Šī nedēļa norit Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes simtgades zīmē – 16. oktobrī šim notikumam tiks veltīts īpašs svinīgs pasākums Lielajā aulā, bet 17. un 18. oktobrī vērienīgā zinātniskā konferencē, klātesot arī desmitiem ārvalstu zinātnieku, tiks vērtēta tiesību zinātnes loma tiesību sistēmā un tās attīstības veicināšanā.

Konferences plašā darba kārtība rāda apspriežamo tematu un iespējamo secinājumu daudzveidību, tomēr būtiskākais slēdziens ir acīmredzams uzreiz: tiesību zinātnes tāpat kā juridiskās izglītības nozīme jebkuras tiesiskās sistēmas pastāvēšanā ir izšķiroša un nepārvērtējama, jo bez tām tiesiskā sistēma gluži vienkārši nevar tikt nedz uzbūvēta, nedz "darbināta", nedz attīstīta. (Savukārt bez tiesiskās sistēmas nevar pastāvēt valsts, bet tas jau ir plašāks temats.)

Tieši tādēļ līdz ar valsts un tās augstskolas dibināšanu tika likti pamati arī augstākajai juridiskajai izglītībai. Protams, arī pirms tam, jau kopš 19. gadsimta vidus, latvieši apguva jurisprudenci, taču tas notika ārpus Latvijas, galvenokārt Krievijas impērijas augstskolās (Maskavā, Pēterburgā, Tērbatā), turklāt zināšanas tika gūtas citās valodās (krievu, vācu). Jurista profesija bija viena no populārākajām starp jaunajiem censoņiem, daudzi no viņiem atgriezās Rīgā un citās Latvijas pilsētās un uzsāka advokāta praksi vai citu juridisko darbu, kas tomēr ritēja tobrīd oficiālajā krievu vai darījumu un intelektuālajās aprindās izplatītajā vācu valodā. Tādējādi latviešu valodā līdz pat 1918.–1919. gadam nebija pat attīstītas juridiskās terminoloģijas, nemaz nerunājot par tieslietu zinātni, kuras rašanās kļuva iespējama vienīgi līdz ar nacionālas valsts dibināšanu, kad radās nepieciešamība pēc visu tieslietu nozaru normatīvajiem aktiem, tieslietu sistēmas praktiskās organizācijas u.c. pasākumiem, kas prasīja jomai nepieciešamos speciālistus un zināšanas. Kā šādā situācijā varēja tapt pirmie Latvijas Republikas normatīvie akti, tai skaitā Satversme, kuras saturs, forma un valoda joprojām ir aktuāli, kā varēja pēkšņi spriest tiesu un rakstīt nolēmumus latviešu valodā, kā varēja latviski lasīt lekcijas studentiem par tematiem, par kuriem līdz tam tika nopietni reflektēts tikai svešvalodās? Grūtības acīmredzot tika pārvarētas, tai skaitā akadēmiskā personāla trūkums jaundibinātās augstskolas Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, un tālāk sekoja strauja tiesību zinātnes un prakses (kas nav viena no otras atraujamas) uzplaukums, par ko liecināja pilnībā funkcionējošā tiesiskā sistēma.

Tāpat kā valsts neatkarības pirmajā posmā, arī šobrīd augstvērtīga juridiskā izglītība un aktīva tiesību zinātne ir tiesiskās sistēmas funkcionēšanas priekšnosacījums. Acīmredzot novērtējot šo faktu, jau drīzumā sāks darboties vienotais valsts juridiskais eksāmens, kam jākļūst par vēl vienu juridiskās izglītības kvalitātes garantu. Savukārt tiesību zinātne, kā to uzzinām no Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes dekānes Anitas Rodiņas intervijas, joprojām turas galvenokārt uz juristu pašu entuziasma un atsevišķu atbalstītāju pleciem, jo mērķtiecīgs valsts finansējums, neskatoties uz gadiem ilgu atgādināšanu, tieslietu pētījumiem netiek piešķirts. Un tomēr – neraugoties uz grūtībām – simtgadīgā Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte sevi sauc par juridiskās izglītības un zinātnes izcilības centru un min tam pārliecinošus pierādījumus.

Ņemot vērā Juridiskās fakultātes mācībspēku un absolventu nepārvērtējamo ieguldījumu "Jurista Vārda" satura veidošanā, daudzajiem apsveicējiem ar lielu prieku pievienojamies arī mēs un novēlam izcilību tikai kāpināt – gan jauno juristu audzināšanas procesā, gan zinātniskajā darbā!