Jakobi dzimtas vēsture

1801. gadā Frīdriha Vilhelma III (Friedrich Wilhelm III, 1770−1840) valdīšanas laikā Prūsijas karalistē Potsdamā Simona (Simon von Jacobi, 1772−1832) un Raheles (Rakhel von Jacobi, 1774−1848, dzimusi Lemena) Jakobi ģimenē piedzima dēls Morics Hermanis Jakobi (Moritz Hermann von Jakobi, 1801−1874).¹ Simons Jakobi bija cienījams Prūsijas karalistes ebreju kopienas biedrs un baņķieris.² Ģimenē augstu tika vērtēta izglītība, tāpēc jau kopš mazotnes Morics mācījās grieķu, latīņu un senebreju valodu. Pabeidzis Getingenes Universitāti, Morics ieguva inženierahitektūras grādu un strādāja par būvarhitektu, taču visvairāk Moricu interesēja tieši fizika un elektromagnētisms. 1837. gadā ar paša cara Nikolaja I (Николай I Романов) akceptu Morics pārcēlās uz Sanktpēterburgu, kļūstot par Krievijas impērijas pavalstnieku, pārejot pareizticībā un nomainot vārdu uz Boriss Jakobi (Борис Семёнович Якоби).³ Boriss Jakobi kļuva par slavenu akadēmiķi un izgudrotāju, kurš radīja jaunu zinātni – galvonoplastiku – un izgudroja pirmo elektrodzinēju.

Borisam Jakobi bija divi dēli – Vladimirs (Владимир Борисович Якоби, 1836−1884) un Pjotra Jakobi tēvs – Nikolajs (Николай Борисович Якоби, 1839−1902). Nikolajs Jakobi, pabeidzis Imperatora Tiesību zinātņu skolu, kurā varēja iestāties, pateicoties tam, ka cars Aleksandrs II (Александр II Романов) viņa tēvam bija dāvājis mantojamu dižciltību, strādāja vispirms par Sanktpēterburgas apriņķa tiesas priekšsēdētāja biedru, paralēli 1898. gadā kļūstot par cara slepenpadomnieku, pēc tam kļuva par Senāta prokuroru.⁴

Nikolajam un viņa sievai Jekaterinai (Екатерина Карловна Якоби, ?–1942, dzimusi Hansena) bija četri bērni: Anna (Анна Николаевна Якоби, 1875−1953?), Pjotrs, Anastasija (Анастасия Николаевна Якоби, 1882−1973) un Elizabete (Елизавета Николаевна Якоби, 1885−1974).

Gan Prūsijas karalistē, gan arī Krievijas impērijā Jakobi ģimenes locekļi tika atbalstīti materiāli, sniedzot iespēju viņiem veikt savu zinātnisko un profesionālo darbību un piedāvājot dažādus amatus. Visticamāk šie apstākļi arī ir bija iemesls tam, ka Jakobi kļuva par pārliecinātiem apgaismotās monarhijas atbalstītājiem, šādus uzskatus ieaudzinot no paaudzes paaudzē un idejiski pretojoties jebkādām sociālistiski revolucionārām iecerēm.

Pjotra Jakobi dzīves galvenie fakti

P. Jakobi piedzima 1877. gada 2. janvārī⁵ Carskoje Selo (Царское Село) Sanktpēterburgas tuvumā. Pabeidzis Imperatora Nikolaja Carskoje Selo ģimnāziju, viņš iestājās un absolvēja Imperatora Tiesību zinātņu skolu, tādā veidā sekojot sava tēva Nikolaja Jakobi pēdās. Uzreiz pēc skolas pabeigšanas 1898. gadā P. Jakobi uzsāka dienestu Senātā (Правительствующаго Сената)⁶ – Pirmajā un Kriminālā Kasācijas departamentu apvienotajā valsts iestādē, kur strādāja obersekretāra palīga amatā, pēc tam turpinot karjeru Vitebskas un Pēterburgas prokuratūras uzraudzības dienestā.⁷ No 1906. līdz 1916. gadam bija uzraugošais prokurors. No 1915. līdz 1916. gadam P. Jakobi bija nozīmēts par prokuroru Rīgas apgabaltiesā. Tajā pašā laikā viņš tika norīkots izmeklēt arī Krievijas Kara ministrijas Galvenās artilērijas pārvaldes pārkāpumus. Vēlāk P. Jakobi kļuva par Krievijas Tieslietu ministrijas 1. departamenta nodaļas vadītāja pienākumu izpildītāju.⁸

1900. gadā P. Jakobi salaulājās ar Suzannu Ļihačovu (Сусаннa Яковлевнa Лихачёвa, 1882−1968), un viņu ģimenē piedzima septiņi bērni.⁹ Kopumā Jakobi ģimenei materiālā ziņā neklājās grūti, un līdz pat Oktobra revolūcijai 1917. gadā viņi dzīvoja pārticīgi. Pēc revolūcijas P. Jakobi pārgāja dienestā uz Pārtikas komisariāta Statistikas nodaļu, bet pēc tam strādāja Veselības aizsardzības komisariāta Administratīvās izmeklēšanas nodaļā.¹⁰ Savukārt jau boļševiku varas laikā 1919. gadā P. Jakobi devās uz Rīgu, kur pirms tam jau bija ieradusies visa viņa ģimene. Par šādas rīcības motīviem vēl aizvien ir pieejama pretrunīga informācija. Pēc apcietināšanas P. Jakobi 1940. gada 19. augusta nopratināšanā čekistiem¹¹ norādīja, ka 1919. gadā veselības komisārs Pervuhins¹² viņam iedevis atvaļinājumu, lai viņš varētu doties pēc ģimenes uz Rīgu, taču īsi pēc atbraukšanas Rīgu ieņēmuši vācieši, pēc tam latvieši, kā rezultātā P. Jakobi nav varējis atgriezties Krievijā.¹³ Tomēr vairākos avotos¹⁴ arī norādīts, ka P. Jakobi uz Rīgu faktiski devies bēgļu gaitās, kam, ņemot vērā to, ka viņš atbalstīja monarhiju, sliecas piekrist arī raksta autors.

To, ka P. Jakobi bēga no Padomju Krievijas un ar sajūsmu uzņēma boļševiku varas krišanu Latvijā, liecina arī viņa paša piezīmēs izdarītie ieraksti: "1919. gada 22. maijā noticis vēsturisks notikums. Piektajā stundā pēc pusdienas /pēc boļševiku aprēķina/ /pēc Rīgas atbrīvošanas laiks uzreiz tika pārlikts uz pusčetriem saskaņā ar vidus Eiropas laiku/ "Antiboļševistisko veidojumu apvienotais karaspēks vācu dzelzs divīzijas vadībā" ienāca Rīgā. Boļševiki bēga. Acīmredzot sākas tik daudz bēdu izraisījušās boļševiku avantūras likvidācija. Rīgas krišana bija negaidīta, jo vēl rīta avīzes taurēja boļševiku uzvaru.