I. Ievads

Kopš ir stājusies spēkā un kļuvusi piemērojama¹ Romas I regula,² tās 9. pants ir tieši piemērojama tiesību norma arī Latvijā.³ Minētās tiesību normas pirmā daļa sniedz prevalējošas imperatīvas normas legāldefinīciju, otrā daļa atļauj neierobežotu tiesas atrašanās valsts jeb foruma tiesību sistēmai piederīgo prevalējošo imperatīvo normu piemērošanu, savukārt panta trešā daļa paredz tiesai ārvalstu prevalējošu imperatīvu normu piemērošanas noteikumus.

Šajā publikācijā galvenā uzmanība tiek pievērsta tieši ārvalstu prevalējošu imperatīvo normu piemērošanai, kas regulēta Romas I regulas 9. panta trešajā daļā. Minētā tiesību norma veido pirmo Latvijas tiesām saistošo tiesību avotu, kas paredz iespēju juridiski piemērot ārvalsts prevalējošas imperatīvas normas.⁴ Vienlaikus ir jānorāda, ka ārvalsts prevalējošu imperatīvu normu piemērošanas pienākums ir starptautisko privāttiesību viens no visneskaidrākajiem jautājumiem.⁵ Tas atspoguļojās jau Romas I regulas 9. panta sarežģītajā likumdošanas procesā un daudzajos grozījumos, kurus likumdošanas procesa gaitā pieredzēja tieši normas trešā daļa. Arī pēc Romas I regulas spēkā stāšanās pastāv neskaidrības un domstarpības par minētās normas galīgās redakcijas iztulkošanu. Dažas atbildes uz strīdīgajiem jautājumiem sniedza relatīvi nesenais Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST)⁶ spriedums Nikiforidis⁷ lietā, kas tiks aplūkots publikācijā.

Lai nodrošinātu regulas vienotu piemērošanu, ir svarīgi pēc iespējas plašāk iepazīstināt ar aktuālajām juridiskās diskusijas atziņām par normas iztulkošanu un piemērošanu dalībvalstīs, īpašu lomu atvēlot EST atziņām. Līdz ar to šīs publikācijas mērķis ir īsumā iepazīstināt ar Romas I regulas 9. panta tiesisko regulējumu tieši ārvalstu prevalējošu imperatīvo normu piemērošanai, tā iztulkošanas problemātiku un relatīvi nesenā EST sprieduma ietekmi uz to.

Raksta sākuma tiks atspoguļota Romas I regulas 9. panta trešās daļas tiesiskā regulējuma iztulkošanas grūtības, kam sekos EST sprieduma Nikiforidis lietā īss satura un secinājumu izklāsts. Subsumcijas ceļā EST spriedumā izdarītie secinājumi tiks attiecināti uz diskusiju par Romas I regulas 9. panta trešās daļas kritēriju iztulkošanu.

II. Romas I regulas 9. panta trešās daļas tiesiskais regulējums un tā iztulkošanas problemātika

Saskaņā ar Romas I regulas 9. panta pirmās daļas legāldefinīciju, "prevalējošas imperatīvas normas ir normas, kuru ievērošanu valsts uzskata par būtisku sabiedrības interešu aizsardzībai, piemēram, savas politiskās, sociālās un ekonomiskās kārtības nodrošināšanai, tiktāl, ka šīs normas piemēro jebkurai situācijai, kura ir to darbības jomā, neatkarīgi no tā, kādi tiesību akti būtu piemērojami līgumam saskaņā ar šo regulu". Savukārt minētā panta trešā daļa noteic, ka tiesa "var piemērot arī tās valsts prevalējošās imperatīvās normas, kurā līgumā noteiktās saistības ir jāpilda vai ir izpildītas, ciktāl šīs prevalējošās imperatīvās normas līguma izpildi padara prettiesisku [..]".

Līdz ar to, piemērojot ārvalstu prevalējošās imperatīvās normas, tiesai ir jāizvērtē konkrētās normas atbilstība vairākiem kumulatīviem priekšnoteikumiem.⁸ Pirmkārt, ir jāizvērtē, vai ārvalsts tiesību norma atbilst vispārīgām, no legāldefinīcijas izrietošām prevalējošas imperatīvas normas prasībām. Otrkārt, tiesai papildus ir jāizvērtē attiecīgās normas atbilstība parējām tieši ārvalstu prevalējošām imperatīvām normām izvirzītajām prasībām, kuras ir izvirzītas Romas I regulas 9. panta trešajā daļā. Ja tiesa konstatē ārvalsts tiesību normas atbilstību visām Romas I regulas 9. panta pirmajā un trešajā daļā izvirzītajām prasībām, tā ir tiesīga, ņemot vērā ārvalstu prevalējošo imperatīvo normu "raksturu un mērķi, kā arī to piemērošanas vai nepiemērošanas sekas",⁹ apsvērt minēto normu piemērošanu.

Lieki norādīt, ka pati izklāstītā konstrukcija ir gana sarežģīta arī bez strīdīgo dogmatisko jautājumu iesaistīšanas. Tādējādi neizbēgams ir apstāklis, ka minēto priekšnoteikumu piemērošana ir saistīta ar vairākām iztulkošanas problēmām, kas tiks aplūkotas turpmākajās apakšnodaļās.

1. Ārvalsts normas atbilstība prevalējošas imperatīvas normas legāldefinīcijai

Runājot par ārvalsts tiesību normas piemērošanu, nav iespējams nepieminēt Romas I regulas 9. panta pirmajā daļā ietverto legāldefinīciju. Lai dalībvalsts tiesa saskaņā ar Romas I regulas 9. pantu būtu tiesīga piemērot ārvalsts prevalējošu imperatīvu normu, tai vispirms ir jākonstatē, ka runa tiešām ir par prevalējošu imperatīvu normu Romas I regulas 9. panta izpratnē. Tādējādi konkrētajai tiesību normai ir jāatbilst visām legāldefinīcijas prasībām,¹⁰ kas formulētas Romas I regulas 9. panta pirmajā daļā.

No tās izriet divi būtiski priekšnoteikumi, kuru izpilde ļauj tiesību normu atzīt par prevalējošu imperatīvu normu. Šo priekšnoteikumu izpilde ir vienādā mērā attiecināma gan uz tiesas valsts jeb lex fori prevalējošu imperatīvu normu piemērošanu saskaņā ar Romas I regulas 9. panta otro daļu, gan arī normas panta trešajā daļā regulētajām un šajā rakstā aplūkotajām ārvalsts prevalējošām imperatīvām normām.

Pirmkārt, konkrētai tiesību normai ir jābūt imperatīvai un ar tādu prevalējošu imeratīvu juridisko spēku, kas pieprasītu tiesību normas plašu piemērošanu ārpus valsts tiesību robežām.¹¹ Tādējādi prevalējošas imperatīvas normas jēdziens ir interpretējams šaurāk un nošķirams no imperatīvām normām valsts tiesību līmenī.¹² Otrkārt, konkrētās tiesību normas mērķiem ir jābūt vērstiem uz būtisku sabiedrības interešu aizsardzību. Romas I regulas 9. panta pirmajā daļā ietvertajā legāldefinīcijā ir uzskaitīti daži būtisku sabiedrības interešu piemēri, proti, "politiskās, sociālās un ekonomiskās kārtības nodrošināšana", kuriem nav izsmeļoša rakstura.¹³ Citiem vārdiem sakot, tiesību normas mērķim jābūt pārindividuālam, proti, vērstam ne vien uz indivīdu privāttiesisko attiecību noregulēšanu, bet gan vismaz arī uz valsts publisko interešu aizsardzību.

Abi legāldefinīcijā izvirzītie kritēriji ir interpretējami autonomi.¹⁴ Savukārt konkrētas tiesību normas atbilstība minētajiem kritērijiem ir jānoskaidro dalībvalstu tiesai, iztulkojot potenciālo prevalējošo imperatīvo normu saskaņā ar tās funkciju tās izcelsmes tiesību sistēmā.¹⁵ Arī minēto kritēriju iztulkošana var sagādāt grūtības.