Patiesību sakot, šodien pārsteigt ar jaunumiem mākslīgā saprāta attīstības jomā vairs nevar. Tas nemanot ir radis ceļu daudzās mūsu dzīves jomās,¹ taču līdz šim šķietami nav skāris tieslietas.

Un ne velti – lai gan pastāvīgi lasām par tehnoloģiju jau izraisīto un vēl tikai briestošo izzūdošo darba vietu un bezdarbnieku skaitu, dažbrīd minot pat 40 % darba vietu zudumu turpmākajos 15 gados,² šajos sarakstos reti, ja vispār, tiek minēti juridisko profesiju pārstāvji.

Šai kontekstā nozīmīgi, ka Eiropas tiesu sistēmu efektivitātes komisija (CEPEJ) jau ir izlēmusi negaidīt, kad mākslīgā intelekta tehnoloģijas negaidot ienāks tiesu sistēmā, bet ir nolēmusi panākt tām pretī un jau izstrādājusi vadlīnijas mākslīgā intelekta ētiskai izmantošanai tieslietu sistēmā.³ Šī pati organizācija pat ir apkopojusi praktiskus piemērus, kā mākslīgais saprāts ir radis vietu Eiropas valstu tieslietās.⁴ Minētais apkopojums gan neveido priekšstatu, ka lēmumus tiesnešu vietā jau tagad pieņem izsmalcinātiem algoritmiem apveltīta un apmācīta mašīna vai arī tiesu apmeklētājus informē par viņu pieteikuma rezultātu, pirms tas vēl iesniegts tiesā.