1. Ievads

2015. gada 15. decembrī Krievijas prezidents parakstīja jaunu federālo likumu, kas dod Krievijas Konstitucionālajai tiesai tiesības apturēt starptautisko cilvēktiesību aizsardzības institūciju lēmumu piemērošanu Krievijā.¹ Šis solis seko nesenajam Krievijas Konstitucionālās tiesas spriedumam, kurā tā pasludināja Krievijas Konstitūcijas pārākumu pār Krievijas slēgtajiem starptautiskajiem līgumiem.² Fonā šiem notikumiem ir Krievijas draudi izstāties no Eiropas Padomes, Rietumu sankcijas saistībā ar Krimas aneksiju un bruņoto konfliktu Ukrainas austrumos, Krievijas paziņojums, ka tā vairs negrasās kļūt par Starptautiskās Krimināltiesas statūtu dalībnieci,³ kā arī Krievijas militārās varenības izrādīšana Sīrijā un ap Krievijas plašajām robežām. Šķiet, ka šie notikumi norāda uz plašāku tendenci sarežģītajās attiecībās starp Krieviju un Rietumiem. Kā atzīmējis Lauri Melkso: "Krievijas politiskā dilemma ir milzīga: vai redzēt sevi kā Eiropas daļu, vai arī kā patstāvīgu civilizāciju, pat naidīgu (romiski ģermāniskajai) Eiropai."⁴ Šķiet, Krievija vēlas atmest savu kopš Padomju Savienības sabrukuma valkāto neveiksmīgā Rietumu mācekļa tēlu. Starptautisko tiesību sfērā tā ir apņēmības pilna realizēt savu redzējumu par to, kādai vajadzētu būt starptautiskajai sistēmai.⁵

Varētu likties pārsteidzoši, ka tieši šādos apstākļos Latvija un arī pārējās Baltijas valstis sāk justies pārliecinātākas attiecībā uz jau vairākus gadu desmitus neatrisināto jautājumu par padomju okupācijas⁶ radītā kaitējuma reparāciju.⁷ Apmēram 25 gadus ilgā kompensāciju prasību vēsture piedzīvoja zināmu kulmināciju 2015. gada 5. novembrī. Šajā dienā visu trīs Baltijas valstu tieslietu ministri pieņēma kopīgu deklarāciju, kurā pauda nostāju, ka Krievijai kā PSRS pienākumu mantiniecei ir jākompensē visi ar okupāciju un tai sekojošo padomju varu Baltijas valstīm nodarītie zaudējumi. Deklarācija arī nosaka, ka Baltijas valstīm ir nepieciešams "sagatavoties starptautiskai tiesvedībai, lai saskaņā ar starptautisko tiesību normām pieprasītu juridiski un ekonomiski pamatotas kompensācijas no Krievijas Federācijas".⁸

Iemesli Latvijas piesardzībai PSRS okupācijas nodarīto zaudējumu kompensāciju jautājumā ir meklējami Latvijas–Krievijas savstarpējo attiecību politikas vēsturē.⁹ Kopumā varētu teikt, ka kopš neatkarības atjaunošanas Latvijai pastāvīgi ir bijušas citas prioritātes. Vispirms Latvija vēlējās, lai pēc iespējas ātrāk valsti pamestu Krievijas armija. Tad par prioritāti kļuva iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO. Tad par galveno ārpolitikas mērķi kļuva Latvijas–Krievijas robežlīguma parakstīšana. Visi šie ir patiesi svarīgi un pamatoti iemesli – it īpaši ņemot vērā, ka iespējamība tik tiešām saņemt kompensācijas no Krievijas ir bijusi visai niecīga. Ir skaidrs, ka Krievija (kura pat neatzīst Baltijas valstu okupācijas faktu) labprātīgi nepiekritīs izmaksāt kompensācijas. Nav arī starptautiskas tiesas, kurai būtu jurisdikcija skatīt strīdu, ja vien abas valstis nenoslēgtu līgumu par strīda nodošanu starptautiskai tiesai.¹⁰ Ņemot vērā šos apsvērumus, Latvijas politiķi izdarīja šķietami saprātīgu izvēli – uzturēt kompensācijas prasības visai neuzkrītoši, bet tajā pašā laikā nemainīgi.

Tomēr šādai pieejai ir arī nozīmīgs trūkums. Kā norādījis Ivars Ijabs: "Kompensāciju jautājums, šķiet, ir kā viens no tirgošanās objektiem plašākā politiskā spēlē starp Latviju un Krieviju, nevis Latvijas valdības principiāla pozīcija."¹¹ Latvijai esot diplomātiski piesardzīgai un neizvirzot skaidru, principiālu pozīciju, Krievija kompensāciju prasību uztver arvien nenopietnāk. Aizņemoties I. Ijaba iepriekš lietoto analoģiju – tirgošanās objekts pakāpeniski krītas vērtībā.

Apzinoties pašreizējo Latvijas–Krievijas un plašākā kontekstā Rietumu–Krievijas attiecību dinamiku, būtu tuvredzīgi skatīt tiesiskos aspektus atrauti no politiskās realitātes.¹² Latvijas iespējamā prasījuma problemātiskākais elements ir nevis prasījuma tiesiskais pamatojums (kuru apskatīsim šajā rakstā), bet gan tas, ka nav tiesas, kurā Latvija varētu vērsties ar prasījumu pret Krieviju, ja vien pati Krievija nepiekrīt šādai tiesvedībai. Ņemot vērā Latvijas ierobežotās iespējas radīt ekonomisku vai politisku spiedienu uz Krieviju, varbūtība, ka Krievija varētu piekrist strīda nodošanai starptautiskai tiesai, ir minimāla. Tomēr neatkarīgi no tā, vai eventuāli šāda starptautiska tiesvedība notiktu, Latvijai ir būtiski apzināt iespējamā prasījuma juridiskās detaļas. Pat ja šāda tiesvedība nekad netiks uzsākta,¹³ savu tiesību zināšana un saprašana var sniegt svarīgu pienesumu Latvijas sabiedrības centieniem izprast savu traumatisko 20. gadsimta pieredzi. Turklāt arī divpusējās attiecībās ar Krieviju Latvijas pozīcija kļūst vājāka, ja Latvija nav izdarījusi savu "mājas darbu", t.i., nav veikusi padziļinātu juridisko izpēti savām tiesībām prasījumam par PSRS nodarītā kaitējuma reparāciju.

Šajā rakstā apskatīsim dažus no Latvijas iespējamās prasības pamata elementiem. Kādas ir būtiskākās starptautisko tiesību normas, kuras pārkāpa PSRS? Vai mūsdienu Krievijas Federācija nes starptautisku atbildību par PSRS pārkāpumiem? Kāda ietekme uz Latvijas prasījuma tiesībām ir laika tecējumam? It īpaši, vai ilgstoša laika perioda notecēšana var atņemt Latvijai tiesības celt starptautisku prasījumu?

2. Valsts atbildības priekšnoteikumi

Valstu starptautiskās atbildības tiesības regulē paražu tiesību normas, kuras Starptautisko tiesību komisija (turpmāk – STK) ir kodificējusi 2001. gada Pantos par valstu atbildību par starptautiski prettiesisku rīcību (turpmāk – Panti par valstu atbildību).¹⁴ Šī dokumenta 1. pantā ir nostiprināts fundamentāls starptautisko tiesību princips:

"1. pants. Valsts atbildība par tās starptautiski prettiesisku rīcību

Katra valsts starptautiski prettiesiska rīcība rada šīs valsts starptautisku atbildību."¹⁵

Šī tiesību norma atspoguļo valsts atbildības tiesību pamatprincipu, ka valsts veikts starptautisko tiesību pārkāpums rada šīs valsts starptautisko atbildību. Šī paražu norma ir piemērota vairākos starptautisko tiesu nolēmumos, arī ANO Starptautiskajā tiesā, piemēram, Korfū kanāla (Lielbritānija pret Albāniju) lietā,¹⁶ Militāro un paramilitāro darbību (Nikaragva pret ASV) lietā¹⁷ un Gabčikovo-Nagymaros (Ungārija pret Slovākiju) lietā.¹⁸ Šī paražu norma ir piemērota arī daudzos starptautisko šķīrējtiesu nolēmumos¹⁹ – tā piemēram, Rainbow Warrior (Jaunzēlande/Francija) lietā šķīrējtiesa atzina, ka "jebkurš saistību pārkāpums, lai kāds arī būtu saistības avots, rada valsts atbildību".²⁰

1. pantā ietvertais pamatprincips tiek plašāk izvērsts Pantu par valsts atbildību 2. pantā:

"2. pants. Valsts starptautiski prettiesiskas rīcības elementi

Valsts rīcība ir starptautiski prettiesiska, ja rīcība, kas izpaužas kā darbība vai bezdarbība:

(a) ir attiecināma uz valsti saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; un

(b) rada valsts starptautisko saistību pārkāpumu."²¹

Kopā abi šie panti nosaka valsts atbildības priekšnoteikumus. Lai valsts būtu starptautiski atbildīga, tai ir jāveic starptautisko tiesību pārkāpums un šim pārkāpumam ir jābūt attiecināmam uz valsti. Pantu par valsts atbildību komentārs norāda, ka šie divi priekšnoteikumi ir izsmeļoši – atbildībai nav nepieciešami it ne kādi citi priekšnoteikumi.²² Tāpat komentārs norāda, ka Panti par valstu atbildību mērķtiecīgi nenosauc kaitējumu kā atbildības priekšnoteikumu. STK uzsver, ka "2. pantā nostiprinātajam principam nav izņēmumu", t.i., pārkāpums un rīcības attiecināmība ir vienīgie priekšnoteikumi, kas nepieciešami, lai iestātos valsts starptautiskā atbildība.²³ Komisija atkārto šo ideju 31. panta komentārā, apspriežot reparāciju. Tā norāda, ka "vispārējais pienākums sniegt reparāciju rodas automātiski, tiklīdz ir veikta starptautiski prettiesiskā rīcība, un kā tāds šis pienākums nav atkarīgs no kādas valsts prasības vai protesta, pat ja nepieciešamā reparācijas forma konkrētajā situācijā var būt atkarīga no cietušās valsts vai valstu reakcijas".²⁴ Apskatīsim secīgi abus šos valsts atbildības priekšnoteikumus Latvijas iespējamā prasījuma par PSRS veikto pārkāpumu reparācijas kontekstā.

2.1. PSRS starptautiski prettiesiskā rīcība

1940. gada 16. jūnijā PSRS iesniedza Latvijai ultimātu, kurā, pamatojoties uz Latvijas it kā veiktiem 1939. gada PSRS–Latvijas Palīdzības pakta pārkāpumiem, PSRS pieprasīja sastādīt Latvijā jaunu valdību, kā arī bez kavēšanās nodrošināt PSRS karaspēka brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā.²⁵

"PSRS valdība uzskata par pilnīgi nepieciešamu un neatliekamu sekojošo:

1) nekavējoties sastādīt Latvijā tādu valdību, kas būtu spējīga un gatava nodrošināt Padomju–Latvijas savstarpējās palīdzības pakta godīgu izvešanu dzīvē;

2) bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā, lai tās novietotu Latvijas svarīgākajos centros tādā skaitā, kas būtu pietiekošs, lai nodrošinātu PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības pakta realizēšanas iespēju un novērstu varbūtējus provokatoriskus aktus pret padomju garnizonu Latvijā.

Padomju valdība uzskata šo prasību izpildīšanu par tādu elementāru noteikumu, bez kura nav iespējams panākt Padomju–Latvijas savstarpējās palīdzības pakta godīgu un lojālu izpildīšanu.

Padomju valdība gaidīs Latvijas valdības atbildi līdz 16. jūnija plkst. 11 naktī. Latvijas valdības atbildes nepiesūtīšana līdz šim termiņam tiks uzskatīta par atteikumu izpildīt augšminētas Padomju Savienības prasības."²⁶

Latvija piekrita ultimātam, un 17. jūnijā padomju armija šķērsoja Latvijas robežu.²⁷ 21. jūnijā notika PSRS apstiprinātās jaunās valdības sēde,²⁸ un nepilnu mēnesi vēlāk – jaunas Saeimas vēlēšanas, kurās kandidēja tikai viens saraksts – komunistiskais "Darba tautas bloks". Jaunā Saeima 21. jūlijā lūdza PSRS Augstāko padomi uzņemt Latviju PSRS sastāvā,²⁹ kas arī notika divas nedēļas vēlāk – 1940. gada 5. augustā.

PSRS 1940. gadā veiktā Latvijas okupācija³⁰ un tai sekojošā prettiesiskā aneksija³¹ juridiskajā zinātnē ir daudzkārt kvalificēta kā agresija.³² Fakts, ka Latvijas armija neizrādīja organizētu pretestību, nemaina PSRS rīcības juridisko kvalifikāciju. Kā secinājis Nirnbergas tribunāls attiecībā uz Vācijas veikto Austrijas Anschluss, Vācijas rīcības kvalifikāciju neietekmē tas, ka iebrukums ir noticis bez militāra konflikta: "Fakti skaidri pierāda, ka mērķa sasniegšanai ir tikušas izmantotas agresora metodes. Galīgais faktors bija Vācijas militārā varenība, kas tiktu izmantota, ja notiktu jebkāda pretošanās."³³

Arī Latvijas valdības piekrišana ultimāta prasībām nemaina PSRS iebrukuma kvalifikāciju. Starptautiskajās tiesībās piekrišana, kas dota spēka lietošanas draudu rezultātā, nav spēkā esoša. Mūsdienās šī paražu norma ir atspoguļota Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 52. pantā.³⁴ Savukārt 1940. gadā pienākums neizmantot bruņotu spēku kā līdzekli starpvalstu attiecībās izrietēja no 1928. gada Kelloga–Briāna pakta 1. panta³⁵ (gan Latvija, gan PSRS bija pakta dalībvalstis). Šāda ultimāta uzstādīšana jau pati par sevi pārkāpa PSRS saistības saskaņā ar Kelloga–Briāna paktu.

Vērtējot, vai Latvijas valdība piekrita ultimāta prasībām brīvprātīgi vai draudu rezultātā, ir jāņem vērā konteksts, kurā piekrišana tika sniegta. PSRS pie Latvijas robežas bija koncentrējusi ievērojamu militāro spēku,³⁶ kā arī nesen bija iebrukusi Polijā un Somijā, un tikai divas dienas iepriekš Lietuvā. Šādos faktiskajos apstākļos, kā arī ņemot vērā, ka ultimātā PSRS pieprasīja nomainīt Latvijas valdību (tā pārkāpjot pienākumu neiejaukties citas valsts iekšējās lietās), Latvijas valdības piekrišanu var uzskatīt vienīgi par tādu, kas sniegta spēka lietošanas draudu rezultātā un tādēļ spēkā neesošu. Šādu 1940. gada jūnija notikumu vērtējumu apstiprina arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kura spriedumā "Ždanoka pret Latviju" atzina, ka "pēc ultimāta par neierobežota skaita padomju karavīru izvietošanu Baltijas valstīs 1940. gadā 16.–17. jūnijā padomju armija iebruka Latvijā un divās citās neatkarīgajās valstīs"³⁷ (autora izcēlums). Līdzīgi šos notikumus ir vērtējuši arī ievērojamākie starptautisko tiesību juristi. Tā, piemēram, Džeimss Kraufords ir norādījis, ka "Padomju Savienība 1940. gadā okupēja un anektēja Baltijas valstis spēka lietošanas un spēka draudu apstākļos".³⁸

Neatkarīgi no tā, vai agresijas aizliegums 1940. gadā bija nostiprinājies kā paražu tiesību norma, neapšaubāmi ir tas, ka agresijas aizliegums bija iekļauts vairākos Latvijai un PSRS saistošos starptautiskos līgumos. Agresijas aizliegums bija ietverts 1928. gada Kelloga–Briāna paktā, 1932. gada PSRS–Latvijas Neuzbrukšanas līgumā un 1933. gada Londonas konvencijā par agresijas definīciju.³⁹ Tāpat PSRS iebrukums Latvijā pārkāpa arī vairākas citas PSRS līgumiskās saistības pret Latviju. Tā, piemēram, iebrūkot Latvijā, PSRS pārkāpa 1920. gada Krievijas–Latvijas Miera līgumā⁴⁰ iekļauto pienākumu atzīt Latvijas neatkarību un 1939. gada PSRS–Latvijas Palīdzības paktā noteikto pienākumu neiejaukties Latvijas iekšējās lietās.

Turklāt, gan 1940. gadā, gan turpmākajos gados PSRS kā Latviju okupējusī vara pārkāpa 1907. gada Hāgas VI konvencijas noteikumus. Kā norādījis L. Melkso: "Pat pašā minimālākajā skatījumā PSRS bija saistoši 1907. gada Hāgas noteikumi, kad tā prettiesiski anektēja Baltijas valstis. PSRS valdības organizētās masveida deportācijas un "likvidācijas" Baltijas valstīs rupji pārkāpa šo starptautisko tiesību primārajās normās noteikto minimālo standartu. Bez pienācīga procesa tūkstošiem baltiešu tika piespriesti gari ieslodzījumi Gulaga nometnēs apstākļos, kurus var nodēvēt vienīgi par "vergu darbu" PSRS labā."⁴¹

Bez Otrā pasaules kara laikā veiktajiem kara noziegumiem pēckara gados PSRS veiktās represijas, it īpaši 1941. gada un 1949. gada deportācijas,⁴² ir kvalificējamas kā noziegumi pret cilvēci.⁴³

Tāpat arī PSRS nodarītais kaitējums Latvijas videi pārkāpj starptautisko vides tiesību paražu normu, kura jau 1941. gadā tika atzīta Trail Smelter lietā.⁴⁴ Visbeidzot, arī visā okupācijas laikā Latvijas tautsaimniecībai nodarītie zaudējumi izriet no PSRS iepriekš aprakstītajiem starptautisko tiesību pārkāpumiem – agresijas, iejaukšanās citas valsts iekšējās lietās un prettiesiskās aneksijas.

2.2. Rīcības attiecināmība

Otrs valsts atbildības priekšnoteikums saskaņā ar 2001. gada Pantiem par valstu atbildību ir prettiesiskās rīcības attiecināmība uz valsti. Lai valsts būtu starptautiski atbildīga, prettiesiskajai rīcībai ir jābūt atzīstamai par valsts rīcību. Valsts ir juridiska fikcija, kura nespēj veikt darbības bez citu personu iesaistes⁴⁵ – faktiski prettiesisko rīcību var paveikt tikai cilvēki vai cilvēku grupas. Attiecināmības principi nosaka, kuru personu rīcība un kādos gadījumos ir uzskatāma par valsts rīcību, tādējādi radot valsts atbildību.

Attiecībā uz iepriekš apskatītajiem starptautisko tiesību pārkāpumiem varam visai nešaubīgi secināt, ka tie ir attiecināmi uz PSRS.⁴⁶ Agresija, prettiesiska spēka lietošana, iejaukšanās valsts iekšējās lietās un prettiesiskā okupācija, visi šie pārkāpumi ir PSRS valsts institūciju veikti un tādēļ attiecināmi uz PSRS saskaņā ar Pantu par valstu atbildību 4. pantā atspoguļoto paražu tiesību normu.⁴⁷

Šķietamas šaubas par attiecināmību varētu radīt arguments, ka daļu no starptautisko tiesību pārkāpumiem veica vietējie, t.i., Latvijas PSR amatpersonas bez Maskavas pavēlēm vai pārraudzības. Tomēr šāds arguments ir aplams no starptautisko tiesību viedokļa, jo maldīgi pieņem, ka Latvijas PSR amatpersonas starptautisko tiesību izpratnē ir nošķiramas no PSRS amatpersonām. Līdz pat neatkarības atjaunošanai 1991. gadā Latvija atradās PSRS okupācijā un de facto bija iekļauta PSRS sastāvā. Visā okupācijas laikā Latvijas PSR nebija atsevišķa valsts, bet gan daļa no PSRS. Tādēļ arī Latvijas PSR amatpersonas šajā periodā (neskatoties uz LPSR formālo republikas statusu) saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir atzīstamas par PSRS valsts institūciju amatpersonām.⁴⁸

Turklāt visi nozīmīgākie starptautisko tiesību pārkāpumi Latvijas teritorijā (arī gadījumos, kad tos izpildīja Latvijas PSR amatpersonas) faktiski tika veikti saskaņā ar Maskavas pavēlēm. Tā piemēram, viens no smagākajiem visa okupācijas laika noziegumiem – 1949. gada marta deportācijas, kurās no Latvijas tika izsūtīti vairāk nekā 42 000 cilvēku⁴⁹ – notika saskaņā ar 1949. gada 29. janvāra PSRS Ministru padomes pilnīgi slepeno rīkojumu Nr. 390-138.⁵⁰ Šis rīkojums Latvijā tika ieviests ar Latvijas PSR Ministru padomes 17. marta pilnīgi slepeno lēmumu Nr. 282 "Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR", kurš deportāciju veikšanu uzdeva īstenot Latvijas PSR Valsts Drošības ministrijai (turpmāk – LPSR VDM", vēlāk pārdēvēta par LPSR Valsts Drošības komiteju).⁵¹

Arī citu personu rīcība, kuras bija iesaistītas deportāciju veikšanā, bet nebija PSRS amatpersonas, piemēram, LPSR VDM nozīmētie pagastu pilnvarotie, kuri pavadīja VDM operatīvās grupas, arī ir attiecināma uz PSRS. Šīs personas, kaut arī tās nepiederēja PSRS valsts institūcijām, rīkojās saskaņā ar PSRS amatpersonu rīkojumiem. Starptautisko tiesību paražu norma, kura ir daudzkārt piemērota starptautisko tiesu praksē⁵² un atspoguļota arī Pantu par valsts atbildību 8. pantā, nosaka, ka rīcība ir attiecināma uz valsti, ja tā tiek veikta saskaņā ar šīs valsts rīkojumiem vai tās vadībā vai kontrolē.⁵³ Atbilstoši šai normai arī jebkuras ar PSRS valsts institūcijām formāli nesaistītas personas rīcība ir attiecināma uz PSRS, jo tā tika veikta saskaņā ar PSRS amatpersonas rīkojumiem un to vadībā.

2.3 Valsts atbildības objektīvā daba

Starptautiski prettiesiskās rīcības kontekstā pievērsīsimies kādam valsts atbildības tiesību teorijas aspektam, kurš (vismaz teorijā) spēlē lomu arī Latvijas tiesībās prasīt atbildību par PSRS pārkāpumiem. Pantu par valstu atbildību 1. un 2. pantā aprakstītā pieeja (t.i., valsts ir atbildīga, ja ir veikts starptautisko tiesību pārkāpums un pārkāpums ir attiecināms šo uz valsti) doktrīnā nereti tiek dēvēta par objektīvo atbildību.⁵⁴ Atbildība ir objektīva tādā ziņā, ka pārkāpumu veikusī valsts ir atbildīga neatkarīgi no tā, vai kāda cita valsts ir cietusi pārkāpuma rezultātā, un neatkarīgi no tā, vai citas valstis pieprasa atbildību. Šīs doktrīnas loģika ir tāda, ka jebkurš pārkāpums pats par sevi kaitē starptautiskās sabiedrības interesēm, kura ir ieinteresēta starptautisko normu ievērošanā. Tieši šajā ziņā atbildība ir objektīva vai automātiska, pat ja neviena valsts to nepieprasa vai nav cietusi.

Kaitējuma kā atbildības priekšnoteikuma atmešana fundamentāli ietekmē valsts atbildības tiesības. Lai gan tas var likties nebūtisks doktrināls sīkums, atteikšanās no kaitējuma kā atbildības priekšnoteikuma pārorientē valsts atbildības tiesības no privāttiesību paradigmas (t.i., tiesiskās attiecības veidojas tikai starp pārkāpēju un cietušo) uz visas starptautiskās kopienas interešu aizsardzību.⁵⁵ Šīs pārorientācijas rezultātā valsts atbildības tiesības vairs necentrējas tikai un vienīgi uz cietušās valsts individuālo interešu aizsardzību. Atzīstot valstu atbildību neatkarīgi no kaitējuma rašanās vai atbildības pieprasīšanas, valsts atbildības tiesības uzsver visas starptautiskās kopienas ieinteresētību starptautiskās publiskās kārtības ievērošanā. Kā norādījis STK īpašais ziņotājs: "Starptautiskās atbildības jēdziena "rekonceptualizācija", atsakoties no kaitējuma kā priekšnoteikuma atbildības pastāvēšanai, objektivizē šo jēdzienu tādā ziņā, ka no starpvalstu perspektīvas esam nonākuši "kopienas" vai "sabiedrības" perspektīvā: atbildība pastāv pati par sevi, neatkarīgi no tās iedarbības."⁵⁶

Papildus konceptuālajai nozīmei atteikšanās no kaitējuma kā atbildības priekšnoteikuma rada arī pavisam konkrētas sekas. Ja atbildība rodas automātiski, tiklīdz ir noticis pārkāpums (kā to paredz 1. un 2. pants), tas nozīmē, ka pārkāpuma veikšana automātiski rada arī atbildības sekas: pienākumu pildīt pārkāpto saistību, pienākumu pārtraukt pārkāpumu, to neatkārtot un sniegt reparāciju – pat tādā gadījumā, ja cietusī valsts nav pieprasījusi atbildību. Šis ir vēl viens būtisks pavērsiens pretim starptautiskās kopienas interešu aizsardzībai, kas ietverts Pantos par valstu atbildību. Ja pārkāptais pienākums ir pret visu starptautisko kopienu, tad no pārkāpuma automātiski izrietošo pienākumu pildīšanu (t.i., pildīt saistību, pārtraukt pārkāpumu un sniegt reparāciju) var pieprasīt ne tikai cietusī valsts, bet jebkura valsts. Tā pārkāpuma rezultātā atbildīgā valsts papildus iepriekš pastāvējušajam primārajam pienākumam iegūst jaunus sekundāros pienākumus, kuru pildīšanu var pieprasīt ne tikai cietusī, bet jebkura valsts.

Tā piemēram, prettiesiski iebrūkot Baltijas valstīs un okupējot tās, PSRS ieguva jaunus pienākumus pārtraukt okupāciju un sniegt reparācijas. Atbildības objektīvā daba izpaužas tādējādi, ka PSRS ieguva šos sekundāros pienākumus neatkarīgi no tā, vai cietušās valstis pieprasīja atbildību vai nē. Šo sekundāro pienākumu pastāvēšana iegūst praktisku pielietojumu caur citu valstu (t.i., valstu, kuras nav cietušās) tiesībām pieprasīt atbildību no pārkāpējas valsts neatkarīgi no tā, vai šādu prasījumu ceļ cietušās valstis. Trešajām valstīm ir prasījuma tiesības ne tādēļ, ka tās būtu cietušas, bet tādēļ, ka tās aizstāv visas starptautiskās kopienas interesi saglabāt starptautisko mieru, drošību un tiesiskumu. Tādējādi atbildības objektīvā daba ir konceptuālais pamatojums trešo valstu, kuras pašas nav tieši cietušas pārkāpuma rezultātā, tiesībām pieprasīt atbildību no pārkāpēja.

PSRS veikto pārkāpumu gadījumā atbildības "objektivitāte" vismaz šobrīd paliek bez praktiskās sekām. Pašreizējā starptautisko attiecību dinamika neliecina, ka kāda trešā valsts varētu pieprasīt Krievijas atbildību par Baltijas valstīm okupācijas laikā nodarīto kaitējumu. Latvijas un arī pārējo Baltijas valstu gadījumā varbūtība, ka kāda cita valsts cels prasību pret Krieviju, lai piedzītu kompensācijas baltiešu labā, šķiet visai maza. No visām valstīm, kas varētu kaut vai apcerēt šādu rīcību, tikai Ukraina un Gruzija varētu būt vismaz attāli ieinteresētas vēl vairāk pasliktināt savas jau tā sarežģītās attiecības ar Krieviju. Abām šīm valstīm šobrīd ir savas daudz jaunākas, aktuālākas un procesuāli vienkāršākas prasības pret Krieviju.⁵⁷ Jebkurā gadījumā arī šīs valstis saskartos ar to pašu problēmu, ar kuru saskaras Latvija – nav starptautiskas tiesas, kurai būtu saistoša jurisdikcija pār šo starpvalstu strīdu. Tomēr atbildības "objektivitāte" un no tās izrietošās trešo valstu tiesības ir nozīmīgs aspekts, kas Latvijai ir jāzina un jāsaprot, apzinot starptautisko tiesību normas, kas regulē valstu atbildību.

3. Vai Krievijas Federācija ir atbildīga par PSRS pārkāpumiem?

Šajā nodaļā pievērsīsimies jautājumiem, kas saistīti ar atbildīgās valsts noteikšanu. Lai Latvija kā cietusī valsts⁵⁸ varētu prasīt atbildību no Krievijas Federācijas par PSRS veiktajiem pārkāpumiem, ir jākonstatē, ka Latvija ir tas pats starptautisko tiesību subjekts, kura tiesības 1940. gadā un turpmākajos okupācijas gados pārkāpa PSRS. Tāpat, lai Latvija būtu tiesīga prasīt atbildību tieši no mūsdienu Krievijas Federācijas, būtu jāpierāda, ka Krievijas Federācija ir tas pats starptautisko tiesību subjekts, kurš veica pārkāpumus (t.i., Krievijas Federācija ir PSRS turpinātāja), vai arī ka Krievija nes atbildību par PSRS pārkāpumiem kā PSRS pēctece.

Attiecībā uz Latviju nepārtrauktību kā analīzes sākuma punktu pieņemsim secinājumus par Latvijas nepārtrauktību starptautiskajās tiesībās. Lai gan prettiesiskās okupācijas periods Baltijas valstu gadījumā ir ievērojami ilgāks nekā citos atzītos nepārtrauktības gadījumos, pateicoties plašajai starptautiskajai atzīšanai, Baltijas valstu pozīcija tomēr šķiet visai pārliecinoša. Attiecīgi mūsdienu Baltijas valstis ir uzskatāmas par PSRS pārkāpumos cietušajām valstīm, kuras ir tiesīgas pieprasīt atbildību no PSRS turpinātājas. Tāpat šajā nodaļā neatgriezīsimies pie teorijas jautājuma – vai statuss izriet no subjekta tiesību un pienākumu summas, vai tieši pretēji – tiesības un pienākumi izriet no subjekta statusa? Tā vietā noskaidrosim: cik lielā mērā Krievija faktiski turpina PSRS tiesībsubjektību; vai tā nes atbildību tikai tad, ja tā ir PSRS turpinātāja; vai atbildība iestātos arī gadījumā, ja Krievijas Federācija būtu jauna valsts?

3.1. Vai Krievijas Federācija ir PSRS tiesībsubjektības turpinātāja?

Neilgi pēc PSRS sabrukuma 1991. gada decembrī gan valstu prakse, gan tiesību doktrīna piedāvāja visai atšķirīgus vērtējumus "jaunās" Krievijas tiesiskajam statusam.⁵⁹ 1991. gada 8. decembra Minskas lēmumos Krievija, Ukraina un Baltkrievija viennozīmīgi apliecināja, ka bijušās PSRS republikas ir kļuvušas par neatkarīgām valstīm.⁶⁰ Tāpat Minskas lēmumi noteica, ka "PSRS beidz pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts un ģeopolitiska realitāte".⁶¹ Šis nozīmīgais paziņojums šķietami norāda uz PSRS kā valsts izbeigšanos un attiecīgi arī varētu liecināt, ka Krievijas Federācija nevēlējās turpināt PSRS tiesībsubjektību.

Tomēr Minskas deklarācija par PSRS kā starptautisko tiesību subjekta izbeigšanos ir jāvērtē vēsturiskajā kontekstā un arī kontekstā ar vēlāko Krievijas rīcību. Ļoti iespējams, ka šī formulējuma mērķis nebija izteikt Krievijas pozīciju attiecībā uz valsts nepārtrauktību, t.i., ka tā nav PSRS turpinātajā, bet gan skaidri norādīt no PSRS neatkarību ieguvušajām valstīm, ka Krievija nemēģinās saglabāt PSRS ar spēka palīdzību. Citiem vārdiem sakot, Minskas Deklarācijas mērķis nebija lauzt tiesisko nepārtrauktību starp PSRS un jauno Krievijas Federāciju, bet mazināt spriedzi bijušajās PSRS Republikās, kuras 1991. gada decembrī nebūt nebija pārliecinātas, ka Krievija pieļaus PSRS sadalīšanos.

Savukārt Krievijas vēlākā rīcība visai skaidri liecina par vēlmi būt par PSRS kā starptautisko tiesību subjekta turpinātāju. Nepilnas divas nedēļas pēc Minskas deklarācijas 1991. gada 21. decembrī Alma-Atā Neatkarīgo Valstu Savienības (turpmāk – NVS) dalībvalstu lēmumi paredzēja, ka Krievija tiks uzskatīta par PSRS turpinātāju starptautiskajās organizācijās – pārņems PSRS vietu ANO un nozīmīgajā ANO Drošības padomē, kā arī citās starptautiskajās organizācijās.⁶² Vairums citu valstu, cenšoties panākt kodolieroču neizplatīšanos postpadomju valstīs, atbalstīja šādu pieeju.⁶³ Tāpat Alma-Atas Deklarācijā jaunizveidotās NVS valstis piekrita pārņemt PSRS līgumsaistības – gan divpusējos, gan daudzpusējos līgumus attiecībā uz savu teritoriju.⁶⁴ Jāatzīmē, ka PSRS slēgto līgumu pārņemšana praksē nebūt nebija automātiska. Vairumā gadījumu gan Krievijas Federācija, gan tās līgumpartneri vēlējās izvērtēt katra atsevišķa līguma atbilstību pašreizējām valsts interesēm.⁶⁵ Vēl trīs dienas vēlāk, 24. decembrī, Krievijas Federācijas prezidents Jeļ­cins nosūtīja vēstuli ANO ģenerālsekretāram, kurā norādīja, ka Krievijai ir saistoši visi ANO līgumi, kurus bija slēgusi, vai kuriem bija pievienojusies PSRS no brīža, kad tie bija saistoši PSRS.⁶⁶ Tāpat Krievija informēja arī citus starptautisko līgumu depozitārijus par PSRS saistību pārņemšanu.⁶⁷ Cits būtisks Alma-Atas lēmumu elements bija kodolieroču lietošanas nosacījumi. Vienošanās paredzēja, ka lēmumu par Baltkrievijā un Ukrainā esošo kodolieroču lietošanu var pieņemt tikai Krievijas Federācijas prezidents.⁶⁸

Arī turpmākajos gados Krievija veica vairākus tiesiski nozīmīgus soļus, kuri liecina, ka tā turpināja PSRS tiesības un pienākumus. Tā 1993. gada 2. aprīlī Parīzē Krievija parakstīja deklarāciju, ar kuru tā uzņemas atmaksāt PSRS ārējo parādu. 1996. gadā Krievijas premjerministrs paziņoja, ka Krievija atmaksās arī cara laika Krievijas impērijas parādus.⁶⁹ Savukārt 1997. gadā Krievija parakstīja līgumu ar Franciju par visa Francijas aizdevuma kopš 1917. gada atmaksu.⁷⁰ 1992. gadā Krievija noslēdza līgumu ar Vāciju, kurā tā apņēmās nodrošināt Krievijas teritorijā prettiesiski ievesto Otrā pasaules kara beigās nolaupīto mākslas darbu restitūciju.⁷¹ Šī līguma 15. pants faktiski satur Krievijas kā PSRS, turpinošās valsts pienākumu veikt restitūciju sakarā ar PSRS starptautiski prettiesisku rīcību.⁷²

Daudzas pasaules valstis atsevišķi nelēma par Krievijas valstiskuma atzīšanu.⁷³ Visas valstis, kurām bija diplomātiskās attiecības ar PSRS, turpināja šīs attiecības arī ar Krievijas Federāciju.⁷⁴ Viens būtisks izņēmums ir ASV, kuras formāli atzina Krievijas Federāciju kā jaunu valsti un arī formāli nodibināja diplomātiskās attiecības ar jaunatzīto Krievijas Federāciju. Tajā pašā laikā arī ASV atbalstīja PSRS vietas ANO un ANO Drošības padomē nodošanu Krievijas Federācijai.⁷⁵ Tāpat Krievija pārņēma arī visas PSRS vēstniecības citās valstīs.⁷⁶

No iepriekš minētā redzam, ka Krievija pārņēma PSRS vietu starptautiskajās organizācijās, pārņēma PSRS ārvalstīs esošos īpašumus, PSRS saistošos līgumus un parādus. Savukārt valstu prakse liecina, ka vairums valstu (un arī pati Krievija) uzskatīja Krievijas Federāciju par PSRS tiesībsubjektību turpinošu valsti. Visi šie apstākļi liek domāt, ka Krievijas Federācija tik tiešām turpināja PSRS starptautisko tiesībsubjektību.⁷⁷ Kā ir norādījis L. Melkso: "Krievija vēlējās nepārtrauktību, un starptautiskā kopiena to atbalstīja. Rezultātā PSRS neizzuda kā starptautisko tiesību subjekts – tās starptautisko tiesībsubjektību turpināja Krievija."⁷⁸

Krievijas tiesību zinātnieki pat argumentē, ka mūsdienu Krievijai ir tiesības uz cariskās Krievijas impērijas īpašumiem.⁷⁹ Šādu argumentu ir iespējams uzturēt tikai tad, ja uzskatām, ka cariskās Krievijas valstiskumu turpināja PSRS, kuru savukārt turpina mūsdienu Krievijas Federācija.

Tā kā Krievijas Federācija ir PSRS tiesībsubjektības turpinātāja, tā ir uzskatāma par valsti, kas veikusi iepriekš aprakstītos starptautisko tiesību pārkāpumus. Attiecīgi Krievija saskaņā ar starptautiskajām tiesībām arī nes atbildību par PSRS veiktajiem pārkāpumiem,⁸⁰ un tai ir pienākums sniegt cietušajām valstīm pilnu reparāciju par nodarīto kaitējumu,⁸¹ kas var izpausties kā restitūcija, kompensācija un satisfakcija.⁸² Valsts turpinātāja nevar izvēlēties tikai atsevišķas sev vēlamas tiesības – tā turpina iepriekšējās valsts tiesībsubjektību, un tādēļ tai ir jāturpina arī visi attiecīgās valsts uzņemtie pienākumi. Kā norāda L. Melkso: "Jauns režīms, kas turpina pārvaldīt to pašu valsti un atsaucas uz iepriekšējā režīma tiesībām, nevar vienkārši atteikties no tiesiskiem pienākumiem un atbildības."⁸³ Tomēr sev vēlamo tiesību uzturēšana un atteikšanās no atsevišķiem pienākumiem, ieskaitot atbildību par PSRS veiktajiem pārkāpumiem, ir tieši tas modelis, kuru ir izvēlējusies Krievijas Federācija.

3.2. Valsts atbildība tiesību pēctecības gadījumos

Neskatoties uz iepriekš minētajiem argumentiem par labu PSRS tiesībsubjektības turpinātībai, tiesību zinātnē ir pārstāvēts arī viedoklis, ka PSRS kā valsts ir beigusi pastāvēt un attiecīgi arī Krievijas Federācija ir jauna valsts, nevis PSRS turpinātāja.⁸⁴ Ņemot vērā šos viedokļus, kā arī Krievijas principiālo nevēlēšanos uzņemties atbildību kā valstij, kas turpina PSRS tiesībsubjektību, apskatīsim, kā valsts atbildības normas darbojas valstu pēctecības gadījumos, t.i., situācijās, kurās kāda valsts ir beigusi pastāvēt un tās vietā ir radusies jauna valsts.

Vīnes konvencijas par valstu pēctecību attiecībā uz līgumiem 2. pants paredz, ka "valstu pēctecība ir vienas valsts nomaiņa ar citu valsti atbildībā par starptautiskām attiecībām attiecīgajā teritorijā".⁸⁵ Konvencijā iekļautā definīcija ir visai šaura, jo kā norādījusi STK, konvencija ir attiecināma tikai uz tām situācijām, kurās valsts nomaiņa notiek saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.⁸⁶ Plašāk atzīta valsts pēctecības definīcija neizvirza specifisku izmaiņu tiesiskuma priekšnoteikumu un jēdzienā "valsts pēctecība" iekļauj jebkuru situāciju, kad vienas valsts vietā rodas cita – jauna valsts – valsts pēctece. Terminu izpratni apgrūtina arī vārda "pēctecība" parastā – sarunvalodas – nozīme. Mēs varētu sagaidīt, ka "valsts pēctece" būs savas priekšteces "mantiniece" un pārņems tās atstātās saistības. Tomēr starptautiskajās tiesībās terminam ir specifiska, no sarunvalodas atšķirīga nozīme. Valsts pēctece starptautisko tiesību izpratnē ir jauns starptautisko tiesību subjekts, kurš nebūt automātiski nepārņem vairs nepastāvošas valsts tiesības un pienākumus.

Valstu pēctecība var notikt visdažādāko politisko notikumu kontekstā. Valsts var pilnībā sadalīties atsevišķās daļās (piemēram, Čehoslovākijas vietā, rodoties Čehijai un Slovākijai). Jauna valsts pēctece var rasties, kādai teritorijai atdaloties no pastāvošas valsts (piemēram, Somija 1917. gadā atdalījās no pēcrevolūcijas Padomju Krievijas). Jauna valsts var rasties, arī apvienojoties vairākām valstīm vai bijušajām kolonijām iegūstot neatkarību. Tomēr, lai kādi būtu izmaiņu faktiskie apstākļi, visiem valsts pēctecības gadījumiem kopīgā iezīme ir suverēnās varas pastāvīga pārēja uz jaunu starptautisko tiesību subjektu.⁸⁷

Visos šajos gadījumos rodas problēmjautājumi attiecībās uz vecā subjekta slēgtajiem līgumiem, parādiem, vēstniecībām citās valstīs, vecā subjekta nacionālo tiesību piemērošanu jaunā subjekta nacionālajās tiesībās, privāttiesisku saistību turpināšanos, pilsonību un citiem jautājumiem.⁸⁸ Lai gan ilgu laika posmu valsts pēctecības tiesībās pastāvēja princips, ka jaunais starptautisko tiesību subjekts nepārņem vecā subjekta tiesības un pienākumus, šis princips nebūt vairs nav universāli piemērojams. Valsts pēctecības normas ir piemērojamas ciešā saistībā ar citām starptautisko tiesību normām, piemēram, starptautisko līgumu tiesībām vai normām, kas regulē pilsonību.⁸⁹ Tādēļ, neskatoties uz principiālo nostāju, ka jaunais subjekts savu pastāvēšanu sāk ar tabula rasa, jaunajam subjektam var nākties pārņemt atsevišķus vecā subjekta starptautiskus pienākumus attiecībā uz savu teritoriju.

3.2.1. Vai tabula rasa princips ir spēkā?

Kontekstā ar valstu starptautisko atbildību būtisks ir jautājums: vai valsts pēctece pārņem savas priekšteces pienākumu sniegt reparāciju par priekšteces veiktu starptautisko tiesību pārkāpumu?⁹⁰ Vēsturiski tradicionālā atbilde uz šo jautājumu ir negatīva, t.i., valsts pēctece (jaunā valsts) nenes atbildību par priekšteces pārkāpumiem.⁹¹ Kā pamatojums šim principam visbiežāk tiek norādīti divi 20. gadsimta sākuma šķīrējtiesu spriedumi: Robert E. Brown v. Great Britain⁹² un F.H. Redward v. US.⁹³ Abi šie spriedumi atbalstīja nostāju, ka pēctecības gadījumos atbildība netiek pārņemta, un 20. gadsimta gaitā šī norma arvien biežāk tika uzskatīta par vispārēji piemērojamu principu pēctecības gadījumos.⁹⁴

Tomēr šķiet, ka tabula rasa principa prominence pēctecības tiesībās primāri bija pamatota ar vēsturisko kontekstu, kurā princips izveidojās un kurš mūsdienās ir zaudējis aktualitāti. Princips veidojās koloniālisma laikā, kad eiropieši kolonizēja vienu vai otru "necivilizēto" sabiedrību. Eiropieši nebija ieinteresēti, lai viņu izveidotās kolonijas būtu atbildīgas par iepriekš pastāvējušo valstisko veidojumu rīcību. Savukārt 20. gadsimtā dekolonizācijas laikā jaunizveidotās valstis – bijušās kolonijas – atkal nebija ieinteresētas nest atbildību par bijušo koloniālo saimnieku veiktajiem pārkāpumiem. Šie varētu būt daži no iemesliem, kuru dēļ valstis vēlējās, lai tabula rasa nostiprinātos kā vadošais princips atbildības pēctecības jautājumos.

Tomēr pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados vairāki ievērojami starptautisko tiesību juristi minēto principu sāka uzlūkot ļoti kritiski.⁹⁵ Šīs kritikas pamatā ir arguments, ka tabula rasa princips attiecībā uz atbildību minētajos spriedumos tika atzīts, pateicoties ļoti specifiskam pēctecības veidam abās lietās. Brown lietā atbildība tika prasīta no Lielbritānijas par pārkāpumu, ko bija veikusi Lielbritānijas 1902. gadā anektētā Būru Republika. Prasītājs uzskatīja, ka Lielbritānija kā anektētās valsts pēctece ir atbildīga par Būru Republikas veiktajiem pārkāpumiem. Savukārt Redward lietā prasītājs argumentēja, ka ASV ir atbildīga par Havaju Republikas veiktu pārkāpumu, kuru ASV bija anektējusi 1898. gadā. Abos spriedumos tabula rasa princips tiek piemērots ļoti specifiskam pēctecības gadījumam – teritorijas aneksijai. Ir visai apšaubāmi, vai šāda pieeja ir pamatota, piemēram, pēctecībai gadījumā, kad valstis brīvprātīgi apvienojas vai brīvprātīgi sadala valsti vairākās valstīs pēctecēs. Tabula rasa piemērošana atbildībai šādos gadījumos ļautu valstīm mērķtiecīgi izvairīties no atbildības.

Šī iemesla dēļ gan valstu, gan starptautisko tiesu prakse ir virzījusies pretim nostājai, ka starptautiskās tiesības vairs neatzīst vispārēju un nediferencētu tabula rasa principa piemērošanu valstu starptautiskajai atbildībai.⁹⁶ Tā piemēram, Lighthouses lietā Francijas-Grieķijas Šķīrējtiesas tribunāls 1957. gadā atzina, ka, nosakot, vai valsts pēctece ir atbildīga par priekšteces pārkāpumiem, jāņem vērā pēctecības forma, t.i., šķīrējtiesa atzina, ka atbildības pēctecība netiek automātiski izslēgta.⁹⁷ Līdzīgi arī Gabčikovo lietā ANO Starptautiskā tiesa atzina, ka Slovākija manto Čehoslovākijas atbildību attiecībā uz projektu, pamatojoties uz pušu starpā noslēgto īpašo vienošanos.⁹⁸ Tādējādi tiesa atzina atbildības pēctecību saskaņā ar līgumu gadījumā, kad jaunā valsts labprātīgi pieņem priekšteces atbildību kā savu.

Tiesību zinātnē viedokļi par atbildības pāreju uz valsti pēcteci ir visai atšķirīgi, tomēr liela daļa autoru norāda, ka mūsdienās vairs nav konstatējama paražu tiesību norma, kura nepieļautu atbildības pāreju uz valsti pēcteci.⁹⁹ Gan Damberijs, gan Čapliņskis¹⁰⁰ secina, ka nav izveidojusies arī paražu norma, kas obligāti paredzētu atbildības pāreju uz valsti pēcteci, izņemot gadījumus, kuros valsts pēctece ir piekritusi uzņemties atbildību. No iepriekš minētā varam secināt, ka gan valstu un starptautisko tiesu praksē, gan zinātnē ir identificējams atbalsts nostājai, ka starptautiskā atbildība pāriet no valsts priekšteces uz valsti pēcteci. Tomēr prakses nevienveidības dēļ diez vai šobrīd ir iespējams konstatēt vispārēju paražu normu, kas paredz atbildības pāreju uz valsti pēcteci.

4. Vai Latvija var zaudēt prasījuma tiesības pret Krieviju?

STK 2001. gada Panti par valstu atbildību nosaka divus gadījumus, kuros valsts zaudē tiesības prasīt citas valsts atbildību. Pirmkārt, valsts zaudē prasījuma tiesības, ja tā atsakās no šīm tiesībām. Otrkārt, ja cietusī valsts ar savu rīcību ir piekritusi prasījuma tiesību zudumam. Šajā apakšnodaļā apskatīsim abus šos pamatus un izvērtēsim, vai kāds no tiem ir piemērojams Latvijas iespējamajam prasījumam pret Krieviju par PSRS okupācijas nodarītā kaitējuma reparāciju.

4.1. Atteikšanās no prasījuma tiesībām

Gadījumi, kuros valsts (vai nu cietusī valsts vai arī valsts, kura vēlas reaģēt uz erga omnes pienākuma pārkāpumu) zaudē tiesības pieprasīt citas valsts atbildību, ir noteikti STK Pantu par valsts atbildību 45. pantā:

"45. pants. Prasījuma tiesību zaudēšana

No valsts nevar prasīt atbildību, ja:

(a) cietusī valsts ir tiesiski atteikusies no prasījuma tiesībām;

(b) ir uzskatāms, ka cietusī valsts ar savu rīcību ir piekritusi prasījuma tiesību zudumam."¹⁰¹

Tātad 45. pants paredz divus gadījumus, kuros valsts, kura citādi būtu tiesīga pieprasīt atbildību, zaudē šīs tiesības. Pirmais no šiem gadījumiem ir saistīts ar atteikšanos no prasījuma tiesībām. Atteikšanās no prasījuma tiesībām ir "brīvprātīga atsacīšanās no tiesībām pieprasīt atbildību".¹⁰² Atteikšanos var veikt dažādos veidos. Tā var tikt iekļauta līgumā kā atsevišķs nosacījums, piemēram, Krievija šādu nosacījumu piedāvāja 1992. gadā pie Latvijas–Krievijas līguma par Krievijas bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Latvijas Republikas.¹⁰³ Krievija piedāvāja līgumā iekļaut pantu, kurā Latvija atteiktos no visām iespējamajām kompensācijas prasībām pret Krieviju sakarā ar padomju varu Latvijā.¹⁰⁴ Atteikšanās arī var būt cietušās valsts vienpusējs paziņojums vai tikt izteikta sarunu procesā. Atteikšanās no prasījuma tiesībām var būt tieša vai arī izrietēt no valsts rīcības.¹⁰⁵

Tapāt atteikšanās ir jāizdara "skaidrā un viennozīmīgā veidā",¹⁰⁶ neatstājot šaubas par to, ka cietusī valsts neapšaubāmi ir vēlējusies atsacīties no savām prasījuma tiesībām. Nauru fosfāta zemju (Nauru pret Austrāliju) lietā Austrālija argumentēja, ka Nauru ir atteikusies no tiesībām prasīt Austrālijas atbildību par zaudējumiem, kas Nauru radušies saistībā ar fosfāta atradnēm Nauru teritorijā laikā pirms Nauru neatkarības, kad to kopīgi pārvaldīja Austrālija, Apvienotā Karaliste un Jaunzēlande.¹⁰⁷ Austrālija argumentēja, ka Nauru pārstāvji ir atteikušies no prasījuma tiesībām, noslēdzot līgumu par fosfāta atradņu turpmāko izmantošanu, kā arī ar dažādiem izteikumiem, kuri esot izdarīti sarunu laikā par Nauru neatkarības atzīšanu. Tomēr minētā līguma teksts nesaturēja it nekādas norādes uz atteikšanos no prasījuma tiesībām. Tāpat arī lietā esošie pierādījumi norādīja uz to, ka Nauru pārstāvji sarunu laikā nav atsacījušies no prasījuma tiesībām. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, ANO Starptautiskā tiesa secināja, ka Nauru pārstāvji nav atteikušies no nākotnē iespējamām zaudējumu atlīdzības prasībām, jo Nauru pārstāvju rīcība "nevienu brīdi nebija uzskatāma par skaidru un viennozīmīgu atteikšanos no viņu prasījuma tiesībām".¹⁰⁸

Tāpat tiesa norādīja, ka Nauru pārstāvju paziņojumi, uz kuriem atsaucās Austrālija, "neskatoties uz zināmu neskaidrību tajos, [..] neliecināja par jebkādu atkāpi no pozīcijas, kuru skaidri un atkārtoti nauritāņu pārstāvji pauda dažādās ANO institūcijās".¹⁰⁹ Tādējādi Nauru fosfāta zemju lieta norāda, ka atteikšanās no prasījuma tiesībām nevar tikt prezumēta – tai ir jābūt viennozīmīgai. Līdzīgi arī Norvēģu aizdevumu lietā ANO Starptautiskā tiesa secināja, ka atsacīšanās no prasījuma tiesībām nav prezumējama.¹¹⁰ Tādēļ pamatots šķiet Dž. Krauforda paustais viedoklis, ka standarts, kas jāizpilda, lai konstatētu atsacīšanos, ir visai augsts.¹¹¹

Cits svarīgs nosacījums, kas jāizpilda, lai valsts atteiktos no prasījuma tiesībām, ir atsacīšanās spēkā esamība. Atsacīšanās institūta doktrinālo pamatu veido piekrišanas princips. Tādēļ tiesiskas atsacīšanās noteikumi ir tādi paši kā noteikumi spēkā esošai piekrišanai Vīnes Līgumtiesību konvencijā.¹¹² Tā, piemēram, atsacīšanās no prasījuma tiesībām nebūs spēkā esoša, ja tā tiks izteikta valsts pārstāvja piespiešanas vai pašas valsts piespiešanas rezultātā. Bet, ja atsacīšanās ir spēkā esoša – valsts zaudē savas tiesības pieprasīt atbildību. Kā norāda sena 1912. gada lieta starp Krieviju un Turciju, t.s. Krievijas atlīdzības lieta, atteikšanos var veikt attiecībā uz visu prasījumu vai arī tikai attiecībā uz atsevišķu prasījuma daļu, piemēram, procentiem.¹¹³

4.1.1. Vai Latvija ir atteikusies no tiesībām prasīt Krievijas atbildību?

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas līdz mūsdienām ir bijušas vairākas situācijas, kurās Krievija uzstāja, lai Latvija atteiktos no jebkādām prasījuma tiesībām pret Krieviju saistībā ar padomju periodu.¹¹⁴ 1992. gadā sarunu laikā par Krievijas bruņoto spēku izvešanu no Latvijas, Krievijas ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs uzstādīja vairākus nosacījumus, pie kuriem Krievijas armija tiktu izvesta.¹¹⁵ Viens no šiem nosacījumiem bija tāds, ka Latvijai ir jāatsakās no jebkādām zaudējumu atlīdzības prasībām pret Krieviju. Latvija šo nosacījumu noraidīja,¹¹⁶ un līgums, kas eventuāli tika noslēgts 1994. gadā, nesatur nosacījumu par Latvijas atteikšanos no tiesībām pieprasīt kompensāciju.¹¹⁷

1996. gadā, kad Krievija iestājās Eiropas Padomē, tā apņēmās pildīt Padomes Parlamentārās asamblejas viedokli 193 (1996). Šī dokumenta 7.12. punkts nosaka: "Krievijas Federācija palīdzēs personām, kuras ir tikušas deportētas no okupētajām Baltijas valstīm, vai viņu pēcnācējiem atgriezties mājās saskaņā ar īpašām reparāciju un kompensāciju programmām, kuras ir jāizstrādā."¹¹⁸

Šis dokuments ir ievērojams vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, šis formulējums skaidri atzīst Baltijas valstu okupācijas faktu. Otrkārt, kļūstot par Eiropas Padomes locekli, Krievija uzņēmās pienākumu sniegt kompensācijas padomju varas deportētajām personām vai to pēcnācējiem. Lai gan 7.12. pants neuzliek tiesiski saistošu pienākumu, Krievijas veiktā politiskā apņemšanās ir ļoti būtiska šī darba analīzes ietvaros. Ir visai grūti argumentēt, ka Latvija vai citas Baltijas valstis būtu veikušas kaut ko līdzīgu netieši izteiktam atteikumam no kompensāciju prasījuma tiesībām, ja pati Krievija ievērojamas starptautiskas organizācijas priekšā ir apņēmusies sniegt kompensācijas padomju deportāciju cietušajiem.

Arī turpmākajos gados ir bijuši vairāki nozīmīgi notikumi Latvijas un Krievijas attiecībās, piemēram, robežlīguma noslēgšana 2007. gadā.¹¹⁹ Tomēr arī abu valstu abpusējo attiecību analīze līdz pat 2017. gadam liecina, ka Latvija nav veikusi darbības, kuras pat attāli varētu līdzināties tieši vai netieši izteiktam atteikumam no prasījuma tiesībām pret Krieviju par okupācijas laikā nodarīto kaitējumu.¹²⁰ Vienīgās šaubas par šo secinājumu varētu radīt 2007. gada Latvijas–Krievijas robežlīgums, ar kuru Latvija atzina Latvijai piederošās Abrenes iekļaušanu Krievijas teritorijā.¹²¹ Tomēr šis specifiskais izņēmums – pat ja to būtu iespējams interpretēt kā attiekšanos no prasījuma – attiecas vienīgi uz prasījumiem par Abrenes apvidu. Latvija skaidri apliecināja šādu interpretāciju vēl pirms robežlīguma noslēgšanas, pievienojot līgumam vienpusēju deklarāciju, kurā tā norādīja, ka "Latvija nesaista šo līgumu ar plašāko jautājumu par Latvijas prettiesiskas okupācijas seku likvidēšanu".¹²² Tādēļ arī Robežlīguma noslēgšana nekādā veidā neietekmē kopējo secinājumu, ka Latvija nav atteikusies no prasījuma tiesībām par PSRS nodarītā kaitējuma reparāciju.¹²³

4.1.2. Vai atteikšanās no prasījuma ir piemērojama arī imperatīvo normu pārkāpumiem?

Jautājums, kas rodas attiecībā uz Latvijas prasījuma tiesībām, ir: vai principā atteikšanās no prasījuma ir piemērojama arī imperatīvo normu pārkāpumiem? Imperatīvās normas pēc savas būtības skar visas starptautiskās kopienas intereses.¹²⁴ Tādēļ būtisks kļūst jautājums: vai cietusī valsts ir tiesīga atteikties no prasības, kurā ieinteresēta ir visa starptautiskā kopiena? STK Pantu par valsts atbildību komentārā norādīts: "Šajā ziņā īpaši nozīmīgs ir jautājums par cietušās valsts piekrišanu, kas dota pēc tāda pienākuma pārkāpuma, kas izriet no vispārējo starptautisko tiesību imperatīvas normas, it īpaši tāda, uz kuru attiecas 40. pants. Tā kā šāds pārkāpums skar visas starptautiskās kopienas intereses, pat cietušās valsts skaidri pausta vai no rīcības izrietoša piekrišana neliedz šīs kopīgās intereses izpaušanu ar mērķi nodrošināt starptautisko tiesību ievērošanu."¹²⁵

Tādējādi STK aizstāv viedokli, ka cietušās valsts veikta atteikšanās no prasījuma imperatīvo normu pārkāpumu gadījumos neliedz citām valstīm pieprasīt pārkāpējas valsts atbildību. Šādu pieeju apstiprina arī Pantu par valsts atbildību 26. pants, kas nosaka, ka prettiesiskumu izslēdzošie apstākļi neattiecas uz imperatīvo normu pārkāpumiem. Tajā pašā laikā 48. pantā ir noteikts, ka valstis, kuras nav tieši cietušas pārkāpuma rezultātā, var prasīt reparāciju no atbildīgās valsts, bet tikai cietušās valsts vai pārkāptās normas beneficiāru labā. Šīs normas piemērošana varētu būt problemātiska situācijā, kurā valsts, kas pati nav tieši cietusi, pieprasa reparāciju cietušās valsts interesēs, bet pati cietusī valsts ir atteikusies no prasījuma tiesībām. Tāpat cietušo valstu atteikšanās tiesību nepieļaušana attiecībā uz imperatīvajām normām, šķiet, neatbilst valstu praksei savstarpēji atteikties no prasījumiem, noslēdzot miera līgumus, bruņotu konfliktu noslēgumā. STK tomēr visai skaidri atbalsta tieši šādu pozīciju, t.i., ka cietušās valsts atteikšanās no prasījuma tiesībām, neliedz citām valstīm tiesības pieprasīt atbildību imperatīvo normu pārkāpumu (it īpaši nopietnu pārkāpumu) gadījumos. Atbilstoši šai nostājai starptautiskās kopienas locekļi var pieprasīt pārkāpējas valsts atbildību, pat ja cietusī valsts ir atteikusies no prasījuma.

Latvijas un arī pārējo Baltijas valstu gadījumā iespējamība, ka kāda cita valsts cels prasību pret Krieviju, lai piedzītu kompensācijas baltiešu labā, šķiet visai maza. No visām valstīm, kas varētu kaut vai apcerēt šādu rīcību, tikai Ukraina un Gruzija varētu būt vismaz attāli ieinteresētas vēl vairāk pasliktināt savas jau tā sarežģītās attiecības ar Krieviju. Tomēr abām šīm valstīm šobrīd ir savas daudz jaunākas, aktuālākas un procesuāli tiešākas prasības pret Krieviju.¹²⁶ Jebkurā gadījumā arī šīs valstis saskartos ar to pašu problēmu, ar kuru saskaras Latvija, – nav starptautiskas tiesas, kurai būtu saistoša jurisdikcija pār šo starpvalstu strīdu.

Pat ja apceram šādas tiesvedības teorētisko iespējamību, Latvijas intereses aizstāvošajam prasītājam būtu jāpierāda, ka 1940. gadā PSRS pārkāpa pienākumus pret visu starptautisko kopienu kopumā.¹²⁷ Apgalvojums, ka, lietojot bruņotu spēku un veicot citus pārkāpumus, PSRS jau 1940. gadā pārkāpa savas saistības pret visu starptautisko kopienu (t.i., periodā, kad imperatīvo normu jēdziens vēl nebija pilnībā izveidojies), ir visai apšaubāms. Cits veids, kādā Baltijas valstu aizsardzībā ieinteresēta trešā valsts varētu pieprasīt Krievijas atbildību, būtu argumentēt, ka Baltijas valstu okupācija bija ilgstošs pārkāpums. Ja pārkāpums bija ilgstošs – līdz pat Baltijas neatkarībai 1991. gadā, tad PSRS būtu pārkāpusi saistības pret starptautisko kopienu vismaz ar brīdi, kad starptautiskajās tiesībās tika atzītas erga omnes pienākumus radošas imperatīvās normas, t.i., kādā grūti identificējamā brīdī 20. gadsimta otrajā pusē.

4.2. Piekrišana prasījuma tiesību zudumam

Otrs gadījums, kurā valsts zaudē tiesības celt prasību ir t.s. piekrišana prasījuma tiesību zudumam. Piekrišana prasījuma tiesību zudumam attiecas uz situācijām, kurās valsts ilgstošā laika posmā neizsaka savu prasību apstākļos, kuros kāda rīcība no cietušās valsts puses būtu sagaidāma.¹²⁸ Citiem vārdiem sakot, esot pasīva, cietusī valsts netieši pieņem sava prasījuma tiesību izbeigšanos. Piekrišana prasījuma tiesību zudumam ir cieši saistīta un praksē visai grūti nodalāma no tādiem jēdzieniem kā netieša atteikšanās no prasījuma, prasījuma noilgums un estoppel jēdziena. Šo jēdzienu nodalīšanas grūtību dēļ STK izvēlējās tos atsevišķi nenošķirt un iekļaut vienotā jēdzienā – piekrišana prasījuma tiesību zudumam.¹²⁹

Problemātiskais jautājums šī tiesību institūta piemērošanā ir, cik ilgam laika periodam ir jāpaiet, lai valsts zaudētu tiesības celt prasījumu?¹³⁰ Starptautiskās tiesas ir bijušas visai negribīgas sniegt noteiktu skaitli. Tā, piemēram, ANO Starptautiskā tiesa ir atzinusi, ka "starptautiskās tiesības nenosaka konkrētu laika ierobežojumu. Tādēļ pašai tiesai, ņemot vērā katras lietas apstākļus, ir jānosaka, vai noteikta laika notecēšana padara pieteikumu par nepieļaujamu".¹³¹

Daudzi citi starptautiski spriedumi seko šādai pašai pieejai. Spriedumu kopsaucējs ir tāds, ka nepastāv noteikts laika ierobežojums, kurā prasība ir jāceļ. Tā vietā uzsvars tiek likts uz katras lietas specifiskajiem apstākļiem. Tā piemēram, Tagliaferro¹³² and Giacopini¹³³ lietās Itālijas–Venecuēlas Prasījumu komisija ir secinājusi, ka pat 30 gadu kavēšanās nepadara prasījumu par nepieļaujamu. Tādēļ šķiet, ka laika tecējums, pat ja pagājušas vairākas desmitgades, pats par sevi nav šķērslis prasības celšanai tiesā.¹³⁴ No judikatūras redzam, ka patiesi būtiskais apstāklis, lai konstatētu, vai prasījuma tiesības nav zaudētas, ir šāds – vai kavēšanās ar prasības celšanu nostāda atbildētāju neizdevīgākā situācijā.¹³⁵ Neizdevīgums var izpausties dažādos atbildētāju negatīvi ietekmējošos ap­stākļos, piemēram, ja pagājušā laika dēļ atbildētājs vairs nav spējīgs iegūt nepieciešamos pierādījumus. STK īsi apkopo starptautisko tiesu judikatūru šajā jautājumā: "Prasījums nebūs nepieļaujams, pamatojoties uz kavēšanos, ja vien apstākļi nenorādīs, ka cietusī valsts ir piekritusi prasījuma tiesību zudumam vai arī valsts atbildētāja ir nostādīta ievērojami neizdevīgākā situācijā. [..] Izšķirošais faktors ir, vai atbildētājs prasītāja kavēšanās rezultātā tiek nostādīts netaisnīgos apstākļos tādā ziņā, ka atbildētājs varēja saprātīgi paļauties, ka prasība vairs netiks celta."¹³⁶

Lai izvairītos no atbildētāja nostādīšanas netaisnīgos vai neizdevīgos apstākļos, ir svarīgi, lai cietusī valsts pienācīgā kārtā būtu paziņojusi potenciālajam atbildētājam par prasījuma esamību. Ja atbildētājs zina par prasījumu un cietusī valsts uztur savu tiesisko nostāju, pat ja tā neuzsāk tiesvedības procesu, diez vai kavēšanās šādā gadījumā radīs kādu netaisnību pret atbildētāju. Tādēļ tiesību institūts, kam ir būtiska loma prasījuma tiesību zaudēšanā, ir paziņojums par prasījumu.

Paziņojums par prasījumu ir tehnisks priekšnosacījums prasības celšanā. STK šo paražu normu ir ietvērusi Pantu par valsts atbildību 43. pantā: "Cietušajai valstij, kura prasa citas valsts atbildību, par savu prasījumu ir jāpaziņo šai valstij." STK komentārā tiek paskaidrots, ka, lai gan valsts atbildība rodas no prettiesiskās rīcības veikšanas kā tādas (t.i., atbildība ir objektīva tādā ziņā, ka pienākums sniegt reparāciju pastāv neatkarīgi no cietušās valsts paziņojuma), tik un tā pastāv nosacījums, ka cietušajai valstij ir jāreaģē uz pārkāpumu, paziņojot par to atbildīgajai valstij. Praktiskā līmenī šis nosacījums nodrošina, ka atbildīgā valsts zina par pārkāpumu un cietušās valsts pieprasīto reparācijas formu. Pateicoties paziņojumam par prasījumu, atbildīgā valsts netiek nostādīta neizdevīgākā pozīcijā attiecībā uz pierādījumu iegūšanu un citiem procesuālā taisnīguma jautājumiem.

Panti par valstu atbildību nenosaka, kādā formā paziņojums ir jāveic. STK komentārā tiek skaidrots, ka paziņojumam par prasījumu nav obligāti jābūt rakstiskā formā.¹³⁷ Nauru fosfāta zemju lietā ANO Starptautiskā tiesa atzina, ka Austrālija zināja par Nauru prasību, kaut arī Nauru 14 gadu laikā nebija formāli informējusi Austrāliju par savu prasību caur oficiāliem diplomātiskajiem kanāliem. Tiesa ņēma vērā faktu, ka Nauru prezidents runāja par prasījumu, uzstājoties neatkarības dienas svinībās, kā arī to, ka prasījums vēlāk tika apspriests Nauru un Austrālijas ierēdņu starpā. Tādēļ, pamatojoties uz Nauru lietu, pārliecinošs šķiet secinājums, ka tiesas neizvirza stingras prasības attiecībā uz paziņojuma formu. ANO Starptautiskās tiesas argumentācija norāda, ka galvenais faktors, kas liecina par tiesiski veiktu paziņojumu, ir tāds, ka prasītāja valsts, izmantojot jebkurus saziņas līdzekļus, ir parūpējusies par to, lai atbildētāja valsts skaidri zinātu par prasījuma esamību un tādējādi, paejot ilgam laika periodam pirms tiesvedības uzsākšanas, netiktu nostādīta neizdevīgākos apstākļos.

Apskatot kopā 43. panta un 45. panta regulējumu, varam redzēt, ka prasījuma nepaziņošana atbildētājam un sekojoša ilgstoša prasītāja pasivitāte var tikt uzskatīta par piekrišanu prasījuma tiesību zudumam, kura savukārt atņem prasītājam tiesības celt prasību. Tomēr ir būtiski nodalīt paziņojumu par prasījumu un tiesvedības uzsākšanu starptautiskā tiesā.¹³⁸ 43. pants pieprasa, lai cietusī valsts paziņotu atbildīgajai valstij par tās tiesisko nostāju. Tas neprasa starptautiskas tiesvedības uzsākšanu. Ar brīdi, kad potenciālais atbildētājs ir informēts par prasījumu, ilgstoša laika paiešana, neuzsākot tiesvedību tiesā, nenovedīs pie prasījuma tiesību zuduma. SKT savā komentārā īpaši uzsver, ka "laika paiešana bez prasījuma atrisināšanas pati pa sevi nav uzskatāma par piekrišanu prasījuma tiesību zudumam, it īpaši, ja cietusī valsts dara visu, kas ir tās spēkos, lai uzturētu prasījumu".¹³⁹

Tādējādi normu un prakses analīze liecina, ka ilg­stoša prasības neizvirzīšana var novest pie prasījuma tiesību zaudēšanas, bet tikai, ja ilgā tiesvedības neuzsākšana nostāda atbildētāju procesuāli neizdevīgā pozīcijā. Savukārt prasījuma tiesības netiks zaudētas, ja cietusī valsts ir nodrošinājusi, ka atbildīgā valsts zina par prasījuma esamību. Ja cietusī valsts ir paziņojusi par prasījumu un laika gaitā to uztur, pat vairākas desmitgades bez tiesvedības uzsākšanas var neizraisīt prasījuma tiesību zaudēšanu.

4.2.1. Vai Latvija ir piekritusi prasījuma tiesību zudumam?

Jautājums, vai Latvija ir piekritusi prasījuma tiesību zudumam, ir ar ievērojamu praktisko nozīmi, jo gadījumā, ja Latvija kādreiz centīsies uzsākt tiesvedību pret Krieviju sakarā ar PSRS nodarītajiem zaudējumiem, ir visai iespējams, ka Krievija argumentēs prasījuma nepieļaujamību, pamatojoties tieši uz piekrišanu prasījuma tiesību zudumam. Šobrīd ir pagājuši 25 gadi, kopš Latvija ir atjaunojusi neatkarību un starptautiskā kopiena ir atzinusi Latviju par 1940. gadā okupētās valsts turpinātāju. Šajā laikā Latvija nav uzsākusi tiesvedību pret Krieviju, prasot PSRS nodarītos zaudējumus, nevienā starptautiskā tiesā. Turklāt Latvijas rīcība attiecībā uz kompensāciju prasību brīžiem ir bijusi nenoteikta. Ņemot vērā šos ap­stākļus, ir būtiski īsumā apskatīt Latvijas rīcību šo 25 gadu laikā kontekstā ar iespējamo piekrišanu prasījuma tiesību zudumam.

Jau 1990. gadā, vēl pirms pilnīga PSRS sabrukuma, LPSR uzdeva Ekonomisko reformu komisijai īpašu uzdevumu aprēķināt savstarpējās bilances LPSR un PSRS starpā ar mērķi noskaidrot padomju okupācijas laikā Latvijai un Latvijas valsts piederīgajiem nodarītos zaudējumus.¹⁴⁰ Rezultātā tapa t.s. Šmuldera ziņojums, kurā tika aplēsts, ka Latvijai nodarīti zaudējumi 39,5 miljardu rubļu apmērā.¹⁴¹ Šie aprēķini netika formāli piestādīti Maskavai. Taču pats ziņojums tika vairākkārt izmantots Latvijas un Krievijas savstarpējās sarunās 20. gadsimta 90. gadu gaitā.

Laika posmā no 1991 līdz 1994. gadam kompensāciju jautājums tika vairākkārt skarts sarunās par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas.¹⁴² Jānorāda, ka šajā laikā ne tikai Latvija vēlējās saņemt kompensāciju (saskaņā ar valdības komisijas aplēsēm padomju armija bija radījusi kaitējumu apkārtējai videi 13,5 miljardu rubļu apmērā). Arī Krievija pieprasīja atlīdzību par ēkām un infrastruktūru, kuras pēc armijas izvešanas paliktu Latvijā. Eventuāli abas valstis 1994. gadā noslēdza Līgumu par Krievijas Federācijas bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Latvijas Republikas.¹⁴³ Līgumā netika iekļauti jebkādi nosacījumi par Krievijas pienākumu maksāt kompensācijas. Tomēr līgumā tika minētas Krievijas tiesības uz taisnīgu kompensāciju par Krievijas armijas (nevis PSRS armijas) uzcelto vai iegūto infrastruktūru, t.i., par infrastruktūru pēc PSRS sabrukuma. Vēlāk Latvija un Krievija vienojās par starpvaldību komisijas veidošanu, kura turpinātu risināt ar abu valstu kompensācijām saistītos jautājumus. Latvijas Ārlietu ministrija pat iekļāva kompensāciju jautājumu abu valstu vicepremjeru tikšanās darba kārtībā. Tomēr minētā starpvaldību komisija neuzsāka savu darbību un arī ieplānotā vicepremjeru tikšanās tika atcelta.¹⁴⁴

1996. gadā, Krievijai iestājoties Eiropas Padomē, tā piekrita Padomes Parlamentārās asamblejas viedoklī 193 (1996) paredzētajiem noteikumiem. Kā jau iepriekš minēts, ar šo dokumentu Eiropas Padome un arī pati Krievija atzina Baltijas valstu okupācijas faktu un izdarīja politisku apņemšanos izstrādāt īpašu reparāciju un kompensāciju programmu no Baltijas valstīm deportētajām personām.¹⁴⁵ Diemžēl Krievija šo apņemšanos neizpildīja. Tomēr tajā pašā 1996. gadā Latvijas Saeima pieņēma Deklarāciju par Latvijas okupāciju, aicinot visas valstis un organizācijas atzīt Latvijas okupāciju un sniegt Latvijai palīdzību okupācijas seku novēršanā.¹⁴⁶

Arī pārējās Baltijas valstis atkārtoti ir norādījušas uz kompensāciju jautājumu – gan atsevišķi, gan kopīgi. 2000. gadā Lietuva pieņēma Likumu par PSRS okupācijas rezultātā radītajiem zaudējumiem.¹⁴⁷ Šis likums paredzēja pavisam konkrētu Lietuvas valdības pienākumu aprēķināt nodarītos zaudējumus un piestādīt tos Krievijai. Tajā pašā gadā Baltijas Ministru padomes ietvaros visu trīs Baltijas valstu valdību vadītāji paziņoja, ka Baltijas valstu kompensāciju prasības ir pamatotas.¹⁴⁸ Savukārt 2004. gada 19. decembrī visu trīs Baltijas valstu parlamentāriešus apvienojošā institūcija – Baltijas asambleja – pieņēma rezolūciju, kurā tā aicināja uzsākt "sarunas ar Krieviju un Vāciju par okupāciju nodarīto zaudējumu kompensāciju".¹⁴⁹

2005. gada 26. aprīlī Latvija pievienoja jau iepriekš minēto vienpusējo deklarāciju Latvijas un Krievijas robežlīgumam, kas nebija parakstīts kopš 1997. gada. Deklarācija paredzēja, ka "Latvija nesaista šo līgumu ar plašāko jautājumu par Latvijas prettiesiskas okupācijas seku likvidēšanu",¹⁵⁰ tā norādot uz savām tiesībām pieprasīt kompensāciju. Krievijas reakcija bija viennozīmīgs atteikums parakstīt līgumu ar šādu deklarāciju. Vēl divas nedēļas vēlāk pēc deklarācijas pievienošanas Saeima pieņēma deklarāciju par Latvijā īstenotā PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu,¹⁵¹ kura paredzēja Latvijas valdības pienākumu "uzturēt prasības pret Krievijas Federāciju par okupācijas rezultātā Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu".¹⁵² Tāpat 12. maija deklarācija arī aicināja Krieviju "atzīt, ka Krievijas Federācija kā PSRS tiesiskā un politiskā mantiniece ir morāli, tiesiski un finansiāli atbildīga par Latvijā izdarītajiem noziegumiem pret cilvēci un zaudējumiem, kas Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīti okupācijas laikā, un pildīt savu pienākumu – saskaņā ar starptautisko tiesību pamatprincipiem atlīdzināt Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem prettiesiskās darbības rezultātā radītos zaudējumus".¹⁵³

Arī nesenāk visu trīs Baltijas valstu ārlietu ministri 2015. gada 5. novembrī pieņēma kopīgu deklarāciju, kura norāda uz nepieciešamību "uzsvērt okupācijas faktu savstarpējās attiecībās ar Krievijas Federāciju un nodrošināt, ka Krievijas Federācija kā PSRS tiesību un pienākumu mantiniece atzīst šo okupāciju, uzņemas pilnu atbildību un atlīdzina nodarītos zaudējumus. [..] Nodrošināt, ka visas trīs Baltijas valstis var sagatavoties starptautiskai tiesvedībai, lai saskaņā ar starptautisko tiesību normām pieprasītu no Krievijas Federācijas tiesiski un faktiski pamatotas kompensācijas".¹⁵⁴

Šis Latvijas rīcības apskats liecina par vairākiem svarīgiem aspektiem. Pirmkārt, ir grūti iedomāties, kā, pamatojoties uz iepriekš minētajiem faktiem, būtu iespējams veiksmīgi argumentēt, ka Latvija ar savu rīcību ir piekritusi prasījuma tiesību zudumam. Šāda piekrišana, kā iepriekš noskaidrojām, ir konstatējama gadījumā, ja cietusī valsts ir ilgstoši bijusi pasīva attiecībā uz savu prasījumu. Nenoliedzams ir fakts, ka Latvijas ārlietu ministrs, Ministru prezidents vai Valsts prezidents nav Latvijas vārdā uzsākuši starptautisku tiesvedību vai arī nosūtījuši formālu, rakstisku prasības pieteikumu Krievijai. Tomēr starptautiskās tiesības, kā apskatījām iepriekš, neizvirza šādas stingras prasības, lai konstatētu, ka valsts nav atteikusies no prasījuma tiesībām. Tas, ko starptautisko tiesību paražu normas pieprasa saskaņā ar Pantiem par valstu atbildību un starptautisko tiesu judikatūru, ir nodrošināt, lai atbildīgā valsts skaidri zina par cietušās valsts prasījumu, nenosakot kādu konkrētu paziņošanas formu. Nauru lietā ANO Starptautiskā tiesā piekrita Nauru argumentam, ka atbildētājs ir bijis informēts par prasību, pateicoties Nauru prezidenta publiskai runai un saziņai starp abu valstu vidēja līmeņa amatpersonām. Ja šo pašu standartu piemērojam Latvijas kompensāciju prasībai, nešaubīgs šķiet secinājums, ka Latvija ir parūpējusies par to, lai Krievija zinātu par Latvijas prasību, kā arī Latvija savu pozīciju attiecībā uz kompensācijām ir uzturējusi 25 gadu gaitā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Otrkārt, neliekas pārliecinošs arī arguments (kuru Krievija varētu izmantot tiesvedības uzsākšanas gadījumā), ka Latvijas kavēšanās rezultātā Krievija tiesvedībā ir nostādīta procesuāli neizdevīgākā pozīcijā. Starptautisko tiesu prakse norāda, ka kavēšanās ar tiesvedības uzsākšanu kā pamats prasījuma tiesību zaudēšanai ir nozīmīgs tikai tajā gadījumā, ja laika paiešana rada kādu procesuālu neizdevīgumu atbildētājam. Bet, ja atbildētājs ir bijis informēts par prasības pastāvēšanu, tas pilnībā ir spējīgs iegūt pierādījumus, aizsargāt savas tiesības vai veikt jebkuras citas darbības, kas nodrošinātu procesuālo taisnīgumu. Tādēļ gadījumos, kad atbildētājs ir informēts par prasības pastāvēšanu, pat ilgstoša laika perioda paiešana bez tiesvedības uzsākšanas pati par sevi neizraisīs prasījuma tiesību zudumu. Latvijas kompensāciju prasījumu gadījumā Latvija ir daudzkārtīgi paziņojusi gan divpusējās sarunās ar Krieviju, gan vienpusējās deklarācijās, ka Krievijai ir jākompensē padomju okupācijas nodarītie zaudējumi. Ņemot vērā šos apstākļus, ir visai grūti pamatoti argumentēt, ka Krievija nav zinājusi par Latvijas prasījumu un tādēļ piedzīvo kādu procesuālu neizdevīgumu vai netaisnību. Ņemot vērā, ka Krievija labi zina par Latvijas izvirzīto kompensāciju prasību, kuru Latvija ir daudzkārt izteikusi pēdējo 25 gadu laikā, arguments, ka Latvija ir piekritusi prasījuma tiesību zudumam šķiet visai nepārliecinošs.

5. Secinājumi

No veiktā Latvijas prasījuma tiesību apskata redzam, ka PSRS laika posmā no 1940.–1991. gadam veica vairākus starptautisko tiesību pārkāpumus – agresiju, kara noziegumus, noziegumus pret cilvēci un citus pārkāpumus, nodarot kaitējumu Latvijas valstij un Latvijas valsts piederīgajiem. Šī prettiesiskā rīcība bija attiecināma uz PSRS un tādēļ radīja PSRS starptautiski tiesisko atbildību. Sarežģītāks jautājums ir, vai mūsdienu Krievijas Federācija ir pārņēmusi PSRS atbildību.

Atbilde būtu visai skaidra, ja Krievija pati būtu uzņēmusies atbildību, kā to daudzos gadījumos izdarīja Vācija attiecībā uz nacistiskā režīma veiktajiem noziegumiem. Bet situācijā, kurā Krievija savu atbildību noliedz, nereti arī noliedzot pašu pārkāpumu faktu, būtisks kļūst jautājums, vai Krievija turpina PSRS tiesībsubjektību un tādēļ nes atbildību arī par PSRS rīcību. Šīs nodaļas ietvaros veiktā analīze liecina, ka Krievija turpina PSRS tiesībsubjektību un tādēļ ir arī atbildīga par PSRS veiktajiem pārkāpumiem. Savukārt, ja Krievija būtu PSRS pēctece, t.i., jauns starptautisko tiesību subjekts, secinājums par Krievijas atbildību vairs nebūtu viennozīmīgs – tomēr pat šādā gadījumā pastāv pamatoti argumenti, ka arī valsts pēctece nes atbildību par priekšteces pārkāpumiem.

Attiecībā uz prasījuma tiesību zudumu paražu normas un to piemērošana starptautiskajās tiesās liecina, ka valsts var zaudēt prasījuma tiesības, ja tā ir skaidri un viennozīmīgi atteikusies no šīm tiesībām. Latvijas un Krievijas attiecību apskats rāda, ka Latvija nav veikusi darbības, kuras varētu uzskatīt par tieši vai netieši izteiktu atteikumu no prasījuma tiesībām pret Krieviju. Attiecībā uz piekrišanu prasījuma tiesību zudumam ilgstošas kavēšanās rezultātā starptautisko tiesu prakse liecina, ka nav noteikta termiņa, kurā tiesvedība būtu jāuzsāk.

Cietušās valsts ilgstoša pasivitāte var novest pie prasījuma tiesību zušanas, bet tikai gadījumā, ja kavēšanās nostāda atbildētāju procesuāli neizdevīgākā situācijā. Varbūtība zaudēt prasījuma tiesības ir ļoti zema, ja cietusī valsts ir informējusi atbildētāju par savu prasījumu un laika gaitā uztur šo prasījumu. Ņemot vērā, ka Krievija zina par pēdējo 25 gadu laikā daudzkārt izteikto Latvijas kompensāciju prasību, arguments, ka Latvija ir piekritusi prasījuma tiesību zudumam, šķiet visai nepārliecinošs.

Noslēgumā jāatzīst, ka šie secinājumi vienīgi skaidro Latvijas tiesisko pozīciju, bet nesniedz tiešu atbildi uz praktisko jautājumu – kā Latvijai turpmāk rīkoties attiecībā uz reparāciju prasību? Šim jautājumam ir nepieciešama plaša, atklāta un argumentēta diskusija Latvijas sabiedrībā, kura, neskatoties uz 25 neatkarības gadiem, līdz šim tā īsti vēl nav notikusi. Neatkarīgi no tā, vai Latvija kādreiz saņems jebkādas reparācijas, Latvijas sabiedrība iegūtu, ja, saprotot savu vēsturi, tiesības, stratēģiju un arī emocijas, skaidri definētu savu nostāju vai vismaz to dziļāk apdomātu.

Raksta pirmpublikācija kolektīvajā monogrāfijā: Nepārtrauktības doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Rīga: LZA, 2017.