Gaiss, ūdens, brīvība, demokrātija. Pašsaprotamas lietas, tiesības un brīvības, kas ir nemanāmas, kamēr to ir pietiekami, bet kuru trūkumu uzreiz pamanām un protestējam, ja kaut kas no tā sāk pietrūkt. Jau gandrīz 30 gadus dzīvojam demokrātijā, kas attiecībā uz valsti burtiski nozīmē tautas varu. Demokrātija ar valsts pamatlikumu ir nostiprināta kā valsts pārvaldes forma un pēc 1990. gada 4. maija¹ pakāpeniski ir ieviesta valsts pārvaldē de facto. Tāpat demokrātijas principi lielākā vai mazākā mērā ir adaptēti arī ārpus valsts pārvaldes hierarhiskās sistēmas esošajās organizācijās.

Pēc būtības demokrātija ir vairākuma vara² jeb konfliktu un pretēju interešu risināšanas mehānisms, kur mazākuma interešu aizsardzību jeb vairākuma gribas ierobežojumus nosaka likums, tostarp un galvenokārt – konstitūcija.³ Jebkura demokrātija tāpēc balstās brīvās un godīgās vēlēšanās. Svarīgākie lēmumi demokrātiskā sabiedrībā vai organizācijā parasti tiek pieņemti balsojot un lielākā vai mazākā mērā atspoguļo visu attiecīgās grupas balsstiesīgo vēlētāju vairākuma gribu. Tas, protams, nenozīmē, ka katrs lēmums tiek pieņemts balsojot, kā arī nenozīmē, ka suverēns jebkurā jautājumā pauž savu gribu nepastarpināti. Lai to nodrošinātu, valsts pārvaldē būtu jārīko referendums par katru likumu, jebkuru citu tiesību normu un pat par katru administratīvo aktu, kas nebūtu iespējams pat teorētiski.