Šī raksta kontekstā gribētos izcelt divus samierināšanās politikas aspektus. Vispirms, ja uz to skatāmies kā starpvalstu attiecību noregulējumu pēc militāra konflikta vai okupācijas – kā centienu atjaunot attiecības starp diviem starptautisko attiecību subjektiem un pārtraukt disfunkcionālo dinamiku starp agresoru un upuri. No otras puses, būtisks ir sabiedrības iekšējais samierināšanās process, kurā noteikta loma ir sabiedrības vēsturiskajai apziņai, kas veido kopējo identitāti gan valsts iekšienē, gan attiecībās ar citām valstīm.

Kas attiecas uz komunisma seku apzināšanu, pirmais samierināšanās aspekts no starptautisko attiecību noregulējuma viedokļa ir ļoti sarežģīts vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, Padomju Savienība nezaudēja Otrajā pasaules karā, līdz ar to nav skaidri definētas agresora un upura dinamikas. Otrkārt, tā vairs nepastāv kā starptautisko attiecību subjekts, un tās saistības ir mantojusi Krievija. Treškārt, Krievija (un agrāk arī Padomju Savienība) nav atzinusi agresiju pret Latviju (vai kādu citu valsti) un pati sevi pozicionē kā upuri, kas cietis no Vācijas agresijas. Visbeidzot, starptautiskā sabiedrība vēl aizvien nav nosodījusi un visticamāk nenosodīs komunismu tā, kā tas tika darīts attiecībā uz nacistisko Vāciju. Tam ir vairāki iemesli – Padomju Savienība bija viena no sabiedrotajām valstīm, un tās nosodījums savu vēsturi liktu pārskatīt arī pārējām sabiedroto spēku valstīm; komunistiskās partijas vēl aizvien ir aktīvas dažādās pasaules vietās, tajā skaitā Eiropā; komunisma noziegumu un Padomju Savienības nosodījums neizbēgami radītu saspīlējumu attiecībās ar Krieviju. Vēl jo vairāk, pat ja komunisms un Padomju Savienība tiktu nosodīti, tas nenozīmētu, ka tam automātiski sekotu starptautiskās sabiedrības prasība pēc seku kompensēšanas.

Lūkojoties jau uz praktiskākiem ārpolitikas manevriem, Krievija ir atkārtoti un skaidri paudusi savu nostāju, ka neviena no Baltijas valstīm nesaņems nekādu kompensāciju par padomju okupāciju, uzsverot, ka Krievija nenes atbildību par Padomju Savienības rīcību. 2018. gada augustā uz Baltijas valstu prasībām kompensēt Padomju Savienības radītos zaudējumus Kremļa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs skaidri atzīmēja: "Šī ir ļoti veca tēma, un karstgalvji – sauksim viņus tā – turpina cilāt šo jautājumu. [..] Te visticamāk nav nekā jauna. Pirmkārt, mēs nepiekrītam terminam "padomju okupācija". Otrkārt, mēs nepiekrītam sarunai par kaut kā kompensēšanu. [..] Ieguldījums, ko Padomju Savienība sniedza infrastruktūras, ekonomikas un sabiedriskās sfēras attīstībai, nedrīkst tikt aizmirsts."² Vēl jo vairāk, Krievija sev tipiskā manierē ir gājusi soli tālāk un šobrīd apgalvo, ka Ukraina tai ir parādā par 60 gadiem Krimas okupācijas,³ tādējādi nonivelējot kompensāciju par režīma noziegumiem pret sabiedrību un pat Krimas šā brīža okupācijas nozīmību. Par spīti tam, ka šī ir ierasta Krievijas ārpolitikas taktika, tā atstāj iespaidu uz to, kā kopumā tiek uztverta diskusija par kompensāciju izmaksu saistībā ar Padomju Savienības radītajiem zaudējumiem, ievedot to pilnīgā strupceļā. Lai samierināšanās varētu notikt, ir nepieciešama abu iesaistīto pušu vēlme jautājumu risināt.

No otras puses, arī Latvijai (un Baltijas valstīm) būtu jāuzmanās, kā tā pozicionē šo jautājumu starptautiskajā arēnā. Būtu jāizvairās nogurdināt starptautisko sabiedrību ar atkārtotu šī jautājuma cilāšanu. Apskatot to, kāda bijusi starptautiskā reakcija uz Polijas centieniem atgriezties pie reparāciju pieprasīšanas no Vācijas par Otrajā pasaules karā nodarītajiem zaudējumiem,⁴ ir skaidrs, ka šis jautājums skatāms ne tikai no morālā, bet arī no reālpolitikas aspekta. No morālā viedokļa ir skaidrs, ka Polijai kā vienai no nacismā visvairāk cietušajām valstīm pienāktos kompensācija. Taču no reālpolitikas viedokļa – Polija 1953. gadā līdz ar Rietumu sabiedrotajiem un Padomju Savienību atteicās no jebkādām tālākām pretenzijām pret Vāciju.⁵ Vēl jo būtiskāk – Vācija šobrīd ir viena no būtiskākajiem Polijas partneriem, kā arī Eiropas Savienības dalībvalsts tāpat kā Polija. No šī skatpunkta ir būtiski uzdot jautājumu, vai šādas, visticamāk, hipotētiskas prasības ir tā vērtas, lai iedragātu starpvalstu attiecības. Protams, Baltijas valstu gadījums ir krasi atšķirīgs – neviena no tām nebauda labas attiecības ar Krieviju, turklāt Krievija turpina īstenot agresīvu ārpolitiku tās tuvajos kaimiņos – bijušajās Padomju Savienības republikās, turklāt Moldovā, Gruzijā un Ukrainā – pat ar militāru iesaisti. Vienlaikus Latvijai būtu jāpatur prātā, ka, pieprasot kompensāciju no Krievijas par padomju okupāciju, jebkāda attiecību normalizēšana tiek atstumta vēl tālāk.

Tomēr tas, ka reāla komunistiskā režīma seku kompensācija šobrīd ir tikpat kā neiespējama, nenozīmē, ka Latvijai būtu jāatsakās no šo seku apzināšanas. Ņemot vērā to, ka tikai daļa no "Komisijas PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai" darba ir seku izteikšana finansiālā formā, ir jāuzsver otrs un svarīgākais samierināšanās politikas aspekts – sabiedrības vēsturiskā apziņa, kam ir milzīga loma sabiedrības identitātes veidošanā un uzturēšanā.

Saskaņā ar Entonija D. Smita (Anthony D. Smith) teikto kopīgas vēsturiskās atmiņas ir viens no kopienu definējošiem elementiem.⁶ Padomju Savienības sabrukums un tam sekojošā Latvijas valstiskās identitātes veidošanās ir sarežģīts jautājums. Nepretendējot uz pilnu jautājuma izklāstu un analīzi, gribētos izcelt, cik liela loma identitātes veidošanā un nosargāšanā bija tieši vēsturiskajai atmiņai par komunistisko teroru pret Latvijas iedzīvotājiem. Šī vēsturiskā atmiņa tobrīd izrietēja galvenokārt no cilvēku atmiņām un bija būtisks pēcpadomju perioda Latvijas identitāti ietekmējošs aspekts. No vienas puses, identitāte tika balstīta vēsturiskajā atmiņā par ciešanām, ko ģimenēm un Latvijas valstij nodarīja Padomju Savienība, kā arī uztverē par vēsturisko netaisnību un starpkaru perioda idealizēšanā. No otras puses, tieši Padomju Savienība kalpoja par negatīvo un būtisko "citu", kas nepieciešams identitātes veidošanā. Padomju Savienība tādējādi kļuva par daļu no neatkarību atguvušās Latvijas valstiskās identitātes – kā sabiedrības vēsture, kas Latvijai tika uzspiesta pret pašas vēlēšanos. Tādējādi vēsturiskās netaisnības izjūta ir kļuvusi par neatņemamu sabiedrības un valstiskās identitātes sastāvdaļu, kas Latvijai ļauj ne tikai nosargāt savu valstiskumu, bet arī skaidri definēt savu nostāju starptautiskajā arēnā.

Komunisma seku izpētes komisijai ir ārkārtīgi būtiska loma tieši no identitātes aspekta. Pirmkārt, vēsturiskās atmiņas izzināšana, dokumentēšana un institucionalizēšana, daļā Latvijas sabiedrības vēl aizvien pastāvot komunisma idealizēšanas riskam un zināmai nostalģijai pēc "padomju laikiem". Otrkārt, vēsturiskā atmiņa par komunisma radītajām ciešanām ļauj Latvijai identificēties ar/pret citiem starptautisko attiecību subjektiem – ar ko Latvija sadarbojas, "draudzējas", ko aizstāv, kas ir tas, pret ko Latvija identificējas – būtiskais "cits". Kamēr pastāv šis "cits", ir daudz vienkāršāk saglabāt savu identitāti un vienlaikus identificēties ar citām postpadomju telpas valstīm. Tādējādi Latvijai ir savs dabiskais "draugu" loks, kas ir īpaši būtisks Krievijas agresijas gadījumā – kā tas pierādījās gan Krievijas–Gruzijas konfliktā (2008. gadā), gan Krievijas–Ukrainas konfliktā (kopš 2014. gada). Vienlaikus seku apzināšana un pamatošana ar skaidriem datiem ļauj atgādināt arī pārējai starptautiskajai sabiedrībai par riskiem, kas vēl aizvien pastāv no Krievijas puses, kā arī zināmā mērā atgādināt, ka Austrumeiropa tika "pamesta" Padomju Savienības ietekmes sfērā un tas nedrīkst atkārtoties.