Var saprast advokātu sāpi, jo normatīvais regulējums, kas paredz aizdomās turētajam/apsūdzētajam pienākumu liecināt par patiesiem faktiskajiem apstākļiem, nesamērīgi ierobežo personas tiesības uz aizstāvību. Kriminālprocess paredz sacīkstes principu starp personu, kas tiek saukta pie kriminālatbildības un valsti, kas uztur apsūdzību prokurora personā. Aizdomās turētā persona jau sākotnēji atrodas nelabvēlīgākā situācijā, jo tai nav tādu resursu un iespēju kā valstij, un plānotā tiesību normu grozīšana par labu patiesai liecināšanai vēl vairāk palielina disbalansu. Noziedzīgs nodarījums nereti tiek realizēts kā izcils mākslas darbs, tomēr vienlaikus nav noslēpjamas nozieguma pēdas un nemainīgs ir Visuma likums, ka viss noslēptais ar laiku kļūst atklāts. Tāpēc noziedznieka interesēs ir, lai noziegums tiktu atklāts pēc iespējas vēlāk vai pie atbildības tiktu saukta persona, kas nav vainojama nozieguma izdarīšanā. Lai panātu minētos mērķus, noziedzniekam jādarbina savi intelektuālie resursi, tostarp asociatīvā un diverģentā domāšana, ārkārtīgi būtiska ir metakognitīvā izpratne, kas ļauj novērst kļūdas un iekšējās pretrunas savās liecībās. Būtiska ir spēja piemēroties izmeklēšanas procesam, lai jebkuru pierādījumu izmantotu savā labā. Bieži vien minētās īpašības ir svarīgas arī lieciniekam, jo domājošs liecinieks ar pieredzi bieži vien spēj izglābt pat bezcerīgus procesus. Kriminālprocesā ideāla aizstāvība ir tādā gadījumā, ja notiesāta tiek cita persona. Proti, noziedzniekam izdodas pārliecināt tiesu ne tikai par savu nevainīgumu, bet arī par citas personas vainīgumu. Patiesu liecību gadījumā tas nav iespējams, bet ir iespējams gadījumā, ja noziedznieks ir vērīgs, ar labu atmiņu un uzmanību pret niansēm, kas ļauj strukturēt pierādījumus un uz to karkasa izveidot ticamu liecību, kas nerada šaubas par citas personas vainu, kas pastāv tikai teorētiski. Vienlaikus var rezumēt, kas tiesās joprojām darbojas princips - vaļsirdīga atzīšanās mīstina vainu, bet pagarina ieslodzījuma termiņu. Noziedznieku, kurš runā patiesību, nicina visi, tostarp arī tiesneši un prokurori, savā statusā tāds noziedznieks pielīdzināms cietušajam, kuram atvēlēta pazemota upura loma. Visbeidzot, zelta vērtē ir leģendārā politiskā spīdekļa Vinstona Čērčila vārdi - patiesība ir pārāk dārga lieta, lai to izdāļātu bez apdoma. Arī Seska empīriskā pieredze ir strikta savos secinājumos - ja Seskis kriminālprocesos būtu patiesi liecinājis, pašlaik Seskis nevis rakstītu komentārus, bet cīnītos Satversmes tiesā par tiesībām komentēt „Jurista Vārda" rakstus no Centrālcietuma kameras.