Spriedums lietā "Andersone pret Latviju"

Kā izriet no Ārlietu ministrijas apkopotās informācijas par spriedumu lietā "Andersone pret Latviju",¹ 2011. gada 7. decembra iesniegumā ECT iesniedzēja sūdzējās par vairāk nekā 12 gadus ilgušo civillietas izskatīšanu nacionālajās tiesās. Tāpēc šajā spriedumā ECT atgādināja tās judikatūrā nostiprināto principu, ka ikvienas tiesvedības ilgums ir jāvērtē kontekstā ar konkrētās lietas faktiem, papildus ņemot vērā tādus kritērijus kā lietas sarežģītība, iesniedzēju un kompetento iestāžu rīcība un procesā skartās intereses.

Balstoties uz minētajiem apsvērumiem, ECT ieskatā, iesniedzējas lieta nebija sarežģīta. Vienlaikus ECT konstatēja: lai gan iesniedzēja un viņas pārstāvis vairākas reizes neattaisnoti neieradās uz tiesas sēdēm, tas īpaši neietekmēja procesa kopējo ilgumu; tāpat iesniedzējai bija jāparedz, ka, grozot sākotnējo prasības pieteikumu, lieta tiks skatīta no jauna; turklāt iesniedzēja nebija ievērojusi likumā noteikto kārtību ekspertīzes nozīmēšanai un eksperta izdevumu apmaksai, kas arī nedaudz paildzināja lietas virzību tiesā.

Savukārt, vērtējot kompetento iestāžu rīcību, ECT secināja, ka nacionālās tiesas atlika lietas izskatīšanu deviņas reizes, kas attiecīgi pagarināja procesu par vairāk nekā trīs gadiem. Turklāt lietā vēl bija konstatējami vairāk nekā trīs gadus ilgi posmi, kad apelācijas un kasācijas instancēs lietā nenotika nekādas darbības, kas ievērojami paildzināja lietas izskatīšanu. Tādējādi, balstoties uz minētajiem apsvērumiem, ECT secināja, ka konkrētajā gadījumā tiesvedība patiesi bija pārmērīgi ieilgusi un lieta netika izskatīta saprātīgā termiņā, un līdz ar to konstatējams Konvencijas 6.