Briseles Ibis regulas piemērojamība

Nepareizu izpratni par Briseles I regulas piemērošanu raksturo kāds nesens gadījums, kurā Senāts pieņēma lēmumu par atteikumu ierosināt kasācijas tiesvedību. Konkrētajā lietā Dānijā reģistrēta banka 2011. gada 31. augustā cēla tiesā prasību pret divām Latvijā reģistrētām kapitālsabiedrībām, lūdzot tiesu piedzīt parādu un likumiskos procentus, atzīt par spēkā neesošiem vairākus nekustamā īpašuma dāvinājuma līgumus un dzēst ierakstus zemesgrāmatā.

Ar Zemgales apgabaltiesas 2018. gada 27. jūnija spriedumu prasība apmierināta daļā par parāda piedziņu un tās vēršanu uz nekustamajiem īpašumiem, kuri pieder apdāvinātajai kapitālsabiedrībai, bet daļā par dāvinājuma līgumu atzīšanu par spēkā neesošiem un ierakstu dzēšanu zemesgrāmatā noraidīta.

Par minēto spriedumu atbildētājas iesniedza kasācijas sūdzību, norādot, ka apelācijas instances tiesas spriedums ir atceļams procesuālo tiesību normu pārkāpumu dēļ. Kasatores uzskatīja, ka tiesai vajadzēja piemērot Briseles I regulas 27. vai 28. pantu (analogas normas iekļautas Briseles Ibis regulas 29. un 30. pantā) un apturēt tiesvedību lietā, jo Dānijā notiek fiziskas personas bankrota process, kas pasludināts sakarā ar personas nespēju izpildīt savas no galvojuma līguma izrietošās saistības pret banku, bet Latvijas tiesā tiek skatīta prasība pret galveno parādnieku par šo pašu parādu, proti, Dānijā un Latvijā paralēli noris divas tiesvedības par vienu un to pašu pamatu un priekšmetu starp tām pašām pusēm.

Senatoru kolēģija, motivējot atteikumu ierosināt kasācijas tiesvedību, norādīja, ka nav tiesiska pamata piemērot Briseles I regulas II nodaļas 9. iedaļas "Ar lis pendens saistītās prasības" normas, līdz ar to tiesvedība lietā nav apturama saskaņā ar Civilprocesa likuma⁴ (turpmāk – CPL) 214. panta 5. punktu.

Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST), interpretējot Briseles I regulas 27., 28. pantam analogas normas Briseles Konvencijā par jurisdikciju un tiesas spriedumu izpildi civillietās un komerclietās⁵ (turpmāk – Briseles konvencija) (21., 22. un 23. pants), atzinusi, ka, lai tiesa piemērotu šīs normas, prasības priekšmetam ir jāietilpst konvencijas (regulas) materiālās piemērošanas jomā.⁶

No minētās atziņas senatoru kolēģija lēmumā secināja, ka Briseles I regulas II nodaļas 9. iedaļas "Ar lis pendens saistītas prasības" normas piemērojamas lietās, kuru prasības priekšmets atbilst regulas materiāltiesiskajam tvērumam.⁷

Atbilstoši Briseles I regulas 1. panta otrās daļas b) punktam šī regula neattiecas uz bankrotu, uzņēmējsabiedrību vai citu juridisko personu likvidācijas sakarā dotiem tiesas rīkojumiem, mierizlīgumiem vai tamlīdzīgām procedūrām.

Minētās regulas 1. panta otrās daļas b) punktā noteiktais izņēmums jāskata kopsakarā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām⁸ normām (saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2015/848 par maksātnespējas procedūrām⁹ 84. panta otro daļu, neskarot šīs regulas 91. pantu, Regulu (EK) Nr. 1346/2000 turpina piemērot maksātnespējas procedūrām, kuras ietilpst minētās regulas darbības jomā un kuras sāktas pirms 2017. gada 26. jūnija).¹⁰

Lietas, kas tieši izriet no maksātnespējas procesa un ir ar to cieši saistītas, neietilpst Briseles I regulas materiāltiesiskajā tvērumā, bet ietilpst Regulas Nr. 1345/2000 piemērošanas jomā.¹¹ Līdz ar to rīcības sēdes lēmumā secināts, ka fiziskās personas bankrota process, kas notiek Dānijā, nav atzīstams par prasību Briseles I regulas II nodaļas 9. iedaļas "Ar lis pendens saistītas prasības" izpratnē, kas būtu par pamatu piemērot minētās iedaļas normu tiesiskās sekas – atteikties no jurisdikcijas vai apturēt tiesvedību lietā.¹²

Procesuālajā posmā, kad tiek noskaidrota jurisdikcija pārrobežu civillietai vai komerclietai, kas visbiežāk noris, izlemjot jautājumu par prasības pieteikuma pieņemšanu un civillietas ierosināšanu, tiesa nevērtē prasības pamatotību atbilstoši nacionālajām materiālo tiesību normām, bet tikai noskaidro tos piesaistes punktus, kas pamato jurisdikcijas esību tiesai izskatīt konkrēto strīdu.