2018. gada 26. aprīlī Satversmes tiesa ir pieņēmusi spriedumu lietā Nr. 2017-18-01,¹ kurā skatīja jautājumu par šobrīd Konstantinopoles patriarha padotībā esošo pareizticīgo iespējām reģistrēt vēl vienu pareizticīgo baznīcu, ja pastāv LPB kā reģistrēta tradicionāla reliģiskā organizācija. Savukārt 2019. gada 18. septembrī Administratīvā apgabaltiesa izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc reliģiskās organizācijas "Latvijas Pareizticīgā Autonomā Baznīca" pieteikuma, lūdzot minēto organizāciju ierakstīt reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā.² Sprieduma motīvu daļas 22. punktā tiesa gan noraidīja pieteicēja argumentus, kas sevi uzskata par pirmskara Latvijā pastāvējušās pareizticīgās baznīcas pēcteci un lūdz konstatēt to kā juridisku faktu. Savus apsvērumus pieteicējs pamatojis ar faktu, ka šobrīd Latvijā pastāvošā pareizticīgā baznīca atrodas Maskavas patriarhātā,³ savukārt vēsturiski Latvijā esošā baznīca nekad nav atradusies Maskavas patriarhātā, bet gan Konstantinopoles patriarhātā. Pieteicēja ieskatā, šobrīd Latvijā pastāvošā pareizticīgā baznīca nav pirmskara Latvijā pastāvējušās baznīcas kanoniskās jurisdikcijas pārņēmēja. Tiesa spriedumā gan vērsa uzmanību, ka situācijā, ja pieteicējs patiešām tiktu atzīts par pirmskara Latvijā pastāvējušās pareizticīgās baznīcas pēcteci, šobrīd Latvijā jau pastāvošajai pareizticīgajai baznīcai mainītos tās tiesiskais statuss, kā arī tiesiskā statusa atcelšana vai grozīšana ietekmētu materiāltiesiskās attiecības.

Latvijas Republikas Satversmes 99. pants⁴ noteic baznīcas šķirtību no valsts, ko līdz šim valsts ir stingri ievērojusi attiecībā uz visām konfesijām un reliģijām, kas darbojas Latvijas valstī. Tomēr šie abi spriedumi ir aktualizējuši jautājumu par pašas LPB tiesisko statusu Latvijā, kas ir aplūkojamā raksta temats.

Baznīcas vēsturiskais statuss

Eklēziskajās jeb baznīcas tiesībās ar kanoniskajām tiesībām plašā izpratnē saprot likumu un noteikumu kopumu, kurus ir noteikusi vai atzinusi kristīgā baznīca.⁵ Šādas kanoniskās tiesības ir arī pareizticīgajā baznīcā. Kanonisko tiesību jautājums mūsdienās ir uzskatāms par katras baznīcas iekšējo lietu, kas valstij nav juridiski saistoša. Tādējādi tiesas ceļā nebūtu risināmi iekšēji reliģisko organizāciju strīdi par to, kura ir pareizā baznīca un kura turpina pirmskara Latvijas baznīcas kanonisko jurisdikciju. Tas nav valsts kompetences jautājums. Turklāt LPB ir Latvijas Republikā reģistrēta reliģiska organizācija, kas ir organizatoriski patstāvīga un kuras laicīgo statusu nosaka tikai Latvijas Republikas tiesiskais regulējums. Latvijas valsts institūcijas LPB tiesiskā statusa jautājumu vērtē tikai no Latvijas Republikas tiesiskā regulējuma perspektīvas, neskatot kanonisko tiesību piesaistes.

Reliģisko organizāciju, tostarp LPB, darbību un tiesisko statusu Latvijā, kas izriet no Satversmes un starptautiskajiem līgumiem par cilvēktiesībām reliģijas jomā, noteic Reliģisko organizāciju likums.⁶ Jau 2008. gada 13. novembrī Saeima pieņēma īpašu Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumu,⁷ kas joprojām regulē valsts un LPB tiesiskās attiecības, kā arī noteic LPB statusu. Šī likuma 3. pants skaidri nodala baznīcas kanonisko tiesību jurisdikciju, kurā valsts atzīst LPB tiesības interpretēt Bībeles Svētos Rakstus, formulēt savu mācību (doktrīnu) un to sludināt, veidot savu iekšējo dzīvi, ievērojot kanonus, tostarp organizatorisko struktūru un misiju.