Līdz ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas (turpmāk – VDAR) stāšanos spēkā Eiropas Savienības iedzīvotājiem radās vairākas jaunas tiesības: tiesības saņemt skaidru un saprotamu informāciju par to, kas apstrādā viņu personas datus, kādi dati un kāpēc tiek apstrādāti; tiesības pieprasīt piekļuvi saviem personas datiem, kuri ir kādas organizācijas rīcībā; tiesības pieprasīt, lai pakalpojumu sniedzējs nosūtītu personas datus citam pakalpojumu sniedzējam, pārejot no viena pakalpojumu sniedzēja pie cita jeb tiesības uz datu pārnesamību; tiesības tikt aizmirstam jeb tiesības pieprasīt, lai personas dati tiek dzēsti, ja personas nevēlas, ka tie tiek apstrādāti, un ja uzņēmumam nebūs leģitīma iemesla tos glabāt.

Vienas no pretrunīgi vērtētām tiesībām, ko paredz VDAR, ir arī tiesības uz datu pārnesamību. Tās ir datu subjekta tiesības saņemt personas datus par sevi, kurus viņš sniedzis pārzinim, strukturētā, plaši izmantotā un mašīnlasāmā formātā, un minētos datus nosūtīt citam pārzinim.¹ Tieši tiesības pieprasīt pārnēsājamo datu pārsūtīšanu tiešā veidā starp datu pārziņiem pēc datu subjekta izvēles ar nosacījumu, ka tas ir iespējams, ir novatoriskais aspekts, jo līdz VDAR jau pastāvēja piekļuves tiesības, kas sniedza iespēju datu subjektam piekļūt informācijai par viņu, ko glabāja datu pārzinis.

Tiesības uz datu pārnesamību vienlaikus ļauj datu subjektam pieprasīt pārsūtīt savus personas datus no viena datu pārziņa citam, tādējādi ļaujot patērētājiem atkārtoti izmantot savu informāciju, savukārt, no otras puses, šīs tiesības mudina datu pārziņus ieviest eksportspējīgas sistēmas.