Cilvēka audu un orgānu transplantācija ir strauji augoša medicīnas joma, kas paver iespējas vēl neārstējamu slimību ārstēšanai¹ un tiek atzīta par simbolu cilvēku savstarpējai solidaritātei.² Jautājumi par cilvēka audu un orgānu transplantāciju nav skatāmi atrauti no cilvēktiesību ietvara. Tie cieši saistīti ar cilvēka cieņas, identitātes un integritātes aizsardzību, kā arī cilvēku tirdzniecības jautājumiem.³ Kā norādījusi Satversmes tiesa, cilvēka cieņa ir konstitucionāla vērtība, kas raksturo cilvēku kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību. Tā ir jāaizsargā arī pēc cilvēka nāves, proti, arī pēc cilvēka nāves pret viņa ķermeni ir jāizturas ar cieņu un jārespektē cilvēka dzīves laikā izteiktā griba attiecībā uz rīcību ar tā ķermeni.⁴ Šīs atziņas aktualitāti cilvēktiesību jomā iezīmē arī šobrīd iesniegtās sūdzības Eiropas Cilvēktiesību tiesā⁵ (turpmāk – ECT) un ziņojumi ANO Cilvēktiesību padomē,⁶ izskatītās nacionālo tiesu lietas,⁷ kā arī vairāki pieņemtie tiesību dokumenti.⁸

Pamattiesību nodrošināšanai ir regulāri jāizvērtē iespēja uzlabot tiesisko regulējumu,⁹ tādēļ 2019. gada pavasarī likumdevējs vērtēja iespējamos uzlabojumus Latvijas tiesiskajā regulējumā audu un orgānu transplantācijas jomā, lai sekmētu cilvēktiesību standartu ievērošanu. Tā rezultātā 2019. gada 16. maijā tika pieņemts likums "Grozījumi likumā "Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā"" (turpmāk – Grozījumi), kas gan primāri tika izstrādāts, lai likums "Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā" (turpmāk – Orgānu likums) atbilstu Eiropas Padomes 2015. gada 25. marta Konvencijai par cīņu pret cilvēku orgānu tirdzniecību,¹⁰ kas Latvijai kļuva saistoša 2019. gada 1. novembrī.¹¹ Konvencija citastarp paredz dalībvalstīm pienākumu veikt pasākumus, lai nodrošinātu caurskatāmu un sabiedrībai saprotamu valsts cilvēku orgānu transplantācijas sistēmas izveidi, nodrošinātu taisnīgu pieeju orgānu transplantācijas pakalpojumiem, kā arī paredz kriminalizēt vairākus noziedzīgus nodarījumus.¹² Attiecīgi, lai nodrošinātu pilnīgu atbilstību minētajai konvencijai, Orgāna likuma grozījumi tika skatīti reizē ar grozījumiem Krimināllikumā. Šī raksta ietvaros autors norādīs uz atsevišķiem uzlabojumiem Orgānu likumā, kam citastarp ir nozīme cilvēktiesību kontekstā, kā arī iezīmēs pāris aspektus turpmākai diskusijai.

1. Būtiskākie pilnveidojumi Orgānu likumā

Būtisks priekšnoteikums cilvēktiesību ievērošanai ir skaidrs tiesiskai regulējums, kas nodrošina personu tiesības un brīvības. Uz atsevišķiem trūkumiem šī priekšnoteikuma izpildē Latvijā jau iepriekš bija norādījusi ECT, kas, izskatot lietas "Petrova pret Latviju"¹³ un "Elberte pret Latviju",¹⁴ atzina, ka Latvijā pastāv nepieciešamība pēc skaidra tiesiskā regulējuma saistībā ar audu un orgānu izņemšana un tās nepieciešamajiem priekšnoteikumiem, kā arī jābūt efektīvam veidam, kā praktiski izmantot tiesību aktos paredzētās tiesības. Proti, tika iezīmēta problemātika, kuras atrisināšanai bija nepieciešami grozījumi Latvijas tiesiskajā regulējumā. Abu izskatīto lietu faktiskie apstākļi ir salīdzināmi – abos gadījumos autoavārijas rezultātā iestājās personu nāve un tika apskatīts jautājums par audu un orgānu izņemšanas tiesiskumu, kā arī Orgānu likuma interpretāciju. Abās lietās slimnīcas darbinieki balstījās uz orgānu izņemšanas aizlieguma neesamību (prezumēja mirušās personas piekrišanu), lai izņemtu mirušo personu audus un orgānus, par ko pieteicējas uzzināja tikai pēc operācijas.

Abās lietās pieteicējas iesniedza faktiski identiskas sūdzības pēc būtības, atsaucoties uz ECT praksi un norādot uz privātās dzīves un necilvēciskas apiešanās aizlieguma pārkāpumiem saistībā ar audu un orgānu izņemšanu no mirušā tuvinieka ķermeņa.