Domājot par lietu izskatīšanas vidējiem termiņiem kā rādītāju tiesu efektivitātei, jāatgādina, ka dati par vidējo lietu izskatīšanas ilgumu ir matemātisku darbību rezultāts un tie vienmēr jāskatās kontekstā gan ar citiem statistikas rādītājiem, gan reālo situāciju (normatīvo aktu izmaiņām un veiktajām reformām attiecīgajā periodā un pirms tā). Nepārzinot kontekstu vai neiedziļinoties tajā, var nonākt pie kļūdainiem secinājumiem. Piemēram, 2017. gadā tiesas tika atslogotas no lietu kategorijas prasības par līdzekļu piedziņu bērnu uzturēšanai minimālā apmērā. Lai gan tas atbrīvo tiesas kapacitāti citām lietām un veicina to efektīvāku un ātrāku izskatīšanu, tomēr no statistikas viedokļa šāds lēmums uzreiz atspoguļojās garākos vidējos lietu izskatīšanas termiņos, salīdzinot ar iepriekšējo periodu. Vienlaikus tas nav pamats secinājumam, ka civillietu izskatīšanas termiņi kļuvuši garāki. Skaidrojums tam ir fakts, ka minimālo uzturlīdzekļu lietu bija salīdzinoši daudz un tās bija skatāmas prioritārā kārtībā īsos termiņos. Kā rezultātā tīri matemātiski šādu lietu skaits un termiņi veidoja īsāku visu lietu vidējo izskatīšanas termiņu. Izslēdzot šīs lietas no tiesu kompetences, statistikas dati rada iluzoru priekšstatu, ka vidējie civillietu izskatīšanas ilgumi ir kļuvuši garāki. Vai cits piemērs – tiesa pabeidz apjomīgu un ilgstoši skatītu lietu, kuras ilgums divas vai vairāk reižu pārsniedz visu pārējo lietu izskatīšanas ilgumus, tīri matemātiski pat šādas vienas lietas izskatīšanas ilgums attiecīgajā periodā būtiski palielinās visu lietu kopējo vidējo izskatīšanas ilgumu, atkal jau radot maldinošu priekšstatu par situāciju ar lietu izskatīšanas vidējiem termiņiem.

Jāņem vērā, ka arī neizskatīto lietu (jeb uzkrājuma) samazinājums, kas pēc būtības ir pozitīvs rādītājs, korelē ar vidējiem lietu izskatīšanas ilgumiem, jo neizskatīto lietu uzkrājums veidojas ilgākā laika periodā un, pieaugot šo lietu izskatīšanas īpatsvaram, attiecīgi palielinās vidējais lietu izskatīšanas ilgums. Respektīvi, jo straujāk tiek samazināts lietu uzkrājums, jo veidojas lielāki vidējie lietu izskatīšanas termiņi. Minētais ir izskaidrojams ar to, ka, izskatot uzkrātās lietas, statistikā automātiski summējas to ilgumi, palielinot kopējo vidējā ilguma rādītāju. Vienlaikus ir arī lietas, kuru izskatīšanai noteikta specifiska procesuālā kārtība. Piemēram, maksātnespējas lietas, kuru atrašanos tiesas kontrolē paredz likums, lai gan aktīva tiesvedība nenotiek.

Tātad statistikas dati ne vienmēr būs precīzs spoguļattēls, bet drīzāk savdabīgs efektivitātes diagnostikas palīgrīks.

Un, visbeidzot, jāatzīmē, ka šī raksta ietvaros, ņemot vērā Tieslietu ministrijas kompetences specifiku, pamatā ir analizēti procesu ilgumi pirmās un apelācijas instances tiesās.