēs mūsu valstī esam vairākkārt pieprasījuši kompensāciju Krievijas Federācijai, piemēram, Lietuvas pilsoņi to izdarīja 1992. gada 14. jūnija referendumā par Krievijas armijas izvešanu un nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu. Lietuvā ir arī spēkā 2000. gadā pieņemtais likums par padomju okupācijas zaudējumu kompensāciju. Tomēr starptautiskajās tiesās nepastāv precīza kārtība, kad un kādā formā būtu izvirzāmas šādas prasības. Manuprāt, svarīgākais būtu, ka šāda kompensācijas prasība ir jāuztur un no tās nedrīkst atteikties, tai skaitā attiekties, neko nedarot, jo saskaņā ar starptautiskajām tiesībām pasīva rīcība, šajā gadījumā – prasības neuzturēšana, dažkārt var nozīmēt arī prasības atsaukšanu un atteikšanos no savām tiesībām. Ja mēs turpretī pastāvīgi un mērķtiecīgi uzturam prasību par PSRS okupācijas laikā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, tas nozīmē, ka tā ir spēkā, neskatoties uz tās izpildes kavējumu vai atteikumu.

Runājot par mūsu vēlēšanos atgūt kompensāciju par ciestajiem zaudējumiem, protams, jāmin iespējamās "pretprasības", jo, kā tas ir publiski izskanējis, Krievijas Federācija šobrīd aprēķina savu "ieguldījumu" Baltijas valstu tautsaimniecībā un arī citu okupēto valstu tautsaimniecībā. Tomēr šādas eventuālas "pretprasības" nemaina prasības priekšmetu, turklāt šīs "pretprasības" nevar pieņemt, jo tās nebalstās uz principu, ka jākompensē nelikumīgas vai ļaunprātīgas rīcības rezultātā nodarītie zaudējumi.

Protams, mums ir jāapzinās, ka būs jāpieliek lielas pūles, lai panāktu, ka Krievijas Federācija mūsu prasību apmierina, un tas var aizņemt ilgu laiku, jo šajā jomā nepastāv automātiski tiesiskās aizsardzības līdzekļi. Lai mēs panāktu savu prasību apmierināšanu vispirms ir jāsaņem Krievijas Federācijas piekrišana, kas acīmredzot nav sagaidāma tuvākajā laikā. Līdz ar to ir nepieciešama koordinēta visu triju Baltijas valstu rīcība, lai nodrošinātu šī procesa izdošanos.

Publikācijas pamatā – D. Žalima uzruna PSRS okupācijas seku izpētes komisijas un Tieslietu ministrijas kopīgi rīkotajā starptautiskajā konferencē "Apzinātie PSRS okupācijas radītie zaudējumi Baltijā" Rīgā 2019. gada 22. martā. Plašāk par konferenci skat.: Kakstāns Ā. Konference par PSRS okupāciju. Jurista Vārds, 02.04.2019., Nr. 13 (1071), 10.–11. lpp.

Pārkāpēja pienākums uzņemties atbildību nostiprina tiesiskumu starptautiskajās attiecībās

Foto: Boriss Koļesņikovs

Māris Lejnieks

LU Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras lektors, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētājs

Atbildi uz "Jurista Vārda" aptaujas pirmo jautājumu var sniegt vairākos līmeņos. Pirmkārt, tas ir nepieciešams, lai apzinātu mūsu valsts vēsturi. Bez informācijas par PSRS okupācijas laikā nodarītā kaitējuma apmēriem pašas zināšanas par PSRS okupāciju nav pilnīgas. Otrkārt, lai izprastu mūsu rīcību šobrīd. Zināšanas par okupācijas rezultātā nodarītā kaitējuma apmēriem palīdz mums saprast, kāpēc esam NATO dalībvalsts, kāpēc diezgan nozīmīga valsts budžeta daļa ir atvēlēta valsts militārajai aizsardzībai. Šīs zināšanas un izpratne par pašreizējo rīcību mums palīdz plānot mūsu nākotnes rīcību. Treškārt, šīs zināšanas ir nepieciešamas gadījumā, ja tiks sperti praktiski soļi šī kaitējuma atlīdzināšanas prasību virzīšanai starptautiski tiesiskā ceļā. Neatkarīgi pat no starptautiski tiesiskās rīcības okupācijas rezultātā nodarītā kaitējuma apmēra noteikšana ir nepieciešama.

Uz "Jurista Vārda" aptaujas otrā jautājuma daļu – vai ir nepieciešams panākt PSRS okupācijas laikā nodarītā kaitējuma atlīdzību – atbilde nav pavisam viennozīmīga. Par labu šāda soļa speršanai kalpotu taisnīguma un tiesiskuma argumenti. Ja viens tiesību subjekts ar savu prettiesisko rīcību nodara kaitējumu citam tiesību subjektam, būtu tikai taisnīgi, ja cietušais saņemtu atlīdzību par ciesto kaitējumu. Latvijas Republika un tās pilsoņi PSRS okupācijas rezultātā cieta ārkārtīgi lielus zaudējumus, tāpēc būtu taisnīgi, ja šis kaitējums tiktu atlīdzināts. Turklāt jautājums nav tikai par tiešā taisnīguma atjaunošanu attiecībā uz Latviju kā starptautisko tiesību subjektu un tās pilsoņiem, bet par tiesiskumu plašākā nozīmē.

Atbildības pieprasīšana no starptautisko tiesību pārkāpēja un pārkāpēja pienākums nest atbildību par starptautisko tiesību pārkāpumu nostiprina tiesiskumu starptautiskajās attiecībās. Pārkāpējs, iespējams, tiek atturēts no jaunu pārkāpumu izdarīšanas, tas kalpo kā prevencija citiem iespējamiem starptautisko tiesību pārkāpējiem, tas tādējādi veicina tiesiskumu un stabilitāti starptautiskajās attiecībās.

Šie ir ļoti būtiski praktiski un politiski argumenti, lai prasītu atbildību par okupācijas laikā nodarītā kaitējuma atlīdzību. Taču ir arī jāņem vērā, ka šāda prasība izsauc Krievijas Federācijas asi negatīvu pretreakciju, jo simtiem miljardu dolāru lielu kaitējuma atlīdzību Krievijas Federācija, iespējams, nemaz nespētu izmaksāt, bet kaitējumu tās starptautiskajam prestižam nevēlētos pieļaut.

Var prognozēt iespējamību, ka Latvija ne tikai nesaņem cerēto materiālo labumu, bet attiecību saasināšanās rezultātā cieš Latvijas saimnieciskā sadarbība ar Krieviju, cieš Latvijas ekonomika. Visdrīzāk šāda kaitējuma atlīdzības prasība izsauks arī neizpratni un sašutumu Krievijas pilsoņu vidū, jo viņiem radīsies sajūta, ka Latvija vēlas iedzīvoties uz viņu rēķina, kaut lielākā daļa ekonomiski aktīvo Krievijas pilsoņu nekādā veidā nav kaitējuši Latvijai un diez vai vēlas uzņemties atbildību par Staļina režīma rīcību, no kura pati Krievijas tauta cieta ne mazāk.

Jautājums par starptautiski tiesiskās kaitējuma prasības izvirzīšanu tādējādi būtu ļoti nopietni izsverams politisks lēmums. Iespējams, ka no politiskā viedokļa prātīgi ir uzturēt prasības izvirzīšanas iespējamību, neļaujot tai izbeigties noilguma ceļā, bet nepieciešamības gadījumā šo iespējamību gudri izmantot attiecībās ar Krievijas Federāciju.

Par iespējamo procedūru un izredzēm. Vispirms jāsaka, ka laika gaitā ir tikuši analizēti vairāki starptautisko tiesību problēmjautājumi saistībā ar iespējamību izvirzīt starptautiski tiesisku prasījumu pret Krievijas Federāciju par PSRS okupācijas rezultātā nodarīto kaitējumu.

Pirmkārt, Krievija ir noraidījusi Latvijas tiesības prasīt kaitējuma atlīdzību, uzstājot, ka Latvijas Republika nekādu kaitējumu nav cietusi, jo kā starptautisko tiesību subjekts radās tikai PSRS sabrukuma rezultātā, t.i., noliedzot Latvijas Republikas turpināšanos. Lai cik mums pašsaprotama nebūtu turpināšanās (kontinuitātes) doktrīna, tomēr starptautiski mums nāksies nopietni pūlēties to pierādīt. Latvijas iekšpolitiskajā diskursā nav populāri atcerēties, ka vairākas valstis atzina Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā. Nāktos pamatot, ka, pat nomainoties divām paaudzēm, 1918. gadā dibinātās Latvijas valstiskums un starptautiskā tiesībsubjektība turpināja pastāvēt arī pēc piecdesmit okupācijas gadiem.

Relatīvi nesen ir atkritusi cita starptautisko tiesību problēma. Divdesmit gadu garumā Krievijas Federācija apgalvoja, ka tā nenes atbildību par PSRS rīcību, jo ir 1992. gadā nodibināta valsts, kura nav atbildīga par savas priekšteces PSRS nodarīto kaitējumu. Šobrīd šo problēmu ir atrisinājusi pati Krievijas Federācija, atzīstot, ka ir nevis PSRS pēctece, bet gan PSRS turpinātāja. Tas ir, Krievijas Federācija ir tas pats starptautisko tiesību subjekts, kurš līdz 1991. gada beigām saucās Padomju Sociālistisko Republiku Savienība. Tādējādi prasība pret Krievijas Federāciju būtu prasība pret to pašu starptautisko tiesību subjektu, kurš veica starptautiski prettiesisko rīcību.

Trešā problēma ir tā, ka nav starptautiskās tiesas, kura būtu tiesīga skatīt šādu Latvijas prasījumu. Krievija (tāpat kā vēl joprojām Latvija) nav atzinusi ANO Starptautiskās tiesas jurisdikciju. Arī citām starptautiskajām tiesām nav kompetences vai tiesību izskatīt šādu Latvijas prasību pret Krieviju. Hipotētiski vienīgā iespēja ir panākt ANO Ģenerālās asamblejas lēmumu par vēršanos ANO Starptautiskajā tiesā ar lūgumu Starptautiskajai tiesai sniegt savu konsultatīvo atzinumu jautājumā par Krievijas pienākumu kompensēt Latvijai PSRS okupācijas laikā nodarīto kaitējumu. Pat īpaši neiedziļinoties aspektā, ka šādā gadījumā taisīts Starptautiskās tiesas nolēmums nebūtu saistošs Krievijai, bet iespējamība, ka izdotos panākt vairāk nekā puses ANO dalībvalstu (193 dalībvalstis) pozitīvu lēmumu attiecībā uz triju nelielu Eiropas ziemeļu valstiņu problēmām, kas risinājušās pirms vairāk nekā septiņdesmit gadiem, ir stipri hipotētiska. Vēl viena hipotētiska iespējamība ir izmantot kādu speciālo domstarpību risināšanas modeli turpināta tiesību pārkāpuma gadījumā. Lūk, tīri hipotētisks piemērs. Ja pastāvētu kāds starptautisko tiesību pārkāpums, kurš tika uzsākts PSRS okupācijas laikā un kura sekas turpinās vēl līdz šai dienai, piemēram, PSRS veikts jūras vides piesārņojums, kura sekas turpinājās vēl pēc 2004. gada, kad starp Latviju un Krieviju stājās spēkā 1982. gada ANO Jūras tiesību konvencija, tad vismaz par kaitējuma nodarīšanu Latvijas jūras videi varētu prasīt Krievijas atbildību, piemērojot minētās konvencijas domstarpību risināšanas mehānismu.

No teiktā izriet, ka iespējamība prasīt Krievijas Federācijas starptautiski tiesisko atbildību par PSRS okupācijas laikā nodarīto kaitējumu hipotētiski pastāv, bet ir maz ticama.

Prasības par zaudējumu piedziņu ir iekšpolitiskas un ārpolitiskas izvēles priekšmets

Foto: Boriss Koļesņikovs

PhD Mārtiņš Paparinskis
Londonas Universitātes koledžas asociētais profesors starptautiskajās publiskajās tiesībās

Atbildot uz pirmo jautājumu, es vēlētos aprobežoties ar trim piezīmēm.

Pirmkārt, starptautisko tiesību dimensijā zaudējumu aprēķināšanas pievienotā vērtība ir argumentam par to, ka Latvija nav atteikusies no prasības par starptautisko atbildību. Starptautiskās tiesības pieļauj valstīm atteikties no šādām prasībām vai nu tieši, vai arī netieši, kas var izpausties kā klusēšana ilgā laika periodā.⁷ Regulāra diskusija nacionālajā līmenī par iespējamu prasību, ko starptautiski pauž Latviju starptautiski pārstāvēt tiesīgas personas, var nodrošināt pret nevilšu prasības tiesību zaudēšanu.

Otrkārt, jautājuma formulējums no starptautisko tiesību viedokļa šķiet nedaudz neprecīzs. Zaudējumi nav (tikai) fakta un pierādījumu jautājums noteiktā vēsturiskā periodā, ko var vērtēt atsevišķi no juridiskiem institūtiem un kategorijām, bet gan juridiska argumenta noslēdzošais elements. Divi aspekti, kas ir īpaši svarīgi šāda rakstura starptautisko strīdu risināšanas praksē, ir skaidrība par starptautisko tiesību pārkāpumu – vienīgo starptautiskās atbildības pamatu mūsdienu starptautiskajās tiesībās⁸ – un pārliecība par pierādāmu cēloņsakarību starp starptautisko tiesību pārkāpumu un nodarīto zaudējumu.⁹ Daudzas prasības starptautiskos strīdos tiek zaudētas vai būtiski samazinātas tādēļ, ka nav pierādīta cēloņsakarība vai pieļautas starptautiskiem standartiem neatbilstošas metodoloģiskas kļūdas zaudējumu aprēķinā.

Visbeidzot, kā parasti šajās vēsturiski politiskajās diskusijās ir vietā atgādināt par okupāciju kā juridisku kategoriju. Satversmes tiesa Robežlīguma lietā precīzi norādīja, ka okupācija kā jus in bello (humanitāro tiesību) institūts pati par sevi nav prettiesiska un Latvijas okupācijas prettiesiskums izriet no tās nodibināšanas spēka lietošanas un spēka lietošanas draudu apstākļos.¹⁰ Saprātīgi cilvēki varētu viens otram nepiekrist par to, kādas sekas šis konceptuālais nošķīrums rada attiecībā uz zaudējumu aprēķināšanu.

Viens iespējamais lasījums, kas rod zināmu atbalstu Eritrejas–Etiopijas Prasību komisijas praksē,¹¹ atzītu par kompensējamiem gan humanitāro tiesību pārkāpumus, tajā skaitā rīcību, kas iziet ārpus okupējošās valsts tiesību apjoma (un, protams, citu starptautisko tiesību pienākumu pārkāpumu), gan okupācijas tiesībām atbilstošu rīcību, bet tikai, ja tā tieši izriet no okupācijas nodibināšanas apstākļiem. Ir svarīgi skaidri noformulēt pozīciju šajā jautājumā, arī ņemot vērā to, ka, lai gan acīmredzamāka ir Latvijas kā no prettiesiskas okupācijas cietušas un attiecīgas prasības izvirzošas valsts perspektīva, tā ir arī relatīvi nesen piedalījusies Irākas okupācijā, kuras tiesiskums ir labākajā gadījumā neskaidrs.¹² Šī perspektīva varētu likt piesardzīgāk vērtēt visus okupācijā nodarītos zaudējumus kompensēt prasošus argumentus.

Jautājums par prasībām par zaudējumu piedziņu ir iekšpolitiskas un ārpolitiskas izvēles priekšmets. Šāda rakstura prasības starptautiskajā praksē tiek visbiežāk risinātas savstarpējas vienošanās ceļā vai īpašās starptautiskās institūcijās¹³ un tikai ārkārtīgi retos gadījumos vienpusējas prasības vai iniciatīvas rezultātā.¹⁴ Ieva Miļūna ir erudīti izvērtējusi iespējamos juridiskos mehānismus nesenā "Jurista Vārda" rakstā, kas ir pelnījis būt par atskaites punktu jebkurai nākamai diskusijai par zaudējumu piedziņas juridiskajiem aspektiem.¹⁵ Vienīgais piemetināmais eirosantīms no manas puses būtu norāde uz salīdzinošo praksi: vairākas Eiropas valstis šobrīd publiski apspriež iespējamas prasības pret Vāciju saistībā ar Otrā pasaules kara starptautisko tiesību pārkāpumiem, un Latvijai būtu vērtīgi iepazīties ar citu valstu apsvērumiem.¹⁶