Minētās EST lietas ierosinātas pēc Latvijas Republikas Augstākās tiesas (turpmāk – Augstākā tiesa) prejudiciālā nolēmuma lūgumiem lietās,³ kuru ietvaros Latvijā reģistrēti komersanti ir apstrīdējuši Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) nodokļu audita ietvaros pieņemtos lēmumus, ar kuriem VID tiem noteica pienākumu iemaksāt papildus aprēķināto PVN valsts budžetā. Augstākajai tiesai, vērtējot saņemtās kasācijas sūdzības, radās šaubas par lietu ietvaros veiktās likuma "Par pievienotās vērtības nodokli"⁴ normu interpretācijas atbilstību Eiropas Savienības (turpmāk – ES) regulējumam, ņemot vērā, ka attiecīgajā likumā iestrādātas ES Padomes Direktīvas 2006/112/EK⁵ par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (grozīta ar Padomes Direktīvu 2010/45/ES⁶) (turpmāk – PVN direktīva) normas.

Augstākā tiesa lūdza EST sniegt PVN direktīvas 168. panta a) punkta interpretāciju. Šī norma noteic vispārīgās nodokļa maksātāja tiesības atskaitīt PVN par preču piegādēm vai pakalpojumu sniegšanu darījumos ar citu PVN maksātāju, ciktāl saņemtās preces un pakalpojumi tiek izmantoti ar nodokli apliekamiem darījumiem.

Par nodokļu iestādes pierādīšanas pienākumu darījumu ķēdes gadījumā – spriedums lietā C-273/18

Augstākajā tiesā skatāmās pamatlietas faktiskie apstākļi ir šādi: SIA "Kuršu zeme" 2012. gadā deklarēja pārtikas preču (zivju produkcijas) iegādes darījumus ar citu Latvijas komersantu un atskaitīja ar šiem darījumiem saistīto priekšnodokli. VID konstatēja, ka preču iegādes darījumi notika vairāku secīgu darījumu ietvaros, kas sākās ar Lietuvā reģistrētu sabiedrību un noslēdzās ar SIA "Kuršu zeme". Preču faktisko transportēšanu nodrošināja SIA "Kuršu zeme" uzreiz no Lietuvas sabiedrības noliktavas uz savu rūpnīcu Latvijā. VID uzskatīja, ka vairākas starpniecības sabiedrības nav veikušas nekādu darbību attiecīgo preču iegādes īstenošanai un SIA "Kuršu zeme" esot apzināti iesaistījusies darījumu ķēdē nodokļu priekšrocību gūšanai.