26. Novembris 2019 /NR. 47 (1105)
Skaidrojumi. Viedokļi
Ārvalstu pilnvaras Latvijas notariātā: jaunākās tendences un metodes
Dr. iur.
Baiba Rudevska
 

Starptautisko privāttiesisko sakaru intensitāte arvien vairāk ienāk arī Latvijas notāru darba ikdienā. Viena no pēdējo gadu izplatītākajām parādībām ir pie ārvalstu notāriem sastādītu pilnvaru uzrādīšana Latvijas notāriem nolūkā tālāk slēgt dažādus privāttiesiskus darījumus, t.sk. arī nekustamo īpašumu jomā. Latvijas notāriem šī tiesiskā parādība sāka izraisīt aizvien vairāk neatbildētu jautājumu. Piemēram, vai ārvalsts notāra pilnvara, kura ir legalizēta ar apostille, Latvijas notāriem ir automātiski jāpieņem? Vai ārvalsts dokuments, uz kura ir apostille atzīme, ir uzskatāms par "publisku dokumentu" Notariāta likuma izpratnē? Vai visi ārvalstu notāri veic tieši tādas pašas funkcijas kā Latvijas notāri?

Uz visiem šiem jautājumiem mūsu notāri spēja atbildēt vairāk intuitīvi nekā juridiski. Tādēļ 2017. un 2018. gadā autore pēc Latvijas Zvērinātu notāru padomes lūguma veica divus pētījumus –"Par atsevišķu dokumentu veidiem notāru darbā starptautisko privāttiesību kontekstā" un "Substitūcijas (ekvivalences) teorijas piemērošanas metodoloģija ārvalstu notāru sastādīto pilnvaru akceptēšanai Latvijā". Šajā rakstā autore īsumā iepazīstinās lasītājus ar svarīgākajiem minēto pētījumu rezultātiem, kas skar ārvalstu notāru pilnvaru statusu un vietu Latvijas notariātā. Vienlaikus jānorāda, ka rakstā netiks apskatīti jautājumi par pilnvaru, kā arī pilnvarojuma līgumu formai un saturam piemērojamo likumu.1

 

1. Izmaiņas skatījumā uz ārvalstīs izdotajām pilnvarām (statika)

1.1. Ārvalsts pilnvaras statuss Latvijas notariātā

Pirms sākt runāt par ārvalstu pilnvaru statusu Latvijas notariātā, vispirms ir jānorāda, ka Latvijas notāri savā darbā (ja tajā parādās ārvalsts elements) drīkst piemērot tikai Latvijas procesuālās tiesību normas, kas noteiktas galvenokārt Notariāta likumā (turpmāk – NL).2 Tas netieši izriet no NL 2. panta, saskaņā ar kuru zvērināti notāri ir tiesu sistēmai piederīgas personas. Turklāt starptautisko privāttiesību teorijā ārvalstu procesuālo normu piemērošana tiek pieļauta ļoti retos izņēmuma gadījumos (tie parasti ir jautājumi, kas saistīti ar pierādījumiem). Līdz ar to vienmēr ir jāatceras, ka notāru darbības procesuālo kārtību nosaka tās valsts tiesību akti, kuras teritorijā notārs darbojas (lex auctoris regit processum).3 Piemēram, dodoties pie Latvijas notāra nolūkā noslēgt darījumu notariālā akta formā, ir jāņem vērā, ka notariālā akta sastādīšana notiek notariālā procesa ietvaros un Latvijas notāri nedrīkst atkāpties no NL esošajām notariālo procesu regulējošajām tiesību normām. Diemžēl juristi bieži aizmirst, ka arī notāriem (līdzīgi kā tiesām) ir savs process, kas tiem ir saistošs. No tā izriet nākamā atziņa, proti, pārstāvības tiesību pābaude ir notariālā procesa neatņemama sastāvdaļa. Tādēļ pārstāvības tiesību pārbaudē Latvijas notāri ir tiesīgi vadīties tikai pēc Latvijas (un nevis kādas citas valsts) NL normām (lex fori).

Savā darbā Latvijas notāriem ir jāprot nodalīt procesuālās tiesību normas (ordinatoria litis) no materiālajām tiesību normām (decisoria litis).4 Pirmās drīkst būt tikai Latvijas likumu procesuālās normas, savukārt pēdējās var būt gan Latvijas, gan ārvalstu materiālās tiesību normas (skat., piemēram, NL C1 sadaļu par ārvalsts likuma piemērošanu).

Kā tad Latvijas notāram ir jāpārbauda šīs pārstāvības tiesības? Saskaņā ar NL 83. panta otro daļu, taisot notariālos aktus, pārstāvības tiesības zvērināts notārs pārbauda pēc viņam iesniegtiem publiskiem dokumentiem vai ierakstiem Komercreģistrā vai citos publiskos reģistros.5 Tas nozīmē, ka pārstāvības tiesības nedrīkst pierādīt ar privātā kārtībā sastādītiem dokumentiem.

Latvijas likumdevējs NL nav sniedzis publiska dokumenta definīciju. Taču no atsevišķu NL normu (81. un 116. p.) sistēmiskās interpretācijas var secināt, kādi notariālo dokumentu veidi NL tiek uzskatīti par publiskiem un kādi – par privātiem.

Saskaņā ar NL 81. pantu publiski dokumenti tā izpratnē ir:

– notariālie akti (82. p.);

– apliecinājumi, kurus taisa zvērināts notārs (108. p.), izņemot NL 116. pantā minētos privātos dokumentus, t.i., dokumentus, uz kuriem notārs apliecinājis tikai paraksta īstumu.

No tā var secināt, ka pārstāvības tiesības pie Latvijas notāriem var pierādīt ar pilnvaru, kas noformēta notariālā akta formā.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties