Kopš teritoriālās reformas noslēguma 2018. gada 1. martā, kuras rezultātā 34 rajona (pilsētas) tiesu vietā Latvijā darbojas vairs tikai deviņas, aizritējis jau vairāk nekā pusotrs gads, un tas ļāvis izdarīt pirmos secinājumus par reformas efektivitāti. Tomēr, kā sarunā atklāj Valmieras rajona tiesas priekšsēdētājs Jānis Grīnbergs, šis tiesu sistēmas pilnveides process ir nebeidzams, jo šobrīd tiesām jau ir jauni izaicinājumi – kopš 2019. gada 1. jūnija ir noteikta zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu pilnīga iekļaušana rajona (pilsētas) tiesu sastāvā,1 tādēļ šai likumdevēja gribai jārod arī praktiskais izpildījums, kas normatīvo aktu līmenī, šķiet, bija vieglāk, nekā tagad ir realitātē. Rajona tiesas seko līdzi arī Tieslietu ministrijas nodomam par speciālo ekonomisko lietu tiesu,2 kuras izveidi Ministru kabinets konceptuāli atbalstīja šā gada 20. augustā un kas nešaubīgi sola pārmaiņas līdzšinējā kārtībā. Tādēļ, viesojoties Valmierā, "Jurista Vārds" uzklausīja J. Grīnberga viedokli par to, kā aizvadītās un vēl gaidāmās reformas tiek uzņemtas, raugoties no rajona tiesas darba skatpunkta. Savukārt interviju papildina vēl citu rajona (pilsētas) tiesu pārstāvju un nozares tiesībpolitikas veidotāja viedokļi par tiesu teritoriālās reformas galvenajiem ieguvumiem un arī blaknēm, ko uzrādījusi prakse.
Šobrīd, kad norit asas diskusijas par valsts budžeta sadalījumu nākamajam plānošanas periodam, redzam, ka daudzās nozarēs ir cīņa par finansēm un tiek runāts par krīzi. Vai jums šis ir trauksmains laiks, kad gaidāt kādu solījumu izpildi?
Saistībā ar norisēm politikā un valsts budžeta sastādīšanā jūtu līdzi tiesu darbiniekiem, jo šobrīd viena no prioritātēm, ko Tieslietu ministrija vēlas panākt, ir budžeta pieaugums tiesu darbinieku atalgojumam. To arī izjūtam savā ikdienā, ka tiesas darbinieku atalgojums ir nekonkurētspējīgs, un ir redzams, ka viņi arī ir neapmierināti ar šo situāciju, jo savulaik algu pieaugums tika solīts straujāks, bet saistībā ar dažādiem apstākļiem tas apstājās. Varbūt mēs reģionos tik ļoti neizjūtam šo kadru trūkumu, bet zinu, ka Rīgas kolēģiem gan ir grūti aizpildīt tukšās tiesu darbinieku štata vietas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
