Šā raksta mērķis ir piedāvāt iespējamu risinājumu situācijā, kad uz parādnieku ir attiecināmi Maksātnespējas likuma (turpmāk – MNL) 130. panta 1. punkta vai 153. panta ierobežojumi. Piedāvātā risinājuma pamatā ir jaunas koncepcijas ieviešana MNL, kas ļautu kreditoriem saņemt savu prasījumu vismaz daļēju apmierinājumu neatkarīgi no personas godprātības.
Saskaņā ar MNL1 5. panta pirmo daļu fiziskās personas maksātnespējas process ir tiesiska rakstura pasākumu kopums, kura mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju. Izstrādājot MNL, likumdevējs jau sākotnēji paredzēja, ka godprātīgām fiziskajām personām, kas ekonomisku vai sociālu apstākļu dēļ būs kļuvušas maksātnespējīgas, tiks dota "otrā" iespēja uzsākt atbildīgu un maksātspējīgu dzīvi.2 Tādējādi MNL tika nostiprināta pamatnostādne, saskaņā ar kuru tiesisko aizsardzību fiziskās personas maksātnespējas procesā var baudīt vienīgi parādnieks, uz kuru nav attiecināmi MNL 130. un 153. pantā norādītie ierobežojumi. Minētais nozīmē, ka, pastāvot šiem ierobežojumiem, fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis pilnībā nevar tikt sasniegts – process ir izbeidzams, neatbrīvojot parādnieku no neizpildītajām saistībām. Tomēr būtiski ir tas, ka šādā situācijā tieši kreditori ir zaudētāji, jo viņiem tiek liegta iespēja saņemt savu prasījumu vismaz daļēju apmierinājumu maksātnespējas procesa ietvaros un bieži vien arī pēc procesa izbeigšanas. Fiziskās personas maksātnespējas procesā kreditori var paļauties uz to, ka saistību dzēšanas procedūras ietvaros parādnieks veiks regulārus maksājumus kreditoru prasījumu segšanai. Savukārt situācijā, kad process ir izbeigts, parādnieks primāri var nebūt ieinteresēts veikt maksājumus kreditoriem, apzinoties, ka iecerētais mērķis – atbrīvošana no saistībām – nav sasniegts. Tādējādi parādnieks var nokļūt ēnu ekonomikas zonā, neuzrādot savus patiesos ienākumus, lai no viņa nebūtu iespējams piedzīt naudas līdzekļus, zvērinātiem tiesu izpildītājiem izpildot tiesu nolēmumus lietās par parādu piedziņu. Ievērojot minēto, secināms, ka, turpinot maksātnespējas procesu, kreditoru ieguvums varētu būt lielāks nekā gadījumā, kad tas tiek izbeigts. Līdz ar to maksātnespējas procesa turpināšana atbilstu kreditoru interesēm.
Šā raksta mērķis ir piedāvāt iespējamu risinājumu situācijā, kad uz parādnieku ir attiecināmi MNL 130. panta 1. punkta vai 153. panta ierobežojumi, tas ir, atteikties no šobrīd MNL nostiprinātās pamatnostādnes par vienīgi godprātīga parādnieka tiesisku aizsardzību, piešķirot kreditoriem tiesības lemt par maksātnespējas procesa turpināšanu vai izbeigšanu. Piedāvātā risinājuma pamatā ir jaunas koncepcijas ieviešana MNL, kas ļautu kreditoriem saņemt savu prasījumu vismaz daļēju apmierinājumu neatkarīgi no personas godprātības.
[1] Atbilstoši MNL 5. panta pirmās daļas noteikumiem fiziskās personas maksātnespējas procesā ir divi mērķi – kreditoru prasījumu pēc iespējas pilnīgāka apmierināšana un parādnieka, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, atbrīvošana no neizpildītajām saistībām un maksātspējas atjaunošana.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.