1. Oktobris 2019 /NR. 39 (1097)
Skaidrojumi. Viedokļi
Azartspēļu reklāmas regulējuma un uzraudzības problēmas
Mg. iur.
Āris Kakstāns
Jurists 

Starp populārākajām sporta veidu federācijām ar uguni var meklēt tādas, kuras savu sporta veidu sacensībām spēj pilnībā likumīgi izvēlēties sponsorus. Precīzāk – ir diskutabla vairāku federāciju un čempionātu prakse saistībā ar Azartspēļu un izložu likuma 41. panta piekto daļu, ciktāl var runāt par sporta likmju kā azartspēļu paveida popularizēšanu.

Starp trīs populārāko sporta veidu1 federācijām tikai Latvijas vieglatlētikas savienība šā raksta tapšanas brīdī starp oficiālajiem atbalstītājiem nenosauc azartspēles (sporta likmes). No tā var secināt, ka Finanšu ministrijas Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas (turpmāk – IAUI) realizētā politika likumpaklausīgās sporta organizācijas faktiski nostāda sliktākos, nevienlīdzīgos apstākļos un var radīt precedentu prasībai par valsts atbildību. Lai gan tiek uzskatīts, ka azartspēļu reklāmas uzraudzība (zem vispārējā reklāmas uzraudzības pienākuma valstī) piekrīt Patērētāju tiesību aizsardzības centram (turpmāk – PTAC), ar šauru izņēmumu par labu Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (turpmāk – NEPLP), šāds kompetenču sadalījums atzīstams par neefektīvu. Kā pierāda tiesu prakse, pastāvošais sadalījums ir pat nostādījis PTAC un IAUI konkurējošās pozīcijās par analoģisku pārkāpumu kontroli un sodīšanu. Stājoties spēkā jaunajam Administratīvās atbildības likumam, ir pamats cerēt uz nozares regulējuma sakārtošanu, ko Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss (turpmāk – LAPK) nav spējis risināt.2 Jautājumi par kompetenču sadali un līdzdarbības organizēšanas efektivitāti azartspēļu jomā, kā arī par valsts līdzekļu izmantošanas lietderību (arī negūtu nodokļu un nodevu veidā, ko azartspēļu organizētāji būtu spējīgi maksāt) ir tikai daži no problemātiskajiem aspektiem.

 

Likums ierobežo azartspēļu reklāmu

Azartspēļu reklāma ir aizliegta ārpus azartspēļu organizēšanas vietām. Azartspēļu organizēšanas vietās atļauts norādīt tikai azartspēļu vietas nosaukumu un azartspēļu organizētāja reģistrētu preču zīmi. Azartspēļu un izložu likuma 41. panta piektā daļa nepārprotami paredz, kur un kādā veidā var izvietot azartspēļu reklāmu.

Juridiskajā literatūrā jau krietni pasen ir norādīts, ka pastāvošā prakse azartspēļu reklāmas jomā klaji pārkāpj likumu un esošā situācija, kad ar azartspēlēm saistīti sporta bāri izmanto vizuāli līdzīgus noformējumus, ir nelabticīga; netiek ievērots likuma gars un būtība.3

Praksē diemžēl šis princips rada daudz neskaidrību. Kad attiecīgais regulējums 2006. gadā tika pieņemts, toreizējais Latvijas Spēļu biznesa asociācijas valdes priekšsēdētājs Ģirts Ludeks jau prognozēja, ka "problēmas radīšot reklāmas aizliegumi, jo uzņēmumiem praktiski zudusi iespēja par sevi pastāstīt, tāpēc būšot nepieciešams meklēt jaunus veidus, kā par sevi atgādināt".4 Kā rāda prakse, tad vismaz attiecībā uz sporta likmju organizētājiem 2006. gadā paustās bažas ne tikai nav piepildījušās, bet ir pilnībā aizgājušas otrā virzienā, un dažādu totalizatoru reklāmas pašas atrod visdažādākos ceļus pie iedzīvotājiem.

Šķiet, sabiedrībā vairs nepastāv saprātīgas šaubas par to, ka gan laimētavas, gan totalizators jeb sporta likmes tiek pieskaitītas azartspēlēm. Arī par reklāmas jēdzienu sabiedrības izpratne ir būtiski pilnveidojusies. Saskaņā ar Reklāmas likuma 1. pantu reklāma ir jebkuras formas vai jebkura veida paziņojums vai pasākums, kura nolūks ir veicināt preču vai pakalpojumu popularitāti vai pieprasījumu pēc tiem. Kā liecina tiesu prakse, vēl līdz salīdzinoši nesenam laikam bija nepieciešams precedents, lai arī sponsorēšanu atzītu par reklāmas paveidu. Tāpat šaubas vairs nepastāv par netiešās reklāmas kā reklāmas veida pastāvēšanu.

Neoficiāli izskan arguments, ka IAUI un PTAC kapacitāte kontrolēt Azartspēļu un izložu likuma izpildi esot nepietiekama tieši sporta likmju atzarā, PTAC gadījumā pievienojas arī citu prioritāšu izvēle. IAUI uzskata, ka tās kompetencē nav azartspēļu reklāmas kontrolēšana, vienlaikus uzņemas iniciatīvu, kad runa ir par tiesību aktu projektu izstrādi nolūkā atļaut plašāku azartspēļu reklāmu.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties