Bērna labāko interešu ievērošana ir bāzes princips, izlemjot jautājumus, kas kaut vai netieši skar bērna tiesības un intereses. Lai nodrošinātu šī principa īstenošanu civillietās, civilprocesā ir iestrādāti tiesiskie instrumenti, tostarp atkāpšanās no sacīkstes principa, bāriņtiesas kā bērnu tiesību aizsardzības institūcijas pieaicināšana atzinuma sniegšanai un saskarsmes personas kā lietas dalībnieka noteikšana civilprocesā.

Rakstā ir pievērsta uzmanība atsevišķām problēmām, kas konstatētas tiesu praksē, izskatot lietas par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību ar vecāku, kurš ikdienā nedzīvo kopā ar bērnu, no tiesību piemērošanas viedokļa, kā arī minot priekšlikumus ne tikai normatīvā regulējuma uzlabošanai, bet arī attiecīgo iestāžu sadarbībai un bērna iesaistīšanai lēmumu pieņemšanā, ne vien, lai uzzinātu bērna viedokli, bet arī izskaidrojot bērnam iestādes vai tiesas pieņemtā lēmuma mērķi, motivāciju un iespējamās sekas.

Raksta autores apzinās, ka tiesību normas nevar piespiest vecākus būt apzinīgiem un saprātīgiem, bet, izmantojot piemērus no tiesu prakses, vēlamies vērst uzmanību uz to, ka bērna tiesības augt drošā un saudzējošā vidē ir vecāku atbildība. Tāpat kā vecāku atbildība ir apzināties, kādas sekas uz bērna personības attīstību atstāj viņa iesaistīšana vecāku konfliktu risināšanā. Bērna vecumam neatbilstošu lēmumu pieņemšana un atbildības par vecāku konfliktu risināšanu pārnešana uz nenobriedušu personību ir viena no emocionālās vardarbības formām, kas liek apšaubīt abu vecāku spēju realizēt bērna aizgādību.

Saskarsmes tiesību jēdziens

Civillikuma 181. panta pirmajā daļā ir definēts saskarsmes tiesību jēdziens, nosakot, ka tās ir bērna tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem (saskarsmes tiesības).

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. panta trešajā daļā nepārprotami ir atzītas katra bērna tiesības uzturēt kontaktus ar abiem vecākiem. Šī punkta formulējumā ir precizēts saskarsmes tiesību saturs, jo īpaši saskarsmes nozīme, proti, tai jābūt regulārai, jāļauj izveidot personiskas attiecības un jābūt tiešai.¹

Kā vairākkārt atzinusi ECT, vecāku un bērnu "savstarpējas klātbūtnes baudījums" ir būtisks ģimenes dzīves elements (Johansen v. Norway [1996] ECHR 17383/90, § 52; Kutzner v. Germany [2002] 46544/99, § 58; Keegan v. Ireland [1994] ECHR 16969/90, § 50).²

Tas nozīmē, ka, izšķirot vecāku strīdu par bērna tiesībām uzturēt personiskus un tiešus kontaktus ar to vecāku, ar kuru bērns ikdienā nedzīvo kopā, tiesai, lai noteiktu šo tiesību ierobežojumus, ir jāvērtē, vai tiesību piešķiršana varētu radīt kaitējumu bērna labākajām interesēm.

Ja attiecībā uz bērnu Civillikumā noteiktas bērna tiesības realizēt saskarsmi ar katru no vecākiem, tad attiecībā uz vecākiem tiek noteiktas gan tiesības, gan pienākums uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu,³ vienlaikus ietilpinot saskarsmes tiesību tvērumā vecāka tiesības būt informētam par bērna ikdienas gaitām.

Saskarsmes tiesības ietver ne tikai dažādu kontaktu uzturēšanu ar vecāku, kas ikdienā bērnu neaprūpē, proti, gan īslaicīgas klātienes tikšanās, gan, piemēram, sarunas, izmantojot telefonu vai citus saziņas līdzekļus, vecāka piedalīšanos dažādos pasākumos kopā ar bērnu, gan arī bērna nakšņošanu otra vecāka dzīvesvietā un attiecīgi vecāka jaunajā ģimenē, ja tāda izveidojusies, nedēļas brīvdienu vai garāku laika posmu (skolas brīvlaiku, atvaļinājumu) pavadīšana kopā ar vecāku, pie kura bērns nedzīvo.

Bērna labāko interešu nodrošināšana

Bērnu tiesību konvencijas 3. pantā noteikts, ka visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts iestādes vai privātas iestādes, kas nodarbojas ar sociālās labklājības jautājumiem, tiesas, administratīvās vai likumdevējas iestādes, primārajam apsvērumam jābūt bērna interesēm. Arī nacionālajā tiesību aktā – Bērnu tiesību aizsardzības likumā – noteikts identisks regulējums, proti, visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses.⁴

Tiesību piemērotājs ikdienas darbā saskaras ar daudziem jēdzieniem, kuri ietverti tiesību normas tiesiskajā sastāvā. Šie jēdzieni ir ar atšķirīgu saturisku noteiktību, un katra norma (arī kāda tās pazīme) slēpj sevī noteiktu vērtību. To piemērošana ikdienas gadījumam prasa vērtējumu. Šāda vērtēšana nav patvaļīga. Tā piesaistīta noteiktiem kritērijiem. Minētie kritēriji ir meklējami stabilā judikatūrā, valsts pārvaldes praksē, tiesību zinātnē, arī konstitūcijā. Šādā konkretizācijas procesā abstraktās vērtības iegūst skaidras aprises. Šīs aprises atkarībā no sabiedriskās dzīves attīstības var mainīties un pieskaņoties jaunajai vērtību izpratnei sabiedrībā.⁵

Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērniem prioritāras ir tieši bērna tiesības un intereses. Latvijas tiesu praksē savukārt ne tikai nostiprināts bērna tiesību prioritātes princips, bet arī dotas norādes uz likumdevēja darbību tiesību aktu atbilstības bērna tiesību prioritātes principa ievērošanai.⁶

Papildus minētajam Satversmes tiesa ir norādījusi uz plašāku bērnu tiesību aizsardzības normu tulkojumu, uzsverot, ka jebkurš lēmums, kas attiecas uz bērnu, jāpieņem tādā veidā, lai, cik vien tas iespējams, tiktu ievērotas bērna intereses un nodrošinātas viņa tiesības. Tās tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu. Arī tad, ja bērns nav lēmuma objekts, minētais prioritātes princips ir jāievēro, ja vien šis lēmums bērnu var skart. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama.⁷

Lai varētu izšķirt strīdu starp ģimenes locekļiem, kuru tiesisko statusu nosaka tiesību normas, bet prāvnieku uzvedību un rīcību nosaka savstarpējās attiecības, ģimenes vēsture, tradīcijas un vērtības, kas vairāk ir psihologu un filozofu darba lauks, tiesību normās izmanto tādas ģenerālklauzulas kā "bērna labākās intereses", "pamatots iemesls", "samērā ar vecāku spējām" u.tml., katrā atsevišķā gadījumā piepildot to ar konkrētu saturu.

Ievērojot bērna labāko interešu apsvērumu, bērna pilnvērtīgai attīstībai būtiski nozīmīga ir vecāku sniegtā mīlestība, sapratne, rūpes, ko bērns saņem no vecākiem, un viņu atbalsts. Līdz ar to vecāka tiesību attiecībā pret bērnu realizācijai ir izteikti personisks raksturs, t.i., vecāka un bērna saskarsmes tiesības ir individuāli saistītas tikai ar noteiktām personām, tajās izpaužas tiesību īstenošanā iesaistīto personu attieksme vienai pret otru.

Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 5. panta pirmās daļas 1. punktā noteiktajam bērna tiesību aizsardzību nodrošina, pirmkārt, bērna vecāki. Bērnu tiesību konvencijas 18. pantā noteikts, ka vecāki ir galvenās personas, kas atbildīgas par bērna audzināšanu un attīstību. Viņu galvenais pienākums ir gādāt par bērna interesēm. Līdz ar to bērna tiesību aizsardzība un labāko interešu nodrošināšana ir katra vecāka primārais pienākums un rūpju objekts. Attiecībā uz vecāku strīda par saskarsmes tiesību izmantošanu izšķiršanu normatīvajos aktos vienīgais paredzētais kritērijs ir bērna intereses, jo normatīvajos aktos nav noteiktas kādas priekšrocības vienam vai otram vecākam vai kādam noteiktam saskarsmes tiesību kārtības noteikšanas veidam. Līdz ar to tiesai ir jāpārbauda un jāizvērtē arī bērna tiesības uz pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību, kas jānodrošina vecākiem.⁸

Analizējot jēdzienu "bērna intereses" no saskarsmes tiesību satura, jāatceras, ka to veido vairākas daļas. Pirmkārt, pēc iespējas jāsaglabā bērna saikne ar ģimeni.⁹ Tas nozīmē, ka tikai izņēmuma gadījumos ģimenes saiknes var tikt apgrūtinātas, tomēr pēc iespējas jācenšas saglabāt un atjaunot personiskās attiecības. No otras puses, bērna attīstība drošā vidē ir nepārprotami viņa interesēs, un vecāki nav tiesīgi, kā noteikts ECPK 8. pantā, veikt darbības, kas varētu kaitēt bērna veselībai un attīstībai,¹⁰ sasaucoties ar Civillikuma 181. panta ceturtajā daļā noteikto, ka jebkurai personai ir pienākums atturēties no tādām darbībām, kas varētu negatīvi iespaidot bērna attiecības ar kādu no vecākiem. Bērna vislabākās intereses personiskās attīstības ziņā ir atkarīgas no dažādu veidu individuāliem apstākļiem – bērna vecuma, brieduma pakāpes, vecāku esamības vai neesamības, dzīves vides un pieredzes.¹¹

Bērnu tiesību konvencijas 9. pantā noteikts, ka dalībvalstis respektē no viena vai abiem vecākiem šķirta bērna tiesības pastāvīgi uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar abiem vecākiem, izņemot gadījumus, kad tas ir pretrunā bērna interesēm.