Aicinu šo rakstu neuztvert kā azartspēles noliedzošu vai slavinošu viedokli. Katram no mums var būt atšķirīga pārliecība, arī dažāda pieredze un uz tās balstīti secinājumi. Vērtēsim situāciju no neatkarīga jurista skatpunkta, proti, situāciju, ka valsts ar likumu ir atļāvusi komersantiem organizēt azartspēles. Turklāt Azartspēļu un izložu likumā visai detalizēti ir izvirzītas noteiktas prasības gan komersantam, kurš vēlas šīs spēles organizēt, gan spēļu organizēšanai un uzraudzībai, gan dalībnieku kontrolei. Tāpat jāatzīst, ka šajā uzņēmējdarbības veidā saskaras vairākas intereses: valsts vēlas budžetā saņemt visai nozīmīgas summas nodokļu un nodevu veidā, komersantu interese īstenot šo uzņēmējdarbību un gūt peļņu, noteikta cilvēku loka interese atpūsties, ar azartu piedaloties dažādās spēlēs un izlozēs, un šīs nozares negatīvā līnija – no azartspēlēm atkarīgo cilvēku un viņu tuvinieku vēlme aizliegt azartspēles vispār.
[1] Tieši atkarības veidošanās dēļ pēdējos desmit gados Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija praktiski uzsāka sadarbību ar spēļu organizētājiem un personām, kuras apzinās savu atkarības risku, par azartspēļu vietu apmeklētāju iespējamo kontroli un liegumu piedalīties spēlēs. Tagad šis sadarbības virziens ir ierakstīts arī likumā. Taču ikviens saprot, ka atkarības (tostarp arī no alkohola un narkotikām) nevar novērst ar likumu. Ar likumu var tikai ierobežot veicinošos faktorus jeb kārdinājumus. Savukārt "kārdinājumu" pilnīgs aizliegums, respektīvi, aizliegums valstī vispār organizēt azartspēles, veicinās pagrīdes jeb nelegālā biznesa uzplaukumu. Un šajā biznesā valda citi likumi. Par to liecina daudzu valstu pieredze.
[2] Manu uzmanību piesaistīja daži azartspēļu organizēšanas ierobežojumi Rīgā, kas it kā bija noteikti jau kopš 2006. gada, bet pati pašvaldība tos pēkšņi "ievēroja" tikai 2017. gadā. Savukārt uzrakstīt šīs pārdomas pamudināja Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija spriedums.1
Vispirms ir svarīgi atzīmēt, ka saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
